4
Perenele sekoja Aijalas spokam, kas veda viņu cauri Alkatrazas sagrauto ēku labirintam. Viņa mēģināja turēties ēnās, pieliekdamās zem izļodzījušamies sienām un tukšajām durvju ailām, visu laiku uzmanoties no radījumiem, kas kustējās naktī. Viņa nedomāja, ka sfinksa varētu uzdrošināties iznākt ārā no cietuma — par spīti drausmīgajam izskatam sfinksas bija gļēvi radījumi un baidījās no tumsas. Tomēr daudzās būtnes, ko viņa bija redzējusi apakšā, zirnekļu tīmekļiem piepildītajās kamerās, bija nakts radījumi.
Ieeja tunelī bija gandrīz tieši zem torņa, kas kādreiz bija vienīgais salas apgādātājs ar dzeramo videni. Tā metāla karkass bija sarūsējis, skābi saturošo putnu mēslu un neskaitāmi mazo sūču no milzīgās ūdens tvertnes dēļ jūras sāls saēsts. Tomēr zeme tieši zem torņa bija sulīgiem augiem klāta, pilošā ūdens padzirdīta.
De Aijala norādīja uz neregulāro zemes gabalu pie viena no metāla balstiem. — Tu atradīsi šahtu, kas ved lejā uz tuneli zem šejienes. Tunelī ir vēl viena ieeja, izcirsta klints virsmā, — viņš sacīja, — bet tā ir pieejama ar laivu bēguma laikā. Tieši tā Dī atveda savu ieslodzīto uz salu. Viņš neko nezina par šo ieeju.
Perenele atrada sarūsējušu metāla stieni un izmantoja to, lai noskrāpētu netīrumus, atklājot zem zemes salauztu un saplaisājušu betonu. Likdama lietā metāla stieni, viņa sāka norakt netīrumus. Viņa turpināja skatīties uz augšu, mēģinādama noteikt, cik tuvu putni piekļuvuši salai, bet, vējam traucoties pāri nopostītajām ēkām un dzenoties cauri ūdens torņa sarūsējušā metāla balstiem, nebija iespējams noteikt citus trokšņus. Biezie miglas vāli, kas bija apskāvuši Sanfrancisko un Zelta vārtu tiltu, tagad bija sasnieguši salu, visu ietinot pilošā, pēc sāls smaržojošā mākonī.
Kad viņa bija nokasījusi zemi, de Aijala pārdreifēja pāri vienam noteiktam plankumam. — Tieši šeit, — viņš sacīja, viņa balss bija tikai elpa viņas ausī, — cietumnieki atklāja šī tuneļa eksistenci un pamanījās izrakt eju lejā uz to. Viņi saprata, ka gadu desmitiem ūdens pilēšana no torņa ir padarījusi augsni mīkstu un pat saēdusi akmeņus zem tās. Bet, kad beidzot tie izlauzās cauri līdz tunelim, apakšā bija paisums, un tie atrada to applūdušu. Tā viņi pameta savus pūliņus neizmantotus. — Viņš atklāja savus zobus apburošā smaidā, kāds viņam nebija bijis, dzīvam esot. — Ja vien viņi būtu pagaidījuši, līdz sāksies bēgums…
Perenele noskrāpēja vēl mazliet zemes, atklādama vēl vairāk saplaisājušu akmeņu. Iespiežot metāla stieni zem akmens gabala, viņa spēcīgi uzspieda uz tā. Akmens nepakustējās. Viņa uzspieda vēlreiz. Ar abām rokām. Bet, kad tas nelīdzēja, pacēla laukakmeni un ar to iesita pa metāla stieņa galu, šķindoņa pārskrēja pāri salai, skanot kā zvans.
— Ak, tas nav iespējams, — viņa nomurmināja. Viņa nelabprāt gribēja lietot savus spēkus, jo tas atklātu sfinksai viņas atrašanās vietu, bet viņai nebija citas iespējas. Saliekot kausveidīgi labo roku, viņa ļāva savai aurai saplūst plaukstā, kur tā savācās kā dzīvsudrabs. Viņa mazliet, gandrīz maigi, atbalstījusi roku pret akmeni, pagrieza to un ļāva neapstrādātajam spēkam līt ārā no rokas un tecēt uz granīta. Akmens kļuva mīksts kā ziepes un tad izkusa kā sveču vasks. Biezas šķidra akmens piles aizripoja un pazuda tumsā.
— Es jau sen esmu miris, es domāju, ka esmu redzējis brīnumus, bet nekad neesmu redzējis kaut ko līdzīgu šim, — de Aijala bijīgi sacīja.
— Skitu mags iemācīja man burvestību par to, ka es izglābu viņam dzīvību. Tas ir gaužām vienkārši, patiešām, — Perenele paskaidroja. Viņa pārliecās pāri caurumam un tad atrāvās atpakaļ asarojošām acīm. — Ak šausmas, kā te smird!
Huana Manuela de Aijalas spoks pieliecās tieši virs cauruma. Viņš pagriezās un pasmaidīja, atkal atklādams savus izcilos zobus. — Es neko nesaožu.
