— Nekad neesmu dzirdējusi par tevi, — sieviete noraidoši atbildēja. Viņa uzmeta ātru skatienu pāri plecam, kur Nidhjegs rāpoja ūdens virzienā. Tā aste tagad bija klāta ar melnu akmens masu un tik tikko kustējās.
— Varbūt tu neesi dzirdējusi par mani, — Džošs sacīja, — bet šis, — viņš pagrieza zobena asmeni uz augšu, — ir Clarent. — Viņš vēroja sievietes spilgti zilās acis, tās nedaudz iepletās. — Un es redzu, ka tu esi dzirdējusi par to!
Griezdama savu zobenu brīvi vienā rokā, disija sāka iet apkārt Džošam. Viņš turpināja griezt seju pret viņas seju. Viņš zināja, ko viņa dara — griež viņu tā, lai viņa mugura būtu pret briesmoni, — bet viņš nezināja, kā neļaut tam notikt. Kad viņa mugura gandrīz pieskārās Nidhjega akmens ādai, disija apstājās.
— Meistara rokās zobens varētu būt bīstams, — disija sacīja.
— Es neesmu meistars, — Džošs skaļi atteica, priecīgs, ka viņa balss netrīc. — Bet man arī nevajag tam būt. Skataha sacīja, ka šis zobens patiešām varētu nogalināt viņu. Es nesapratu, ko viņa ar to domāja, bet tagad es zinu. Un, ja tas var nogalināt viņu, tad, es domāju, tas var to pašu nodarīt tev. — Viņš ar īkšķi norādīja pāri plecam. — Paskaties, ko tas nodarīja šim briesmonim ar vienu vienīgu cirtienu. Viss, kas man jādara, — ir tikai jāieskrambā tev ar to. — Asmens tajā mirklī ietrīsējās viņa rokās, iedūkdamies tā, it kā piekristu viņam.
— Tu pat nevari tikt man tuvāk, — disija izsmēja viņu, pēkšņi uzbrūkot, plato zobenu vicinot sev priekšā hipnotizējošā rakstā. Viņa pēkšņi uzbruka ātros brāzmainos triecienos.
Džošam pat nebija laika ievilkt elpu. Viņš paspēja apturēt trīs no tiem, Clarent kustējās, atvairot katru sitienu, bet disijas metāla asmens cirtās pret viņa akmens zobenu, izšķiļot dzirksteļu krusu, ar katru cirtienu liekot Džošam atkāpties, cirtiena spēkam izvibrējot cauri visam ķermenim. Disija vienkārši bija pārāk ātra. Nākamais zvēliens trāpīja viņa kailajai rokai starp elkoni un plecu.
Clarent paspēja iebikstīt zobenam pēdējā brīdī, tā ka tikai plakanais asmens, nevis žiletes asuma asmens trāpīja viņam. Pēkšņi visa roka no pleca līdz pirkstu galiem kļuva nejūtīga, un tad viņš sajuta pēkšņu sāpju vilni, bailes, atskārsmi, ka var nomirt. Clarent izkrita no viņa rokas un klaudzot nokrita zemē.
Kad sieviete pasmaidīja, Džošs ieraudzīja, ka viņas zobi ir asi kā adatas. — Vienkārši. Viss ir vienkārši. Leģendārais zobens nepadara tevi par cīnītāju. — Paceldama savu zobenu, viņa uzbruka zēnam, dzīdama viņu tieši pret Nidhjega akmenī pārtapušo ādu. Džošs piemiedza acis, kad viņa augstu pacēla savas rokas un iekliedzās derdzīgā kara saucienā: — Odin!
— Sofij, — viņš nočukstēja.
— Džošs!
Divus kvartālus tālāk, iestrēgusi nekustīgā satiksmē, Sofija Ņūmena apsēdās taisni automašīnas aizmugurējā sēdeklī, un pēkšņi šausmu izjūta no vēdera pārvietojās uz viņas krūtīm, likdama sirdij neprātīgi dauzīties.
Nikolass apmetās apkārt un sagrāba meitenes roku. — Saki man!
Sofijas acis bija asaru pilnas. — Džošs, — viņa elsoja, gandrīz nespēdama parunāt. — Džošam draud briesmas, drausmīgas briesmas. — Mašīna piepildījās ar spēcīgu vaniļas smaržu, viņas aurai iezaigojoties. Mazas dzirkstelītes dejoja viņas matu galos, krakšķot kā mobilais telefons. — Mums jātiek pie viņa!
— Mēs nekur netiekam, — Zanna drūmi sacīja. Satiksme šaurajā ielā bija pilnīgi apstājusies. Saltums sagrāba Sofijas vēderu; tas bija no drausmīgajām bailēm, ka brālis var nomirt.
— Ietve, — Nikolass apņēmīgi sacīja. — Brauc pa to.
— Bet gājēji…
— Paspēs paiet malā. Izmanto signālu. — Viņš apmetās apkārt atpakaļ pie Sofijas. — Mēs esam dažu minūšu attālumā, — viņš sacīja, Zannai uzbraucot ar mazo auto uz ietves un drāžodes projām pa to, signālam žēlabaini kaucot.
