— Es pirmo reizi satiku Fleimelu un Pereneli šajā pilsētā gandrīz pirms piecsimt gadiem. Es biju viņu students — tu to nezināji, vai ne? Tas nav tavos leģendārajās failos. Ak, neizskaties tik pārsteigts, — viņš sacīja, smiedamies par Makjavelli apstulbušo sejas izteiksmi. — Es par taviem failiem jau zinu vairākus gadu desmitus. Un manas kopijas ir pat pilnīgākas, — viņš piemetināja. — Bet jā, es studēju pie leģendārā alķīmiķa, šeit, šajā pilsētā. Ļoti īsā laikā es uzzināju, ka Perenele ir spēcīgāka — bīstamāka nekā viņas vīrs. Vai tu kādreiz esi ticies ar viņu? — viņš negaidīti jautāja.
— Jā, — Makjavelli atteica visai nepārliecinoši. Viņš bija pārsteigts, ka Vecie — vai arī tikai Dī — zināja par viņa slepenajiem failiem. — Jā, es viņu vienreiz satiku. Mēs cīnījāmies, viņa uzvarēja, — viņš īsi sacīja. — Viņa radīja lielu iespaidu.
— Viņa ir neparasta sieviete; diezgan ievērojama. Pat viņas īstajā vēstures laikā viņas reputācija bija nevainojama. Ko viņa būtu sasniegusi, ja vien būtu izvēlējusies būt mūsu pusē! Es nesaprotu, kas viņu saista alķīmiķī.
— Tu nekad neesi varējis saprast cilvēku spēju mīlēt, vai ne? — Makjavelli klusi sacīja.
— Es domāju, ka Nikolass par to, ka izglābjas un zeļ, var pateikties burvei. Lai iznīcinātu Nikolasu, viss, kas mums jāizdara, ir — jānogalina Perenele. Mans pavēlnieks un es — mēs vienmēr esam to zinājuši, bet bijām domājuši, ka viņu uzkrāto zināšanu kopums būtu tā vērts, lai, sagūstot tos abus, viņus atstātu dzīvus.
— Un tagad?
— Tagad risks vairs nav tā vērts. Šonakt, — viņš piemetināja ļoti klusām, — es beidzot izdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt jau sen. — Tas izklausījās gandrīz pēc nožēlas.
— Džon, — Makjavelli spēji iesaucās, pagriezies sēdeklī, lai paskatītos uz angļu magu. — Ko tu izdarīji?
— Es aizsūtīju Moriganu uz Alkatrazu. Perenele neieraudzīs vēl vienu rītausmu.
38. NODAĻA
Sēnas krastmalā Džošs beidzot panāca briesmoni. Viņš nezināja, cik tālu bija skrējis, iespējams — jūdzes, bet zināja, ka nespētu to izdarīt. Viņš lielā ātrumā bija skrējis visas pēdējās ielas garumā — viņam šķita, ka ielas nosaukums bija Rite de Marignan — bez jebkādas piepūles, un tagad, nogriežoties pa kreisi uz Avenue Montaigne, viņš pat nebija aizelsies. Tas bija zobens.
Viņš skrienot bija jutis dūkoņu un sanoņu rokās, dzirdējis to čukstam un nopūšamies, kas izklausījās pēc nenoteiktiem solījumiem. Kad viņš to turēja tieši sev priekšā, pret briesmoni, čuksti kļuva skaļāki un tas redzami trīcēja viņa rokā. Kad viņš zobenu novērsa no briesmoņa, čuksti kļuva vājāki.
Zobens veda viņu tuvāk radījumam. Sekodams briesmoņa postījumu pēdām projām pa šauro ieliņu, drāžoties garām apjukušajiem, šokētajiem un pārbiedētajiem parīziešiem, Džošs atskārta, ka uz pašas apziņas robežas prātā zibsnī savādas un satraucošas domas.
… viņš bija pasaulē bez zemes, peldot okeānā, pietiekami plašā, lai tas aprītu veselas planētas, kuru dažādie radījumi tam, kuram viņš dzinās pakaļ, lika izskatīties sīkam…
… viņš karājās augstu gaisā, cieši apņemts resnām saknēm, kas dūrās viņa ādā, skatoties lejā pāri uzsprāgušai, liesmojošai, novārtā pamestai zemei…
… viņš bija apmaldījies un apmulsis vietā, kas bija pilna mazām ēkām un vēl mazākām radībām, un viņam sāpēja, neciešami, ugunīgi, dedzinoši sāpēja viņa muguras lejas daļā… … viņš bija…
Nidhjegs.
