Выбрать главу

—   Es pirmo reizi satiku Fleimelu un Pereneli šajā pilsētā gan­drīz pirms piecsimt gadiem. Es biju viņu students — tu to nezināji, vai ne? Tas nav tavos leģendārajās failos. Ak, neizskaties tik pār­steigts, — viņš sacīja, smiedamies par Makjavelli apstulbušo sejas izteiksmi. — Es par taviem failiem jau zinu vairākus gadu desmi­tus. Un manas kopijas ir pat pilnīgākas, — viņš piemetināja. — Bet jā, es studēju pie leģendārā alķīmiķa, šeit, šajā pilsētā. Ļoti īsā laikā es uzzināju, ka Perenele ir spēcīgāka — bīstamāka nekā viņas vīrs. Vai tu kādreiz esi ticies ar viņu? — viņš negaidīti jautāja.

—   Jā, — Makjavelli atteica visai nepārliecinoši. Viņš bija pār­steigts, ka Vecie — vai arī tikai Dī — zināja par viņa slepenajiem fai­liem. — Jā, es viņu vienreiz satiku. Mēs cīnījāmies, viņa uzvarēja, — viņš īsi sacīja. — Viņa radīja lielu iespaidu.

—   Viņa ir neparasta sieviete; diezgan ievērojama. Pat viņas īs­tajā vēstures laikā viņas reputācija bija nevainojama. Ko viņa būtu sasniegusi, ja vien būtu izvēlējusies būt mūsu pusē! Es nesaprotu, kas viņu saista alķīmiķī.

—  Tu nekad neesi varējis saprast cilvēku spēju mīlēt, vai ne? — Makjavelli klusi sacīja.

—  Es domāju, ka Nikolass par to, ka izglābjas un zeļ, var pa­teikties burvei. Lai iznīcinātu Nikolasu, viss, kas mums jāizdara, ir — jānogalina Perenele. Mans pavēlnieks un es — mēs vienmēr esam to zinājuši, bet bijām domājuši, ka viņu uzkrāto zināšanu ko­pums būtu tā vērts, lai, sagūstot tos abus, viņus atstātu dzīvus.

—  Un tagad?

—  Tagad risks vairs nav tā vērts. Šonakt, — viņš piemetināja ļoti klusām, — es beidzot izdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt jau sen. — Tas izklausījās gandrīz pēc nožēlas.

—  Džon, — Makjavelli spēji iesaucās, pagriezies sēdeklī, lai pa­skatītos uz angļu magu. — Ko tu izdarīji?

—  Es aizsūtīju Moriganu uz Alkatrazu. Perenele neieraudzīs vēl vienu rītausmu.

38. NODAĻA

Sēnas krastmalā Džošs beidzot panāca briesmoni. Viņš nezināja, cik tālu bija skrējis, iespējams — jūdzes, bet zi­nāja, ka nespētu to izdarīt. Viņš lielā ātrumā bija skrējis visas pē­dējās ielas garumā — viņam šķita, ka ielas nosaukums bija Rite de Marignan — bez jebkādas piepūles, un tagad, nogriežoties pa kreisi uz Avenue Montaigne, viņš pat nebija aizelsies. Tas bija zobens.

Viņš skrienot bija jutis dūkoņu un sanoņu rokās, dzirdējis to čukstam un nopūšamies, kas izklausījās pēc nenoteiktiem solīju­miem. Kad viņš to turēja tieši sev priekšā, pret briesmoni, čuksti kļuva skaļāki un tas redzami trīcēja viņa rokā. Kad viņš zobenu novērsa no briesmoņa, čuksti kļuva vājāki.

Zobens veda viņu tuvāk radījumam. Sekodams briesmoņa pos­tījumu pēdām projām pa šauro ieliņu, drāžoties garām apjukuša­jiem, šokētajiem un pārbiedētajiem parīziešiem, Džošs atskārta, ka uz pašas apziņas robežas prātā zibsnī savādas un satraucošas domas.

… viņš bija pasaulē bez zemes, peldot okeānā, pietiekami plašā, lai tas aprītu veselas planētas, kuru dažādie radījumi tam, kuram viņš dzinās pakaļ, lika izskatīties sīkam…

… viņš karājās augstu gaisā, cieši apņemts resnām saknēm, kas dūrās viņa ādā, skatoties lejā pāri uzsprāgušai, liesmojošai, novārtā pamestai zemei…

… viņš bija apmaldījies un apmulsis vietā, kas bija pilna ma­zām ēkām un vēl mazākām radībām, un viņam sāpēja, neciešami, ugunīgi, dedzinoši sāpēja viņa muguras lejas daļā… … viņš bija…

Nidhjegs.

