— Un tagad viens no šiem drausmīgajiem brīnumiem tuvojas salai, — Huans skumji sacīja. — Es jūtu tā tuvošanos. Kas tas ir?
— Morigana, Vārnu dieviete.
Huans pagriezās pret Pereneli. — Esmu dzirdējis par viņu, daži īru un skotu jūrnieki manās komandās baidījās no viņas. Viņa nāk pēc tevis, vai ne?
— Jā. — Burve rūgti pasmaidīja.
— Ko viņa darīs ?
Perenele pielieca galvu uz vienu pusi apsvērdama. — Nu, viņi mēģināja mani ieslodzīt. Tas neizdevās. Es iedomājos, ka Dī pavēlnieki beidzot būs sankcionējuši kādu ilgstošāku līdzekli. — Viņa drebelīgi iesmējās. — Esmu bijusi vēl sarežģītākās situācijās… —
Viņas balss aizlūza, viņa norija siekalas un mēģināja vēlreiz: — Bet man vienmēr blakus bija Nikolass. Kopā mēs esam neuzvarami. Es vēlos, kaut viņš tagad būtu šeit kopā ar mani. — Viņa ievilka dziļu elpu, nomierinādama elpošanu un paceldama abas rokas priekšā sejai. Ledus baltās auras dūmakainās strūkliņas viļņojās viņas pirkstu galos. — Bet esmu nemirstīgā Perenele Fleimela, un es nepadošos bez cīņas.
— Saki, kā es varu tev palīdzēt, — de Aijala lietišķi jautāja.
— Tu jau tāpat man esi pietiekami palīdzējis. Varu pateikties tev, ka aizbēgu no sfinksas.
— Šī ir mana sala. Un tu tagad esi manā aizbildniecībā. — Viņš pasmaidīja nožēlas pilns. — Tomēr es neesmu pārliecināts, ka putni nobīsies no pāris durvīm, kas aizcērtas. Un neko daudz vairāk es nespēju.
Perenele uzmanīgi devās no izpostītās mājas vienas puses uz otru. Stāvot augstā četrstūrainā logā, viņa skatījās uz cietumu — bija iestājusies nakts, pret sārtajām debesīm slējās tā neskaidrais un draudīgais siluets. Perenele novērtēja situāciju: viņa bija sagūstīta uz salas, kas bija pilna rāpojošiem zirnekļiem, tur bija sfinksa, kas brīvi klaiņoja pa gaiteņiem lejā, un kameras pilnas ar radījumiem no pašiem baisākajiem mītiem, ar kādiem viņa jebkad bija saskārusies. Turklāt viņas spēki bija neiedomāji samazinājušies un Morigana tuvojās. Viņa bija sacījusi Aijalam, ka atradusies vēl bīstamākās situācijās, bet tieši tagad viņa nespēja nevienu no tām atcerēties.
Spoks parādījās blakus Perenelei, izkropļodams ēkas siluetu aiz sevis. — Kā es tev varu palīdzēt?
— Cik labi tu pārzini šo salu? — viņa jautāja.
— Ha! Es zinu katru pēdu. Es zinu slepenās vietas, pa pusei pabeigtos tuneļus, ko izrakuši cietumnieki, paslēptos gaiteņus, aizmūrētās istabas, veco indiāņu alas dziļi klintī zemē. Es varu tevi paslēpt, un neviens nekad tevi neatradīs.
— Morigana ir attapīga… un vēl jau šeit ir arī zirnekļi. Tie atradīs mani.
Spoks aplidoja apli, lai vēlreiz nokļūtu tieši viņai priekšā, tikai viņa acis — tumši brūnas — bija redzamas naktī. — Zirnekļus Dī nekontrolē.
Perenele pārsteigumā atkāpās. — Tie nav DI pārziņā?
— Tie parādījās tikai pirms pāris nedēļām. Es pamanīju tīklus durvīs, uz kāpnēm. Katru rītu bija vairāk un vairāk zirnekļu. Tie atpeldēja, ar vēju tos atnesa straumes. Tad šeit bija cilvēkveida salas sargi… tomēr tie nebija cilvēki. — Tad ātri piebilda: — Drausmīgi bezsejaini radījumi.
— Homunkuli, — Perenele sacīja nodrebinādamās. — Radījumi, ko Dī audzē burbuļojošās tauku cisternās. Kas notika ar tiem?
— Tiem uzdeva noslaucīt zirnekļu tīklus, uzturēt durvis tīras. Viens paklupa un ievēlās tīklā, — de Aijala stāstīja, tad pasmaidīja, un tumsā parādījās viņa zobi. — Viss, kas palika pāri, bija apģērba skrandas. Pat ne kauli, — viņš piebilda pārbiedētā čukstā.