Vārds pazibēja Džoša apziņā, un šoks, ka viņš laikam izjuta briesmoņa domas, gandrīz apstādināja viņu. Viņš zināja, ka šīs izjūtas ir saistītas ar zobenu. Iepriekš, kad radījuma mēle bija pieskārusies asmenim, viņam bija pazibējis skats ar svešu zemi, šokējoši skati ar dīvainu ainavu, un tagad, atkal iedūris radījumā, viņš redzēja pilnīgi svešas dzīves pieredzes detaļas.
Viņam ienāca prātā, ka viņš redz, ko radījums — Nidhjegs — bija redzējis kādreiz pagātnē. Viņš izjuta to, ko tas tagad juta.
Tam vajadzēja būt saistītam ar zobenu.
Ja tas bija Excalibur dvīnis, Džošs pēkšņi prātoja, vai tad senais ierocis pārraida arī tā sajūtas, emocijas un iespaidus, kas to lieto? Ko Dī juta, kad viņš iedūra Excalibur vecajā Igdrasilā? Kādus skatus viņš redzēja, ko bija izjutis un iemācījies? Džošs atklāja sevi prātojam, kas bija patiesais iemesls, kāpēc Dī iznīcināja Igdrasilu; vai viņš bija to nogalinājis, lai iegūtu neaptveramās zināšanas, ko tas saturēja?
Džošs ātri paskatījās uz akmens zobenu, un atkal caur viņu izskrēja drebuļi. Ierocis kā šis deva iespēju valdīt pār neiedomājamiem spēkiem — un kāds biedējošs kārdinājums tas bija! Protams, vēlme to izmantot atkal un atkal, lai iegūtu vēl vairāk un vairāk zināšanu, varētu kļūt nekontrolējama. Tā bija biedējoša doma.
Kāpēc alķīmiķis to iedeva viņam?
Atbilde atnāca nekavējoties: jo Fleimels to nezināja! Zobens bija nedzīvs akmens gabals, līdz tas iedūrās kādā — vienīgi tad tas atdzīvojās. Džošs pamāja sev, tagad viņš zināja, kāpēc Senžermēns, Zanna un Skatija nevēlējās pieskarties ierocim.
Viņš auļoja projām pa ielu upes virzienā un domāja — kas notiks, ja viņam izdosies ar Clarent nogalināt Nidhjegu? Ko viņš izjutīs, ko pārdzīvos?
Ko viņš uzzinās?
Nidhjegs izlauzās cauri koku rindai un metās pāri ielai un projām uz Port des Champs-Elysees.
Tas apstājās auto stāvlaukumā pie piestātnes gandrīz tieši Dī un Makjavelli priekšā un nometās uz četrām kājām, milzīgā galva šūpojās no vienas puses uz otru, no mutes izkārās mēle. Tas bija tik tuvu, ka viņi varēja saskatīt Skatijas ļengano ķermeni viņa nagos un disiju jāteniski uz viņa kakla. Nidhjega aste pātagoja apkārtni, sitot auto un samīcot garu tūristu autobusu, izlaužot caurumu tā motorā. Riepa pārplīsa ar skaļu paukšķi.
— Es domāju, ka mums jātiek ārā no auto, — Dī iesāka, sniedzoties durvju virzienā, acīm piekaltām pie vēzējošās astes, kad tā viegli uzsita smagnējam BMW pa jumtu.
Makjavelli roka izšāvās uz priekšu, saņemot maga roku sāpīgā tvērienā pirkstos kā skrūvspīlēs. — Pat nedomā par kustēšanos. Nedari neko, kas varētu piesaistīt tā uzmanību.
— Bet aste…
— Sāp, tāpēc aste svaidās. Bet šķiet, ka tā norimst.
Dī lēnām pagrieza galvu. Makjavelli bija taisnība: kaut kas nebija kārtībā ar Nidhjega asti. Viena trešdaļa no tās bija kļuvusi melna — tā izskatījās gandrīz kā pārakmeņojusies. Kamēr Dī to vēroja, tumša burbuļojoša šķidruma straumes un tērces lodāja pāri radījuma biezajai ādai, lēnām pārveidojot to cietā garozā. Doktors Džons Dī uzreiz zināja, kas noticis.
— Zēns iedūris tai ar Clarent, — viņš sacīja, pat nepagriezis galvu, lai paskatītos uz Makjavelli. — Tas izraisījis šādu reakciju.
— Es domāju, ka tu sacīji, ka Clarent ir Uguns zobens, nevis Akmens zobens.
— Ir daudz dažādu uguns formu, — Dī paskaidroja. — Kas zina, kā asmens enerģija reaģē uz kaut ko tādu kā Nidhjegs? — Viņš cieši lūkojās uz asti, vērodams, kā biezā garoza turpina augt uz ādas. Tai sacietējot, viņš uz mirkli pamanīja, ka parādās sarkana uguns liesma. — Lavas garoza, — viņš teica, balsij apklustot izbrīnā. — Tā ir lavas garoza. Uguns deg radījuma ādā.