Vārds pazibēja Džoša apziņā, un šoks, ka viņš laikam izjuta briesmoņa domas, gandrīz apstādināja viņu. Viņš zināja, ka šīs iz­jūtas ir saistītas ar zobenu. Iepriekš, kad radījuma mēle bija pieskā­rusies asmenim, viņam bija pazibējis skats ar svešu zemi, šokējoši skati ar dīvainu ainavu, un tagad, atkal iedūris radījumā, viņš re­dzēja pilnīgi svešas dzīves pieredzes detaļas.

Viņam ienāca prātā, ka viņš redz, ko radījums — Nidhjegs — bija redzējis kādreiz pagātnē. Viņš izjuta to, ko tas tagad juta.

Tam vajadzēja būt saistītam ar zobenu.

Ja tas bija Excalibur dvīnis, Džošs pēkšņi prātoja, vai tad senais ierocis pārraida arī tā sajūtas, emocijas un iespaidus, kas to lieto? Ko Dī juta, kad viņš iedūra Excalibur vecajā Igdrasilā? Kādus skatus viņš redzēja, ko bija izjutis un iemācījies? Džošs atklāja sevi prā­tojam, kas bija patiesais iemesls, kāpēc Dī iznīcināja Igdrasilu; vai viņš bija to nogalinājis, lai iegūtu neaptveramās zināšanas, ko tas saturēja?

Džošs ātri paskatījās uz akmens zobenu, un atkal caur viņu iz­skrēja drebuļi. Ierocis kā šis deva iespēju valdīt pār neiedomāja­miem spēkiem — un kāds biedējošs kārdinājums tas bija! Protams, vēlme to izmantot atkal un atkal, lai iegūtu vēl vairāk un vairāk zināšanu, varētu kļūt nekontrolējama. Tā bija biedējoša doma.

Kāpēc alķīmiķis to iedeva viņam?

Atbilde atnāca nekavējoties: jo Fleimels to nezināja! Zobens bija nedzīvs akmens gabals, līdz tas iedūrās kādā — vienīgi tad tas at­dzīvojās. Džošs pamāja sev, tagad viņš zināja, kāpēc Senžermēns, Zanna un Skatija nevēlējās pieskarties ierocim.

Viņš auļoja projām pa ielu upes virzienā un domāja — kas no­tiks, ja viņam izdosies ar Clarent nogalināt Nidhjegu? Ko viņš izjutīs, ko pārdzīvos?

Ko viņš uzzinās?

Nidhjegs izlauzās cauri koku rindai un metās pāri ielai un pro­jām uz Port des Champs-Elysees.

Tas apstājās auto stāvlaukumā pie piestātnes gandrīz tieši Dī un Makjavelli priekšā un nometās uz četrām kājām, milzīgā galva šūpojās no vienas puses uz otru, no mutes izkārās mēle. Tas bija tik tuvu, ka viņi varēja saskatīt Skatijas ļengano ķermeni viņa nagos un disiju jāteniski uz viņa kakla. Nidhjega aste pātagoja apkārtni, sitot auto un samīcot garu tūristu autobusu, izlaužot caurumu tā motorā. Riepa pārplīsa ar skaļu paukšķi.

—  Es domāju, ka mums jātiek ārā no auto, — Dī iesāka, snie­dzoties durvju virzienā, acīm piekaltām pie vēzējošās astes, kad tā viegli uzsita smagnējam BMW pa jumtu.

Makjavelli roka izšāvās uz priekšu, saņemot maga roku sāpīgā tvērienā pirkstos kā skrūvspīlēs. — Pat nedomā par kustēšanos. Nedari neko, kas varētu piesaistīt tā uzmanību.

—  Bet aste…

—  Sāp, tāpēc aste svaidās. Bet šķiet, ka tā norimst.

Dī lēnām pagrieza galvu. Makjavelli bija taisnība: kaut kas nebija kārtībā ar Nidhjega asti. Viena trešdaļa no tās bija kļuvusi melna — tā izskatījās gandrīz kā pārakmeņojusies. Kamēr Dī to vē­roja, tumša burbuļojoša šķidruma straumes un tērces lodāja pāri radījuma biezajai ādai, lēnām pārveidojot to cietā garozā. Doktors Džons Dī uzreiz zināja, kas noticis.

—   Zēns iedūris tai ar Clarent, — viņš sacīja, pat nepagriezis galvu, lai paskatītos uz Makjavelli. — Tas izraisījis šādu reakciju.

—   Es domāju, ka tu sacīji, ka Clarent ir Uguns zobens, nevis Akmens zobens.

—   Ir daudz dažādu uguns formu, — Dī paskaidroja. — Kas zina, kā asmens enerģija reaģē uz kaut ko tādu kā Nidhjegs? — Viņš cieši lūkojās uz asti, vērodams, kā biezā garoza turpina augt uz ādas. Tai sacietējot, viņš uz mirkli pamanīja, ka parādās sarkana uguns liesma. — Lavas garoza, — viņš teica, balsij apklustot izbrīnā. — Tā ir lavas garoza. Uguns deg radījuma ādā.