Viņš to gribēja. Vairāk nekā jebko citu šajā pasaulē.
* * *
Dagans gāja pa aleju, paceldams disijai izkritušo kara veseri, un metās pakaļ zēnam.
Dagans bija redzējis iezaigojamies zēna auru un zināja, ka tā patiešām ir spēcīga, tomēr tas, vai zēns un meitene bija leģendas dvīņi, bija pavisam cita lieta. Acīmredzot alķīmiķis un Dī arī, šķiet, bija pārliecināti, ka tie ir. Bet Dagans zināja, ka pat Makjavelli — viens no visspožākajiem cilvēkiem, ar ko viņam bijusi darīšana, — nebija drošs, un īsais mirklis, kad viņš pats redzēja zēna auru, nebija pietiekams, lai iedvestu viņam citu pārliecību. Zelta un sudraba auras bija retas, tomēr ne tik retas kā melnā aura, un Dagans gadsimtu gaitā bija saticis vismaz četrus dvīņu pārus, kā arī dučiem indivīdu ar saules un mēness aurām.
Bet nedz Dī, nedz Makjavelli nezināja, ka Dagans ir redzējis sākotnējos dvīņus.
Viņš bija klāt Danu Tālis pēdējās cīņas pašās beigās. Viņš valkāja sava tēva bruņu tērpu tajā kļūmīgajā dienā, kad viss, ko viņš zināja, bija tas, ka salas liktenis karājas mata galā. Kā ikvienu citu viņu pārņēma šausmas, kad sudraba un zelta gaisma atspīdēja Saules piramīdas galā visā savā pirmatnējā spēkā. Elementu maģija bija radījusi postažu senajā ainavā un sašķaidījusi salu pašā pasaules sirdī.
Dagans tagad reti gulēja; viņam pat nebija gultas. Viņš varēja gulēt un turpināt kustēties apkārt kā haizivs. Viņš reti sapņoja, bet, kad tas notika, sapņi vienmēr bija vieni un tie paši: spilgts murgs par tiem laikiem, kad debesis sadega zelta un sudraba gaismā un pasaulei pienāca gals.
Viņš pavadīja daudzus gadus, kalpojot Makjavelli. Viņš bija redzējis brīnumus un šausmas šajos gadsimtos, un kopā viņi bija bijuši klāt pašos nozīmīgākajos un interesantākajos zemes nesenās vēstures brīžos.
Un Dagans sāka domāt, ka šī nakts varētu būt viena no visneaizmirstamākajām.
— Tagad tas ir kaut kas tāds, ko nevar redzēt katru dienu, — Dī murmināja.
Mags un Makjavelli vēroja Nidhjegu laužamies cauri ēkai pa kreisi no Elizejas laukiem, samīdot kokus, kas auga gar ietvi, un ātrā gaitā šķērsojot ielu. Tas joprojām nesa sarkanmataino Skatiju savos nagos, un disija bija ieķērusies tā mugurā. Divi nemirstīgie vēroja, kā milzīga vēzējoša aste pārvērš satiksmes luksoforus samīcītos lūžņos, radījumam drāžoties projām pa citu ielu.
— Tas dodas uz upi, — Makjavelli sacīja.
— Bet kas noticis ar zēnu, es gribētu zināt! — Dī skaļi apcerēja.
— Iespējams, viņš atpalika, — Makjavelli iesāka, — vai viņu samīdīja Nidhjegs. Vai varbūt ne, — viņš piemetināja, kad Džošs Ņūmens izkāpa no izrauto — ar visām saknēm — koku grēdas un iznāca uz platās ielas. Viņš paskatījās pa kreisi un pa labi, bet neviens nebrauca, un viņš pat nepaskatījās uz policijas auto, kas bija nepareizi novietots līkumā. Viņš metās pāri platai ielai, zobens rokās izstaroja dūmakainus zelta starus viņa priekšā.
— Zēns ir izglābies, — Dī sacīja apbrīnas pilns. — Arī drosmīgs.
Pēc mirkļa Dagans izdrāzās no sānu ielas, sekodams Džošam. Viņš nesa kara veseri. Pamanījis Makjavelli un Dī mašīnā, viņš pacēla otru roku, kas varēja būt sveiciens vai atvadas.
— Ko tagad? — Dī jautāja.
