— Nikolo, — Dī steigšus sacīja. — Viņa ir diezgan dusmīga. Mums patiešām tagad vajadzētu braukt, vairāk nekavējoties.
Džošs novērsās no tuvojošās disijas un pievērsās šoferim, un ar šausmām atklāja, ka tas ir tas pats vīrietis, ko viņš bija redzējis uz Sacre-Coeur bazilikas kāpnēm.
Makjavelli pagrieza aizdedzes atslēgu tik neganti, ka starteris spalgi iečirkstējās. Auto sasvērās, palēca uz priekšu un apstājās.
— Nu, lieliski, — DT noburkšķēja. — Tik tiešām lieliski. — Džošs vēroja, kā mags izliecas pa logu, pieliek rokas pie mutes un spēji iepūš tajās. No viņa plaukstas noripoja dzeltena dūmu lode un nokrita uz zemes. Tā divas reizes atlēca kā gumijas bumba, tad eksplodēja galvas augstumā tieši tajā brīdī, kad pieskārās disijai. Pāri viņai izšļakstījās biezas, netīras medus krāsas un konsistences šķipsnas, tad garās straumēs krita uz leju, pielipinot disiju pie zemes. — Tas viņu noturēs… — Dī iesāka. — Disijas platais zobens viegli pārgrieza šķipsnas. — Vai arī ne.
Cauri sāpēm Džošs saprata, ka Makjavelli bija mēģinājis — un tam nebija izdevies — atkal iedarbināt auto. — Ļauj man, — viņš noburkšķēja, pārlienot pāri sēdekļa atzveltnei un Makjavelli pārsēžoties pasažieru vietā. Viņa labais plecs joprojām sāpēja, bet vismaz pirksti bija kļuvuši jutīgi, un viņš nedomāja, ka kaut kas varētu būt lauzts. Viņam būs pamatīgs zilums, ko pievienot savai zilumu kolekcijai. Pagriezis atslēgu aizdedzē, viņš iespieda grīdā gāzes pedāli un vienlaikus iemeta auto atpakaļgaitā tieši tajā brīdī, kad disija sasniedza to. Viņš pēkšņi bija laimīgs, ka bija iemācījies braukt ar ātruma pārslēdzēju tēva vecajā apdauzītajā Volvo. Disijas lejup cērtošais zobens trāpīja pa durvīm, izdurot caurumu metālā, zobena galam trāpot desmit collu no Džoša kājas. Auto čīkstēdams šāvās atpakaļ, disija stingri stāvēja uz abām kājām, abās rokās turot zobenu. Asmens iegrieza horizontālu švīku tieši šķērsām durvīm un auto spārnā, pārgriezdams metālu, it kā tas būtu no papīra. Tas pārgrieza uz pusēm šofera pusē arī riepu, kas eksplodēja ar skaļu būkšķi.
— Turpini braukt! — Dī kliedza.
— Es netaisos apstāties, — Džošs apstiprināja.
Automašīnai protestā kaucot un priekšējai riepai plivinoties
un baukšķot pret zemi, Džošs traucās projām no krastmalas…
… tieši tad, kad Zanna iegrieza nedaudz apskrāpēto Citroen krastmalas otrā galā.
Žanna nospieda bremzes, un auto kaukdams apstājās uz rīta miklajiem akmeņiem. Sofija, Nikolass un Zanna apjukuši vēroja, kā Džošs atpakaļgaitā ar samīcītu policijas auto lielā ātrumā drāzās projām no Nidhjega un disijas. Viņi skaidri varēja saskatīt Dī un Makjavelli mašīnā, kad viņš izpildīja neveiklu rokas bremzes pagriezienu un aizjoņoja projām no stāvlaukuma.
Vienu mirkli disija stāvēja krastmalā, izskatīdamās apjukusi un samulsusi. Tad viņa pamanīja jaunatnācējus. Pagriezusies viņa metās pie tiem augstu pāri galvai paceltu zobenu, izkliedzot barbariskus kaujas saucienus.
41. nodaĻa
— Es par to parūpēšos, — Žanna sacīja, izklausoties gandrīz apmierināta par iespēju. Viņa pieskārās Fleimela piedurknei un pamāja uz Nidhjega pusi, Kareive joprojām atradās ciešā nagu skāvienā. — Dabū Skatahu. — Briesmonis tagad bija mazāk par sešām pēdām no krastmalas un lēnām virzījās tuvāk upes malai, lai paglābtos ūdenī.
Smalkā franču sieviete pagrāba zobenu un izlēca no auto.
— Vēl daži cilvēki ar zobeniem, — disija izspļāva, asmenim krītot sievietes virzienā.
