— Nav nekāds brīnums, ka tas cieš sāpes, — Makjavelli noburkšķēja.
— Izklausās, ka tev pat tā žēl, — Dī atcirta.
— Es savā garajā mūžā nekad neesmu zaudējis humānismu, doktor. Es vienmēr atceros savas saknes. — Viņa balss kļuva stingrāka, pāraugot nicinošā. — Tu tik ļoti nopūlējies, lai kļūtu līdzīgs saviem Vecajiem pavēlniekiem, ka esi aizmirsis, kā ir justies kā cilvēkam — būt cilvēkam. Un mums, cilvēkiem, — viņš uzsvēra pēdējo vārdu —, piemīt spēja just cita radījuma sāpes. Tas ir tas, kas pacēla cilvēkus pāri Vecajiem, tas tos padarīja diženus.
— Un šī ir vājība, kas tos pilnīgi iznīcinās, — Dī vienkārši piebilda. — Ļauj man atgādināt, ka šis radījums nav cilvēks. Tas var samīcīt tevi zem kājām un pat to nepamanīt. Tomēr nestrīdēsimies tagad, kad kuru katru brīdi kļūsim par uzvarētājiem. Zēns, iespējams, būs atrisinājis mūsu problēmu, — turpināja Dī. — Nidhjegs lēnām pārvēršas par akmeni. — Viņš apmierināts iesmējās. — Ja viņš ielēks upē tagad, tad viņa astes svars to novilks dibenā — līdzi novelkot Skatahu. — Viņš viltīgi palūkojās uz Makjavelli. — Es ceru, ka tavs humānisms nesniegsies tik tālu, ka tev būs žēl Ēnas.
Makjavelli novaibstījās. — Ziņa, ka Skataha guļ Sēnas dibenā, sagūstīta radījuma nagos, mani padarīs patiesi laimīgu.
Divi nemirstīgie sēdēja nekustīgi automašīnā, kad radījums metās uz priekšu, kustoties daudz lēnāk, velkot aiz sevis smago asti. Viss, kas atradās starp to un ūdeni, bija viena stiklota laiva — bateauxmouches, kas veda tūristus augšup un lejup pa upi. Dī pamāja laivas virzienā. — Ja tas uzkāps uz laivas, tā nogrims un Nidhjegs un Skataha pazudīs Sēnā uz visiem laikiem.
— Un kas notiks ar disiju?
— Esmu pārliecināts, ka viņa prot peldēt.
Makjavelli atļāvās greizi pasmaidīt. — Tātad viss, ko mēs pašreiz gaidām, ir…
— … kad tas sasniegs laivu, — Dī pabeidza tieši tajā mirklī, kad Džošs parādījās starp krastmalas kokiem un metās pāri stāvlaukumam.
Kad Džošs bija nokļuvis līdz radījumam, zobens viņa labajā rokā sāka degt, no asmens viļņojās garas oranžas uguns mēles. Viņa aura sāka sprakšķēt līdzīgā zelta krāsā, pārpludinot gaisu ar apelsīnu smaržu.
Pēkšņi disija noslīdēja no briesmoņa kakla, zibenīgi, iekams kājas pieskārās zemei, viņa atgriezās savās baltajās ķēžu bruņās. Viņa metās uz Džošu, viņas vaibsti izskatījās sastinguši baisā, draudīgā maskā. — Tu sāc krist uz nerviem, zēn, — viņa nošņācās tik tikko saprotamā angļu valodā. Paceldama savu plato zobenu abās rokās, viņa metās virsū Džošam. — Tas aizņems tikai mirkli.
39. NODAĻA
Milzīgi miglas vāli vēlās pāri Sanfrancisko līcim.
Perenele Fleimela uz krūtīm sakrustotām rokām skatījās, kā naksnīgās debesis piepilda putni. Liels, riņķojošs bars pacēlās virs pilsētas, sapulcējās biezā, vibrējošā mākonī, un tad kā izlijušās tintes tērces trīs atsevišķas putnu straumes izvietojās pāri līcim, virzoties tieši uz salu. Viņa zināja, ka lielā bara sirdī ir Vārnu dieviete. Morigana tuvojās Alkatrazai.
Perenele stāvēja cietumsargu mājas krāsmatās, kur viņai beidzot bija izdevies paslēpties no zirnekļiem. Lai arī tā bija nodegusi vairāk nekā pirms trīs gadu desmitiem, viņa spēja saost pārogļotā koka noturīgo smaku, saplaisājušais apmetums un izkusušās caurules karājās gaisā. Burve zināja: ja viņa samazinās spēkus aizsardzībai un koncentrēsies, viņa spēs dzirdēt cietumsargus un viņu ģimenes locekļus, kas gadiem ilgi bija dzīvojoši šajā ēkā.
Izmainījusi savu spilgti zaļo acu nokrāsu un cieši piemiegusi tās, Perenele koncentrējās uz tuvojošamies putniem, mēģinādama izdalīt tos nakts melnumā un noteikt, cik daudz laika viņai ir, iekams tie ieradīsies. Bars bija milzīgs, un sabiezējušajā miglā nebija iespējams noteikt nedz tā izmēru, nedz attālumu. Perenele nosprieda, ka viņai, iespējams, ir desmit vai piecpadsmit minūtes, iekams putni sasniegs salu. Viņa cieši saspieda kopā mazo pirkstiņu un īkšķi. Starp tiem uzšķīlās viena balta dzirkstele. Perenele pamāja. Viņas spēki atgriezās, tomēr ne pietiekami ātri. Tie turpināja pastiprināties tagad, kad viņa bija projām no sfinksas, bet naktī viņas aura uzlādējas daudz lēnāk. Perenele arī zināja, ka joprojām nav ne tuvu tik stipra, lai uzveiktu Moriganu un viņas lolojumus.