— Tici man, tu vari būt laimīgs, ka nesaod, — Perenele noburkšķēja, purinādama galvu, spokiem bieži bija savdabīga humora izjūta. Tunelis smirdēja pēc puvušām zivīm un vecām jūraszālēm, pēc sasmakušiem putnu un sikspārņu izkārnījumiem, pēc mīkstas koka masas un rūsējoša metāla. Bet bija arī cita smaka, spēcīga un kodīga, gandrīz kā etiķim. Pieliekusies uz leju, viņa noplēsa gabalu no savas kleitas apakšējās malas un aptina to ap degunu un muti kā primitīvu masku.
— Te ir kaut kas līdzīgs kāpnēm, — de Aijala sacīja, — bet uzmanies, es esmu pārliecināts, tās ir pilnīgi sarūsējušas. — Viņš pēkšņi pavērās uz augšu. — Putni ir sasnieguši salas dienvidu galu. Un vēl kaut kas. Kaut kas ļauns. Es to jūtu.
— Morigana. — Perenele pārliecās pāri caurumam un uzsita knipi. Trūcīgs maigas, baltas gaismas uzplaiksnījums nāca no viņas pirkstu galiem un aizpeldēja lejā caurumā, pazuzdams lejā tumsā, metot vien blāvas gaismas uzplaiksnījumus uz notecējušām un nopilējušām sienām. Gaisma arī atklāja šauras kāpnes, kas izrādījās nekas vairāk kā nesimetriski slīpi iedzītas naglas. Naglas, no kurām neviena nebija garāka par četrām collām, blīvi klātas ar rūsu un pilošu ūdeni. Pārliecoties viņa satvēra pirmo naglu un stipri parāva. Tā šķita pietiekami izturīga.
Perenele pagriezās un ieslidināja kāju atvērumā. Viņas kāja atrada vienu naglu un uzreiz noslīdēja no tās. Izvilkdama kāju ārā no cauruma, viņa norāva sandales un aizbāza tās aiz jostas. Viņa dzirdēja putnu spārnu vēzienus — tūkstošiem, iespējams, desmitiem tūkstošu —, tiem tuvojoties. Perenele zināja, ka viņas niecīgais spēka patēriņš, izkausējot akmeni un izgaismojot tuneļa iekšpusi, varētu norādīt Moriganai viņas atrašanās vietu. Viņai bija tikai daži mirkļi, iekams ieradīsies putni…
Perenele atkal ielika kāju ejā, viņas kailā pēda pieskārās naglai. Tā bija auksta un slidena, bet vismaz viņa varēja stingrāk noturēties. Satverot plaukstas pilnas ar zāles kumšķiem, viņa noslīdēja zemāk, ar kāju atrazdama citu naglu. Tad viņa pieliecās un satvēra naglu ar kreiso roku. Viņa saviebās. Bija pretīgi sajust to spiežamies pret pirkstiem. Un tad pasmaidīja pati par sevi, par to, kā bija izmainījusies. Būdama maza meitene, izaugusi Kvimperā, Francijā, viņa bija bradājusi pa kalnu ezeriņiem un ēdusi nevārītus vēžus. Viņa bija staigājusi basām kājām pa ielām, kas līdz potītēm bija klātas ar dubļiem un mēsliem.
Pārbaudot katru soli, Perenele kāpa lejā pa eju. Vienā vietā nagla nolūza un šķindēdama pazuda tumsā. Likās, ka tā krita ilgi. Atspiedusies pret netīro sienu, viņa sajuta mitrumu spiežamies cauri plānajām vasaras drēbēm. Izmisīgi turoties, meklēja nākamo naglu. Satverot sajuta metāla naglu savās rokās sakustamies, un uz mirkli sirds apstājās, viņai šķita, ka nagla izrausies ārā no sienas. Bet noturējās.
— Gandrīz beigas. Es domāju, ka tu pievienosies man, — de Aijalas spoks sacīja, materializējies no tumsas viņas sejas priekšā.
— Mani tik viegli nevar nogalināt, — Perenele drūmi sacīja, turpinādama kāpt lejā. — Tomēr tas būtu jocīgi, ja es, kas desmitiem gadu izglābusies no nemitīgiem Dī un viņa tumšo Veco uzbrukumiem, nomirtu no kritiena. — Viņa palūkojās neskaidrajā sejas veidolā sev priekšā. — Kas notiek augšā? — Viņa pamāja ar galvu virzienā uz šahtas atvērumu, kas bija saskatāms vienīgi biezās, pelēkās miglas vālu dēļ, kas viļņojās un pilēja caurumā.
— Sala ir putnu klāta, — de Aijala sacīja. — Iespējams, simts tūkstošu, tie ir apmetušies uz visām iespējamām vietām. Vārnu dieviete ir devusies uz cietuma sirdi, bez šaubām, meklēt sfinksu.
— Mums nav daudz laika, — Perenele brīdināja. Viņa lika vēl vienu soli, un kāja līdz potītei ieslīga biezos, lipīgos dubļos. Viņa bija sasniegusi šahtas dibenu. Dubļi bija ledaini auksti, un viņa sajuta stindzinošu aukstumu iesūcamies kaulos. Kaut kas pārrāpoja pāri pirkstgaliem.