— Kaut kas izdzina to no mājām. Džošs ir ievainojis radījumu — pietiekami, lai tas drāztos kā ārprātīgs pa Parīzi. Un tagad viņš dzenas tam pakaļ.
— Un Makjavelli un Dī? — Žanna jautāja.
— Iespējams, dzenas pakaļ viņam.
Žanna šķērsoja divas satiksmes joslas un mašīna dūkdama aiztraucās projām pa Elizejas laukiem. — Cerēsim, ka viņi nenoķers Džošu.
Un Sofijai ienāca prātā pēkšņa doma. — Dī sastapa Džošu. — Viņa apklusa, saprazdama, ko tikko kā bija pateikusi.
— Ojaiā, es zinu, — Fleimels sacīja, pārsteigdams viņu. — Viņš man par to pastāstīja.
Sofija atsēdās savā vietā pārsteigta, ka dvīņubrālis bija to pastāstījis alķīmiķim. Sārtums ielija viņas vaigos. — Es domāju, Dī radīja iespaidu uz Džošu. — Viņa jutās gandrīz apmulsusi, sakot to alķīmiķim, it kā nodotu brāli, bet viņa turpināja. Šis nebija īstais laiks noslēpumiem. — Dī viņam pastāstīja dažas lietas par tevi. Es domāju… es domāju, ka Džošs it kā noticēja viņam, — viņa steigšus pabeidza.
— Es zinu, — Fleimels klusi sacīja. — Angļu mags spēj būt ļoti pārliecinošs.
Zanna samazināja ātrumu, līdz auto apstājās. — Kaut kas nav labi, — viņa nomurmināja. — Uz šī ceļa šajā stundā īstenībā nevajadzētu būt vēl kādam.
Viņi bija iekļuvuši milzīgā satiksmes sastrēgumā. Tas stiepās iekšā Elizejas laukos tieši viņu priekšā. Otro dienu pēc kārtas Parīzes satiksme uz galvenās ielas bija pilnīgi apstājusies. Cilvēki stāvēja blakus savām automašīnām un blenza uz milzīgo caurumu mājā ielas otrā pusē. Policija tikko kā bija ieradusies un ātri mēģināja pārņemt kontroli, mudinādama autovadītājus turpināt kustēties un ļaut neatliekamās palīdzības dienestiem piekļūt ēkai.
Zanna d'Arka pārliecās pāri stūrei, vēsi pelēkās acis novērtēja situāciju. — Tas šķērsojis ielu un devies tajā virzienā, — Žanna sacīja, ātri ieslēgdama pagriezienu un nogriezdamās pa labi, šaurajā Rue de Marignan, pabraucot garām pāris salauztiem luksoforiem. — Es tos neredzu.
Nikolass pacēlās no savas vietas, mēģinādams paskatīties, cik tālu vien iespējams, projām pa garo ielu. — No kurienes tas iznācis ārā?
— No Rue Francois tieši pirms Avenue Mantaigne, — Zanna atbildēja. — Es esmu pa šīm ielām staigājusi, braukusi ar riteni un auto desmitiem gadu. Es tās pazīstu kā savas rokas pirkstus. — Viņi pabrauca garām dučiem auto, uz kuriem visiem bija Nidhjega nospiedumi, metāls bija samīcīts kā alvas folija, logi saplaisājuši kā zirnekļu tīmekļi un izdauzīti. Metāla bumba — iepriekš velosipēds — tagad bija dziļi iespiests ietvē, joprojām ieķēdēts pie margas garā ķēdē.
— Zanna, — Nikolass sacīja ļod maigi, — man šķiet, mums vajag pasteigties.
— Man nepatīk braukt ātri. — Viņa paskatījās sāņus uz alķīmiķi, un, lai arī ko Žanna redzēja viņa sejā, tas lika iespiest pedāli grīdā. Mazais motors ierēcās, un auto sasvērās uz priekšu. — Kas tas ir? — viņa prasīja.
Nikolass kodīja apakšlūpu. — Es tikko iedomājos par iespējamo problēmu, — viņš beidzot piebilda.
— Kāda veida problēmu? — Žanna un Sofija vienlaikus jautāja.
— Nopietnu problēmu.
— Lielāku nekā Nidhjegs? — Žanna parāva kloķi un ielika to lielākajā ātrumā. Sofija nejuta, ka tas ko mainītu; viņai joprojām šķita, ka kājām ietu ātrāk. Viņa atgāzās sēdeklī ārkārtīgi uztraukusies. Viņiem bija jātiek pie viņas brāļa.
— Es iedevu Džošam divas trūkstošās Kodeksa lapas, — Fleimels sacīja. Viņš pagriezās savā vietā, lai paskatītos uz Sofiju. — Kā tu domā, vai tavam brālim tās ir līdzi?
— Iespējams, — viņa nekavējoties sacīja un tad pamāja. — Jā, es esmu pārliecināta, ka tās ir pie viņa. Pēdējo reizi, kad mēs runājām, viņam zem krekla bija soma.