— Tas tāpēc, ka homunkuliem nav kaulu, — viņa sacīja izklaidīgi. — Kas tagad pievilina zirnekļus?
De Aijala pagriezās, lai paskatītos uz cietumu. — Es neesmu pārliecināts…
— Es domāju, ka tu zini visu, kas jāzina par šo salu! — Perenele sacīja smaidīdama.
— Dziļi zem cietuma, viļņu izskalotas, dziļi pamatiezī ir vairākas apakšzemes alas. Es domāju, ka pirmie salas pamatiedzīvotāji izmantoja tās kā noliktavas. Apmēram pirms mēneša mazais angļu vīrs…
— Dī?
— Jā, Dī, kaut ko atveda uz salu nakts melnumā. Tas tika noglabāts šajās alās, un tad viņš norobežoja visu to vietu ar maģiskām zīmēm un vārdiem. Pat es nespēju tikt cauri aizsardzībai. Bet esmu pārliecināts, ka šajās alās ir ieslēgts tas, kas uz salu atvilcis arī zirnekļus.
— Vai tu vari aizvest mani pie šīm alām? — Perenele steigšus jautāja. Viņa dzirdēja tūkstošiem putnu spārnu vēzienu un šalkoņu aizvien tuvāk un tuvāk.
— Nē, — de Aijala atrauca. — Gaitenis ir pilns ar zirnekļiem, un kas zina, kādas vēl lamatas Dī izlicis tajā vietā.
Perenele automātiski pasniedzās pēc jūrnieka rokas, bet viņas roka izgāja cauri viņam, atstājot ceļā aiz sevis ūdens lāšu virpuli. — Ja Dī ir kaut ko paglabājis Alkatrazas slepenajos cietumos un tad aizsargājis to ar maģiju, tik stipru, ka pat gaisīgs spoks nespēj tikt tai cauri, tad mums jāuzzina, kas tas ir. — Viņa smaidīja. — Vai tu nekad neesi dzirdējis sakām — mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs?
— Nē, bet es esmu dzirdējis, ka muļķi metas iekšā tur, kur eņģeļi baidās spert soli.
— Nāc tagad ātri, iekams Morigana ir ieradusies. Aizved mani atpakaļ uz Alkatrazu.
40. NODAĻA
Disijas zobens uzzibsnīja Džoša galvas virzienā.
Viss notika tik ātri, ka viņš nepaspēja nobīties. Džošs ieraudzīja kustības ņirboņu un instinktīvi reaģēja, paceldams Clarent, un, pagriezis to, turēja horizontāli virs savas galvas. Disijas platasmeņa zobens trāpīja īsajam akmens asmenim un šņirkstēdams virzījās pa to, izšķiļot dzirksteļu eksploziju. Tās lija lejā pāri Džoša matiem un dzēla, kur pieskārās sejai. Sāpes darīja viņu dusmīgu, bet sitiena spēks nospieda uz ceļiem, un tad disija atkāpās, paceļot zobenu plašam vēzējošam sitienam. Asmens gaudodams šķēla gaisu viņa virzienā… un Džošs zināja ar nelabuma sajūtu vēderā, ka viņš nespēs izvairīties no tā.
Clarent trīcēja Džoša rokā.
Noraustījās.
Un sakustējās.
Tirpinošs karstuma vilnis izšāvās cauri viņa galvai, spazmas sakļāva pirkstus vēl ciešāk ap rokturi. Tad zobens palēcās, izšāvās ārā pretī disijas metāla asmenim, pēdējā mirklī pagriezdams to sānis, un tad sekoja vēl viena dzirksteļu eksplozija.
Zilās acis šokā iepletās, un disija aizdejoja atpakaļ. — Nevienam cilvēkam nav tādu prasmju, — viņa skaļi brīnījās, bet balss bija tik tikko skaļāka par čukstu. — Kas tu esi?
Džošs grīļodamies piecēlās kājās, nebūdams pilnīgi pārliecināts, kas bija noticis, zinādams tikai to, ka tam bija sakars ar zobenu. Tas bija pārņēmis vadību, tas bija viņu izglābis. Viņa acis pievērsās pārbiedētajai kareivei-jaunavai, šaudoties starp viņas maskas klāto seju un rokā mirdzošo zobenu. Viņš turēja zobenu sev priekšā abām rokām, mēģinādams atdarināt stāju, kādu Žanna un Skatija bija lietojušas, bet zobens turpināja kustēties viņa tvērienā, kustēdamies un trīcot savā nodabā. — Es esmu Džošs Ņūmens, — viņš vienkārši sacīja.