Bet tas nenozīmēja, ka viņa bija neaizsargāta; studijas mūža garumā bija iemācījušas viņai daudz noderīgu prasmju.
Pirms mirkļa burve bija sajutusi drēgnu vēja brāzmu sabužinām viņas garos matus, un Huana Manuela de Aijalas spoks uzzibsnīja blakus viņai. Spoks karājās gaisā, pieņēmis savākušās miglas ūdens pilienu un putekļu daļiņu veidolu. Kā daudzi spoki, ar kuriem viņa bija tikusies, tas valkāja drēbes, kuras viņam bija visērtākās dzīves laikā: brīvs balts lina krekls, sabāzts pusgarās biksēs. Viņa kājas zem ceļiem nostieptas — tievas un garas un, kā lielākai daļai spoku, viņam nebija pēdu. Dzīvi cilvēki reti kad skatās uz leju, uz savām pēdām. — Šī bija viena no visskaistākajām vietām uz zemes, vai ne? — viņš jautāja, blāvās, miklās acis pievērsis Sanfrancisko pilsētai.
— Joprojām ir, — Perenele atbildēja, pagriezusies, lai pavērtos pāri līcim, kur pilsēta zaigoja un laistījās neskaitāmās mazās gaismiņās. — Nikolass un es — mēs to saucam par savām mājām jau daudzus gadus.
— Ak, ne jau pilsēta! — de Aijala sacīja noraidoši.
Perenele iesāņus palūkojās uz spoku. — Par ko tu runā? — viņa jautāja. — Tā izskatās skaista.
— Es reiz stāvēju šeit, tuvu šai pašai vietai, un vēroju, iespējams, tūkstošiem ugunskuru degam krastā. Katrs ugunskurs pārstāvēja ģimeni. Ar laiku es iepazinu tās visas. — Spāņa garā seja savilkās grimasē, kas varētu nozīmēt sāpes. — Viņi mani iepazīstināja ar savu zemi, stāstīja par šo vietu, runāja ar mani par saviem dieviem un gariem. Es domāju, tie bija šie ļaudis, kas mani piesaistīja šai zemei. Tagad es redzu tikai gaismas; es nevaru saskatīt zvaigznes, es nevaru redzēt ciltis vai atsevišķus cilvēkus pulcējamies ap saviem ugunskuriem. Kur palikusi vieta, kuru es mīlēju ?
Perenele pamāja tālumā esošo gaismu virzienā. — Tā joprojām ir tur. Tikai izaugusi.
— Tā izmainījusies līdz nepazīšanai, — de Aijala sacīja, — un ne uz labo pusi.
— Es arī redzēju, kā izmainās pasaule, Huan. — Perenele runāja ļoti klusi. — Bet man padka uzskatīt, ka tās ir izmaiņas uz labo pusi. Es esmu vecāka par tevi. Es piedzimu gados, kad cilvēks varēja nomirt no zobu sāpēm, kad dzīve bija īsa un skarba un nāve bieži vien sāpīga. Ap to laiku, kad tu atklāji salu, vidējais dzīves vecums nebija vairāk kā trīsdesmit pieci gadi. Tagad tas ir dubultojies. Zobu sāpes vairs nenogalina — nu, parasti nenogalina, — viņa piemetināja smiedamās. Pierunāt Nikolasu iet pie zobārsta bija gandrīz neiespējami. — Cilvēki pēdējos pāris gadsimtos ir pavirzījušies uz priekšu milzu soļiem, viņi ir radījuši brīnumus.
De Aijala apmeta loku, lai planētu tieši viņas priekšā. — Un savā dziņā radīt brīnumus viņi ir ignorējuši visus brīnumus ap sevi, ignorējuši noslēpumus, skaistumu. Mīti un leģendas staigā nepamanīti starp viņiem, ignorēti un nepazīti. Tā nebija vienmēr.
— Nē, tā nebija, — Perenele skumīgi piekrita. Viņa palūkojās pāri līcim. Pilsēta ātri pazuda miglā, gaismas kļuva noslēpumainas, ēteriskas. Tagad bija viegli iztēloties, kāda tā izskatījās pagātnē… un kāda tā atkal varētu izskatīties, ja tumšie Vecie atgūtu zemi. Senos laikos cilvēce bija apzinājusies, ka radījumi un citas rases — vampīri, visādi ači, milži — dzīvo ēnās. Dažreiz radījumi, tik spēcīgi kā dievi, dzīvoja kalnos vai dziļi necaurejamu mežu sirdīs. Uz zemes bija vampīri, vilki patiešām klaiņoja pa mežiem, un zem tiltiem bija radījumi, daudz briesmīgāki par troļļiem. Kad ceļotājs atgriezās no tālām zemēm, atnesdams stāstus par briesmoņiem un radījumiem, kurus viņi bija sastapuši, brīnumiem, kurus bija redzējuši, neviens to neapšaubīja. Šodien pat ar fotogrāfijām, video vai aculiecinieku ziņojumiem par kaut ko neparastu, kā no citas planētas, cilvēki uzreiz apšauba — noliedzot visu kā māņus.