— Kā gan galu galā Džošs tika pie Kodeksa lapu sargāšanas? — Žanna jautāja. — Es domāju, ka tu nekad neizlaid grāmatu no savām rokām…
* — Es tās iedevu viņam.
— Tu tās iedevi viņam? — viņa pārsteigta pārprasīja. — Kāpēc?
Nikolass aizgriezās un paskatījās uz ielu, tagad Nidhjega izpostītu. Kad viņš atkal palūkojās uz Žannu, viņa seju rotāja drūma maska. — Es nospriedu, ka viņš starp mums ir vienīgā persona, kas nav nedz nemirstīgais, nedz Vecais, nedz atmodinātais, tātad viņš nevar būt iesaistīts nevienā konfliktā, kurā mēs būtu iesaistīti, nedz viņš varētu būt mērķis; viņš ir tikai cilvēks. Es domāju, ka lapas būs drošībā pie viņa.
Kaut kas teiktajā uztrauca Sofiju, bet viņa īsti nespēja pateikt, kas. — Džošs neatdos lapas Dī, — viņa pārliecinoši paziņoja.
Nikolass apmetās apkārt, lai atkal paskatītos uz meiteni, un viņa blāvo acu skatiens bija briesmīgs. — Ak, tici man: Dī vienmēr dabū to, ko vēlas, — viņš rūgti sacīja, — un to, ko nevar dabūt, viņš iznīcina.
37. NODAĻA
Makjavelli apstādināja auto pa pusei uz ielas, pa pusei uz ietves. Viņš norāva rokas bremzi, bet atstāja auto ātrumā, un tas, palēkdamies uz priekšu, noslāpa. Viņi bija auto stāvvietā Sēnas upes krastmalā, kur, kā viņš cerēja, parādīsies Nidhjegs. Vienu mirkli vienīgā skaņa bija motora klusā tikšķēšana, tad Dī izpūta gaisu garā izelpā. — Tu esi sliktākais autovadītājs, kādu es jebkad esmu saticis.
— Es gan mūs atvedu uz šejieni, ne? Tu labi zini, ka to visu izskaidrot būs ļoti grūti, — Makjavelli piebilda, novirzīdamies no sliktās braukšanas temata. Viņš bija apguvis vismistiskākās un visgrūtākās mākslas un bija manipulējis ar sabiedrību un politiķiem piecsimt gadu, tekoši runāja dučiem valodu, mācēja programmēt piecās dažādās programmēšanas valodās un bija viens no pasaules līmeņa ekspertiem kvantu fizikā. Un viņš tomēr nemācēja labi braukt ar auto. Tas bija apgrūtinoši. Nolaidis logu vadītāja pusē, viņš ļāva aukstajam gaisam ieplūst auto. — Es, protams, varu panākt preses ierobežošanu, paziņojot, ka tas ir nacionālās drošības jautājums, bet tas kļuvis pārāk publisks, un iela ir pārāk sapostīta. — Viņš nopūtās. — Nidhjega video, iespējams, jau tagad ir internetā.
— Ļaudis to noraidīs kā pārāk neticamu, — Dī pārliecināts sacīja. — Es domāju, ka mums būs problēmas, kad nofotografēja Lielkāji. Bet to ātri noraidīja kā mānīšanos. Ja es pa šiem gadiem esmu kaut ko iemācījies, tad tas ir, ka cilvēki lieliski prot neredzēt to, kas ir tieši viņu deguna priekšā. Viņi ir ignorējuši mūsu eksistenci gadsimtiem ilgi, nolieguši Vecos un viņu laikus par spīti visiem pierādījumiem uzskata par mītiem un leģendām, neko vairāk. Turklāt, — viņš pašapmierināti piebilda, izklaidīgi glāstīdams savu īso bārdiņu, — tagad viss sanāk kopā. Mums ir lielākā daļa no Grāmatas; kad dabūsim divas trūkstošās lapas, mēs atvedīsim atpakaļ tumšos Vecos un atgriezīsim šo pasauli tās senajā stāvoklī. — Viņš nenoteikti pavicināja ar roku. — Tev nevajag uztraukties par tik mazsvarīgām lietām kā prese.
— Tu, šķiet, esi aizmirsis, ka mums ir arī dažas citas problēmas, piemēram, alķīmiķis un Perenele. Tās nav tik nesvarīgas.
Dī izņēma no kabatas mobilo telefonu un pavicināja to gaisā. — Ak, esmu par to parūpējies. Es piezvanīju.
Makjavelli sāniski paskatījās uz magu, bet neko neteica. Viņam bija pieredze, ka cilvēki bieži runā tikai tāpēc, lai piepildītu klusumu, un viņš zināja, ka Dī ir vīrs, kuram patīk dzirdēt savas balss skaņu.
Džons Dī cieši lūkojās cauri netīrajam priekšējam stiklam Sēnas virzienā. Pāris jūdžu uz leju, tieši aiz līkuma, milzīgā gotiskā Parīzes Dievmātes katedrāle lēnām pieņēma savu veidolu agrajā rītausmā.