Uguns nederēja, tad viņa pamēģināja vēju. Bet miniatūrā viesuļvētra, ko viņa pameta, nekaitīgi atsitās nost no radījuma. Pārmeklējot Raganas atmiņas, viņa izmēģināja triku, ko Hekate bija lietojusi pret mongoļu ordu. Viņa sacēla asu vēju, kas Nidhjega acīs sanesa asas smiltis un netīrumus. Radījums tikai samirkšķināja acis, un otrs — aizsargājošs — plaksts nolaidās pāri milzīgajai acij.
— Nekas neiedarbojas! — viņa kliedza, briesmonim pavelkot Skatiju vēl tuvāk ūdens malai. — Nekas nelīdz!
Disijas zobens izcirtās uz priekšu. Zanna izvairījās, un smagais asmens nosvilpa viņai virs galvas un iecirtās Citroen, pārvēršot priekšējo stiklu baltā pulverī, noraujot arī mazos priekšējā stikla tīrītājus.
Žanna kļuva nikna, viņa mīlēja savu 2CVB Charlston. Francis gribēja nopirkt viņai jaunu auto dzimšanas dienā, janvārī. Viņš bija iedevis viņai kaudzi spīdīgu katalogu un licis izvēlēties vienu no piedāvājumiem. Viņa bija pastūmusi katalogus sāņus un teikusi, ka vienmēr gribējusi mazu klasisku franču auto. Viņš meklēja perfektu modeli pa visu Eiropu un tad iztērēja ne mazums naudas, restaurējot mašīnu. Kad viņš bija to pasniedzis viņai, tas bija ievīstīts trīs biezās lentēs — zilā, baltā un sarkanā.
Vēl viens plašs disijas vēziens beidzās ar cirtienu auto motora pārsegā, un tad vēl viens cirtiens nocirta mazo apaļo priekšējo lukturi, kas bija izvirzīts pāri labajam priekšējam riteņa spārnam kā acs. Lampa atsitās pret zemi un sašķīda.
— Vai tu zini, — Zanna jautāja, viņas milzīgās acis bija pilnas dusmu, atsākot uzbrukt disijai, kad katrs vārds sakrita ar zobena cirtienu, — cik grūti ir atrast oriģinālās rezerves daļas šai mašīnai?
Disija atkāpās, izmisīgi cenzdamās aizsargāt sevi no Žannas virpuļojošā asmens, viņas sarūsējušo ķēžu bruņu tērps aizlidoja projām, kad mazais franču sievietes zobens vēzējās tuvāk un tuvāk. Viņa centās izmantot dažādus cīņas veidus, lai aizsargātu sevi, bet nekas nelīdzēja pret spēcīgo uzbrukumu.
— Tu būsi pamanījusi, — Zanna turpināja, atstumdama kareivi arvien tuvāk upei, — ka man nav nekāda cīņas stila. Tas tāpēc, ka mani trenēja dižākā no visām kareivēm. Mani trenēja Skataha, Ēna.
— Tu vari sakaut mani, — disija nelokāmi sacīja, — bet manas māsas atriebs manu nāvi.
— Tavas māsas, — Zanna sacīja ar noslēdzošu nežēlīgu cirtienu, kas pārcirta disijas asmeni divās dalās. — Vai tās būtu tās divas valkīras, kuras pašlaik ir iesaldētas savā personīgajā aisbergā?
Disija grīļojās, šūpodamās uz sienas, kas stiepās gar upi. — Neiespējami. Mēs esam neuzvaramas.
— Ikvienu var uzvarēt. — Žannas plakanais asmens atsitās pret disijas bruņu cepuri, apdullinot viņu. Tad Žanna metās uz priekšu, viņas plecs trāpīja šūpojošamies disijai pa krūtīm, iegāžot viņu atmuguriski Sēnā. — Vienīgi idejas ir nemirstīgas, — viņa nočukstēja.
Joprojām ieķērusies sava zobena paliekās, valkīra pazuda tumšajā upē ar lielu šļakstu, kas nošķieda Žannu no galvas līdz kājām.
Sofija bija nesaprašanā. Viņas maģija bija bezspēcīga pret Nidhjegu, bet kā Džošs… Viņam nebija nekādu spēku. Zobens: viņam bija zobens.
Sofija pakampa Clarent no Fleimela rokas. Un acumirklī viņas aura atdzīvojās, dzirkstošas, džinkstošas, garas ledus krāsas gaismas plūsmas vijās ap viņas ķermeni. Viņa sajuta emociju uzplūdu: virpuļojošu domu jucekli — nepatīkamas domas, tumšas domas, atmiņas un emocijas, — no tām sievietēm un vīriešiem, kas bija nēsājuši zobenu senos laikos. Viņa jau gribēja nepatikā aizmest ieroci, taču aptvēra, ka, iespējams, tas bija Skatijas vienīgā cerība. Nidhjega aste bija ievainota, tā ka Džošs droši vien bija tur iedūris. Bet viņa redzēja alķīmiķi kapājam biezo ādu bez jebkāda rezultāta.