— Bet ne vienkārši cilvēks, — Žanna sacīja, viegli atvairīdama zobenu sāņus, viņas zobenam viegli uzsitot un pielīpot pie sarūsējušo bruņu paliekām uz disijas pleciem. — Es esmu Žanna no Arkas! — Garais zobens Žannas rokās griezās un šūpojās, veidodams grieztu metāla apli, kas lika disijai atkāpties no spējā uzbrukuma
spēka. — Es esmu Orleānas jaunava.
* * *
Sofija un Nikolass piesardzīgi tuvojās Nidhjegam. Sofija pamanīja, ka visu tā asti klāj biezs, melns akmens, kas tagad pārvietojās augšup pa muguru un lejup pa pakaļkājām. Akmens svars noenkuroja radījuma asti pie zemes, un Sofija redzēja milzīgos muskuļus saraujamies un ņirbam, Nidhjegam velkot sevi uz ūdens pusi. Viņa arī redzēja, ka nagi un vilktā aste atstāj ietvē dziļus izrobojumus.
— Sofij, — Fleimels sauca, — man nepieciešama palīdzība!
— Bet Džošs… — viņa iesāka apjukusi.
— Džošs ir projām, — viņš atcirta. Viņš pēkšņi metās lejā, lai pakamptu Clarent no zemes, un pārsteigts iesvilpās par ieroča karstumu. Drāžoties uz priekšu, viņš iesita Nidhjegam ar zobenu. Asmens, nenodarījis skādi, atlēca no akmens klātās ādas. — Sofij, palīdzi man atbrīvot Skatiju, un tad mēs dosimies pakaļ Džošam. Izmanto savus spēkus.
Alķīmiķis atkal cirta Nidhjegam, un atkal bez jebkāda efekta. Viņa lielākās bailes bija piepildījušās: Dī bija dabūjis Džošu savās rokās… un Džošam bija divas pēdējās Kodeksa lapas. Nikolass paskatījās pār plecu. Sofija stāvēja nekustīgi, izskatījās nobijusies un pilnīgi apstulbusi.
— Sofij! Palīdzi man.
Sofija paklausīgi pacēla rokas, piespieda īkšķi pret tetovējumu un mēģināja izmantot savu Uguns maģiju. Nekas nenotika. Viņa nespēja koncentrēties; bija pārlieku uztraukusies par brāli. Ko viņš dara? Kāpēc bija devies projām ar Dī un Makjavelli? Neizskatījās, ka viņi būtu Džošu piespieduši — viņš veda viņus!
— Sofij! — Nikolass sauca.
Bet viņa zināja, ka brālim draud briesmas — reālas un drausmīgas briesmas. Viņa dziļi sevī bija sajutusi emocijas un pazinusi tās. Vienmēr, kad Džošam draudēja briesmas, viņa to zināja. Kad viņš gandrīz bija noslīcis Pakala pludmalē Kauai, viņa bija pamodusies no elpas trukuma un bija elsojusi, bet, kad viņš bija salauzis ribas futbola laukumā Pitsburgā, viņa skaidri sajuta asas sāpes labajā pusē, juta dūrienu katrā elpas vilcienā.
— Sofij!
Kas bija noticis? Vienu mirkli viņš bija nāves briesmās… un tad nākamajā…
— Sofij! — Fleimels jau rūca.
— Ko? — viņa atcirta, pagriezdamās pret alķīmiķi. Viņa sajuta spēju naida pieplūdumu, Džošam bija taisnība — viņam visu laiku bija bijusi taisnība. Tā bija alķīmiķa vaina.
— Sofij, — viņš sacīja daudz maigāk. — Man nepieciešams, lai tu palīdzi man. Es viens pats to nevaru izdarīt.
Sofija pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi. Viņš bija pieplacis pie zemes, vēsi zaļi tvaiki krājās ap viņu. Bieza smaragdzaļa dūmu virve vijās ap vienu Nidhjega kāju un pazuda dziļi zem tā, izskatījās, it kā Fleimels gribētu sagūstīt viņu lamatās. Cita dūmu virve, plānāka, ne tik pamatīga kā pirmā, bija brīvi aptīta ap radījuma otru pakaļējo kāju. Nidhjegs par collu pavirzījās uz priekšu, un zaļā virve pārtrūka un pagaisa. Vēl daži soļi, un tas aiznesīs Skatahu — viņas draudzeni — upē. Sofija tam neļaus notikt.
Bailes un dusmas ļāva viņai koncentrēties. Viņa uzspieda savam tetovējumam, un pēkšņi katrā pirkstā iedegās liesmas. Viņa meta sudraba uguni pāri Nidhjega mugurai, bet tam nebija nekāda efekta. Tad viņa uzbēra briesmonim smalkus kvēlojošus krusas graudus, bet šķita, ka tas to pat nepamana. Tas turpināja vilkties ūdens virzienā.