Makjavelli pagrieza aizdedzes atslēgu un ielika sajūgu pirmajā ātrumā. Auto parāvās uz priekšu, nedaudz palecoties, tad motors ierūcās, viņam iespiežot kāju grīdā. — Rue de Marignan iznāk uz Avemie Montaigne, es domāju, mēs varam nokļūt tur pirms Nidhjega. — Viņš ieslēdza sirēnu.
Dī pamāja. — Iespējams, tu varētu nomainīt ātrumu. — Viņa lūpas pavērās tik tikko manāmā smaidā. — Un atklāsi, ka tā auto var braukt ātrāk.
36. NODAĻA
— Jūsu garāža nav saistīta ar māju? — Sofija jautāja, kāpdama mazā sarkani melnā Citroen 2VC aizmugurē, ieņemdama vietu aiz Nikolasa, kurš ar Žannu sēdēja priekšā.
— Garāža agrāk bija stallis. Iepriekšējos gadsimtos staļļi nekad nebija pārāk tuvu mājai. Domāju, ka bagātniekiem nepatika dzīvot pastāvīgā zirgu mēslu smakā. Nav jau tik slikti, tomēr tas ir nedaudz neērti lietainā naktī, zinot, ka tev līdz mājai jāskrien divi kvartāli. Ja mēs ar Franci kaut kur ejam vakarā, mēs parasti izmantojam metro.
Žanna izbrauca auto no garāžas un pagriezās pa labi, virzienā, kas veda projām no sabojātajām mājām, kuras ātri ieskāva ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnas, kā arī prese. Kad viņi bija aizbraukuši, Francis devās uz augšstāvu, lai pārģērbtos, viņš prātoja, ka publicitāte varētu veikt brīnumus viņa jaunā albuma pārdošanā.
— Mēs varam braukt šķērsām pāri Elizejas laukiem un tad doties projām upes virzienā, — Žanna sacīja, meistarīgi manevrējot Citroen cauri šaurajām, bruģētajām ieliņām. — Vai tu esi pārliecināts, ka Nidhjegs dosies uz turieni?
Nikolass nopūtās. — Es tikai minu, — viņš piebilda. — Es nekad faktiski neesmu to redzējis — es nezinu nevienu, kas to redzējis un ir palicis dzīvs, — bet savos ceļojumos esmu redzējis līdzīgus, un tie visi bija saistīti ar jūras ķirzakām līdzīgajiem mozazauriem. Tas ir nobijies, iespējams, ievainots. Tāpēc dodas uz ūdeni, meklēdams vēsus, dziedējošus dubļus.
Sofija paliecās uz priekšu starp priekšējiem sēdekļiem. Viņa apzināti fokusējās uz Nidhjegu, izmisīgi šķirodama Raganas atmiņas,
meklēdama kaut ko, kas varētu palīdzēt. Bet pat Ragana zināja ļoti maz par pirmatnējo radījumu, izņemot to, ka tas bijis ieslodzīts Pasaules koka saknēs, koka, ko Dī bija iznīcinājis ar…
— Excalibur, — viņa čukstēja.
Alķīmiķis apsviedās apkārt, lai paskatītos uz viņu. — Kas tad ir ar to?
Sofija sarauca pieri, mēģinādama atcerēties. — Džošs man agrāk sacīja, ka Dī iznīcināja Igdrasilu ar Excalibur.
Fleimels piekrītoši pamāja.
— Un tu man sacīji, ka Clarent is dvīnis Excalibur.
— Tā tas ir.
— Vai tam piemīt tas pats spēks? — viņa jautāja.
Fleimela vēsi pelēkās acis uzliesmoja. — Un, ja Excalibur var iznīcināt kaut ko tik senu kā Pasaules koks, vai Clarent nevar iznīcināt Nidhjegu? — Viņš jau māja ar galvu, viņai vēl runājot. — Senie spēku ieroči ir senāki nekā Vecie. Nevienam nav ne jausmas, no kurienes tie cēlušies, tomēr mēs zinām, ka Vecie dažus no tiem bieži izmantoja. Fakts, ka ieroči vēl joprojām mūsu dienās ir tepat, liecina tikai to, cik neiznīcināmi tie ir. — Viņš atkal pamāja. — Es esmu pārliecināts, ka Clarent var nodarīt pāri un, iespējams, pat nogalināt Nidhjegu.
— Un tu tici, ka Nidhjegs tagad ir ievainots? — Žanna pamanīja tukšumu nelielajā agra rīta satiksmē un akurāti ielavījās tajā. Mašīnu signāli ietaurējās aiz viņas.