Ja vien…
Mezdamās pie briesmoņa, viņa iedūra ieroci vispirms tā plecā.
Efekts bija acumirklīgs. Sarkani melna uguns dega visa asmens garumā, un briesmoņa āda uzreiz sāka sacietēt. Sofijas aura iemirdzējās spilgtāk nekā jebkad agrāk, un viņas smadzenes spēji piepildīja neiespējamas ainas un neticamas atmiņas. Tad viņas aura pārlādējās un uzzibsnīja eksplozijā, kas uzrāva viņu gaisā un lika tur peldēt. Meitene paspēja iekliegties, iekams krita lejā uz Zannas Citroen audekla jumta, kas lēnām un kārtīgi pārplīsa pa vīlēm un akurāti novietoja viņu priekšējā pasažieru vietā.
Nidhjegs spazmatiski raustījās, ādai sacietējot, pavērās lielie nagi;
Zanna no Arkas metās cauri briesmoņa kājām, paķēra Skatiju ap vidukli un atbrīvoja viņu, neievērodama milzīgās kājas, kas mīcījās dažas collas no viņas galvas.
Nidhjegs iebaurojās, skaņa pacēla māju signalizāciju kaucienus pāri pilsētai. Ikviena auto signalizācija auto stāvvietā pēkšņi atdzīvojās. Dzīvnieks mēģināja pagriezt galvu, lai sekotu Zannai, kad viņa vilka Skatiju projām, bet tā vecā miesa bija sacietējusi melnā cietā akmenī. Mute atvērās, atsegdama tā nažveida zobus.
Pēkšņi milzīgs krastmalas gabals aizlūza, iezis sabirza putekļos, zem radījuma svara pārvēršoties pulverī. Nidhjegs paliecās uz priekšu un ar brīkšķi nobruka lejā cauri pietauvotajai tūristu laivai, pārlaužot to uz pusēm, un pazuda Sēnā ar skaļu ūdens eksploziju, aizveļot milzīgus viļņus projām pa upi.
Guļot krastmalā tuvu ūdens malai, caurcaurēm izmirkuši, Skataha lēnām, mokoši pamodās. — Es tik slikti neesmu jutusies gadsimtiem ilgi, — viņa murmināja, mēģinādama, bet nespēdama uztrausties sēdus. Žanna palīdzēja viņai apsēsties un cieši viņu turēja.
— Pēdējais, ko es atceros… — Skatijas zaļās acis pēkšņi atvērās.
— Nidhjegs… Džošs.
— Viņš mēģināja izglābt tevi, — Fleimels sacīja, pieklibodams pie Skatijas un Žannas. Viņš paņēma Clarent no krastmalas. — Viņš iedūra Nidhjegam, padarot to lēnāku, un tas bija pietiekami, lai mēs pagūtu nokļūt šeit. Tad Žanna pieveica disiju.
— Mēs visi cīnījāmies par tevi, — Žanna sacīja. Viņa aplika roku Sofijai, kura bija aizstreipuļojusi projām no sabojātās mašīnas, — ar zilumiem, sasitumiem un garu švīku visa apakšdelma garumā, bet citādi neskarta. — Sofija beidzot pieveica Nidhjegu.
Kareive lēnām piecēlās kājās, pagrieza galvu uz vienu un otru pusi, izkustinādama savus stīvos kakla muskuļus. — Un Džošs? — viņa jautāja, skatīdamās apkārt. Viņas acis iepletās platas. — Kur ir Džošs?
— Dī un Makjavelli dabūja viņu, — Fleimels sacīja aiz noguruma pelēku seju. — Mēs īsti nezinām, kādā veidā.
— Mums tagad jādodas viņam pakaļ, — Sofija neiecietīgi sacīja.
— Viņu mašīna nav labā tehniskā stāvoklī, viņi nevarēs tālu tikt, — Fleimels sacīja. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz Citroen. — Man bail, ka mūsējā arī ir diezgan samīcīta.
— Un es tā mīlēju šo mašīnu… — Žanna noburkšķēja.
— Ejam projām no šejienes, — Skatija izlēmīgi sacīja. — Mūs tūlīt aplenks policija.
Un tad, kā haizivs iznirstot no viļņiem, no Sēnas izšāvās Dagans. Iznirstot drīzāk kā zivs, nevis cilvēks, atvērtām žaunām visa kakla garumā, apaļās acis izvalbījis, viņš apvija plēvainos nagus ap Skatahu un atmuguriski vilka viņu uz upi. — Beidzot, Ēna. Beidzot.
Viņi pazuda ūdeni ar vienu vienīgu šļakstu un vairs neparādījās.
42. nodaĻa