— Varam būt par vēlu. Vai nav nekas, ko tu varētu darīt? — Sofija izmisīgi lūdzās.
— Ko?
Izskatīdamies vecs un noguris, dziļu grumbu izvagotu pieri un rievām ap acīm Nikolass Fleimels bēdīgs papurināja galvu. — Es neko nevaru izdarīt, — viņš atzinās.
Sparkšķot, krakšķot un blīkšķot smirdīga dzeltenīgi balta uguns liesma parādījās starp Džošu un disiju. Karstums bija tik spēcīgs, ka lika viņam atkāpties uz Nidhjega spīļainajām kājām un apsvilināja viņa matus, uzacis un skropstas. Disija arī aizstreipuļoja atpakaļ, liesmu apžilbināta.
— Džoš!
Kāds sauca viņu vārdā, bet drausmīgās liesmas auroja tieši viņa sejas priekšā. Uguns tuvums atmodināja briesmoni. Tas spēra ļodzīgu soli, tā kājas kustība pagrūda Džošu uz priekšu, nogrūda uz ceļiem, bīstami tuvu ugunij… kas izdzisa tikpat pēkšņi kā bija radusies. Džošs smagi nokrita uz zemes, sāpes iedzēla rokās un ceļos, tiem saskaroties ar zemi. Drausmīga puvušu olu smaka iesitās sejā, un viņa acis un deguns sāka pilēt, bet cauri asarām viņš redzēja Clarent un gribēja satvert to tieši tajā brīdī, kad kāds atkal pasauca viņu.
— Džoš!
Disija uzreiz metās virsū Džošam ar paceltu zobenu. Liels dzeltenas liesmas šķēps trāpīja sievietei, uzspridzinot viņas ķēžu bruņas, kas uzreiz pārklājās ar rūsu un sabirza. Tad rēkdama parādījās vēl viena liesmu siena starp kareivi un zēnu.
— Džoš. — Roka uzgūla uz Džoša pleca, un viņš salēcās, bailēs un no sāpēm savainotajā plecā skaļi iekliegdamies. Viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja doktoru Džonu Dī noliekušos pār viņu.
Netīri dzelteni dūmi stiepās no maga rokām, ko pieticīgi sedza saplēsti pelēki cimdi, un viņa kādreiz elegantais uzvalks tagad bija sagumzīts juceklis. Dī draudzīgi uzsmaidīja. — Būtu labāk, ja mēs uzreiz dotos projām. — Viņš pamāja uz liesmu pusi. — Es tās nevaru uzturēt visu laiku. — Pat viņam runājot, disijas asmens akli cirtās cauri ugunij, liesmas vijās ap asmeni, tam tiecoties pēc mērķa. Dī uzvilka Džošu kājās un vilka viņu atmuguriski projām.
— Pagaidi, — Džošs aizsmacis sacīja ar balsī jūtamu baiļu un dūmu sajaukumu. — Skatija. — Viņš noklepojās un mēģināja vēlreiz. — Skatija ir sagūstīta…
— Aizbēga, — Dī ātri sacīja, aplikdams roku ap zēna pleciem, atbalstīdams viņu, vedot uz policijas mašīnu.
— Aizbēgusi? — Džošs nomurmināja apjucis.
— Nidhjegs atlaida tvērienu, kad es radīju uguns aizkaru starp tevi un disiju. Es redzēju viņu izveļamies no viņa nagiem, pielecam kājās un aizskrienam projām pa krastmalu.
— Viņa aizskrēja… viņa aizskrēja projām? — Tas neizklausījās pareizi. Viņa bija ļengana un bez samaņas pēdējo reizi, kad viņš to bija redzējis.
Viņš centās koncentrēties, bet galva pulsēja un sejas āda bija karstuma savilkta.
— Pat leģendārā Kareive nespēja stāties pretī Nidhjegam. Varoņi paliek dzīvi, lai cīnītos atkal, jo tie zina, kad jābēg.
— Viņa pameta mani?
— Es šaubos, vai viņa pat zināja, ka tu te esi, — Dī ātri atteica, bīdīdams Džošu nevietā novietotās policijas automašīnas aizmugurē un ieslīdot blakus viņam. Viņš uzsita baltmatainajam šoferim uz pleca. — Braucam.
Džošs iztaisnojās. — Pagaidi… es nometu Clarent, — viņš sa-
' cīja.
— Uzticies man, — Dī sacīja, — tu negribi atgriezties pēc tā. — Viņš atgāzās sēdeklī, lai Džošs varētu palūkoties ārā pa logu. Disija izkāpa caur izplēnējušajām dzeltenajām uguns liesmām, kādreiz baltais ķēžu bruņu tērps tagad nokarājās driskās un stērbelēs ap viņu. Tad, pamanījusi Džošu mašīnas aizmugurē, metās pie tās, nesakarīgi kliegdama valodā, kas izklausījās pēc vilku gaudošanas.