— Kurp tagad?
De Aijalas roka parādījās spokaini balta tieši viņas priekšā, norādot pa kreisi. Viņa saprata, ka stāv gara, raupji tēsta tuneļa sākumā, tas veda tik tikko manāmi slīpi uz leju. De Aijalas spokainā luminiscence izgaismoja zirnekļu tīkliem klātas sienas. Tie bija tik biezi, ka izskatījās, it kā sienas būtu nokrāsotas sudraba krāsā.
— Tālāk es nevaru iet, — spoks sacīja, viņa balss virmoja ap sienām. — Dī ir uzlicis neiedomājami spēcīgu aizsargājošo maģiju un signālus tunelī; es nespēju tikt garām. Kamera, ko tu meklē, ir apmēram desmit soļu uz priekšu un pa kreisi no tevis.
Lai ari Perenele nelabprāt izmantoja savu maģiju, viņa zināja, ka nav izvēles. Viņa noteikti neklaiņos tunelī piķa melnumā. Viņa uzsita knipi, un pār labo plecu iedegās baltas uguns bumba. Tā izplatīja tunelī maigu lāsmojošu gaismu, atklādama ikvienu zirnekļa tīklu vissmalkākajās detaļās. Tīkli stiepās kā biezs aizkars tieši priekšā atvērumam. Perenele varēja saskatīt kārtu kārtām uz tīkliem uzaustus tīklus un prātoja, cik daudz zirnekļu bija šeit lejā.
Perenele spēra soli uz priekšu, gaisma pārvietojās kopā ar viņu, un pēkšņi viņa ieraudzīja pirmo sargu un aizsardzību, ko Dī bija izvietojis tunelī. Dziļi dubļainajā grīdā bija izvietod gari koka šķēpi ar metāla uzgaļiem. Katra šķēpa metāla plakanā galviņa bija apkrāsota ar senu spēka simbolu, kvadrātisku hieroglifu, kas bija pazīstams senajiem maiju ļaudīm Centrālajā Amerikā. Viņa saskatīja vismaz duci šķēpu, katru nokrāsotu ar citādu simbolu. Viņa zināja, ka katram simbolam atsevišķi nebija nozīmes, bet kopā tie veidoja neticami spēcīgu zigzagveida rupju spēka tīklojumu, kas pletās krustām šķērsām pa gaiteni ar neredzamiem melnas gaismas stariem. Tas atgādināja viņai sarežģītas lāzera signalizācijas, kādas izmantoja bankas. Spēkam nebija iedarbības uz cilvēku — viss, ko viņa juta, bija trula dūkšana un sasprindzinājums kakla aizmugurē, — bet tā bija nepārvarama barjera jebkuram no Vecās rases, Nākamās paaudzes un acu radījumiem. Pat uz Aijalu, spoku, šī barjera iedarbojās.
Perenele pazina dažus simbolus uz šķēpu galiem, viņa tos bija redzējusi Kodeksā un iegravētus Palenkes drupu sienās Meksikā. Lielākā to daļa bija no laika vēl pirms cilvēku rases, daudzi pat bija vecāki par Vecajiem un piederēja rasei, kas apdzīvoja zemi ļoti tālā senahnē. Tie bija Spēka vārdi, seni aizsardzības simboli, kas bija izveidoti, lai nosargātu — vai ieslodzītu — kaut ko ļoti vērtīgu vai arī ļoti bīstamu.
Viņai bija jutoņa, ka šeit ir pēdējais.
Un viņa arī brīnījās, kur Dī atklājis senos vārdus.
Brizdama cauri biezajiem dubļiem, Perenele lika pirmo soli tunelī. Visi zirnekļu tīkli iečaukstējās un notrīsēja, skaņa līdzinājās lapu čaboņai vējā. Te jābūt vismaz miljonam zirnekļu, viņa nodomāja. Pereneli tie nebiedēja, viņa bija stājusies pretī daudz briesmīgākām būtnēm nekā zirnekļi, bet apzinājās, ka šie, iespējams, bija indīgie brūnie vientuļnieki, melnās atraitnes vai pat Dienvidamerikas zirnekļi-mednieki. Viens vienīgs to kodiens varētu noteikti padarīt viņu nespējīgu, iespējams, pat nogalināt viņu.
Perenele izrāva vienu šķēpu no dubļiem un izmantoja to, lai noslaucītu tīklus. Kvadrātveida simbols uz šķēpa galviņas iemirdzējās sarkans, un tīmeklis šņāca un sīca, kur šķēps tam pieskārās. Bieza ēna, ko viņa sazīmēja kā zirnekļu masu, atkāpās tumsā. Turpinot lēnām iet lejup pa šauro tuneli, viņa uzsita ikvienam šķēpam, pie kā piegāja, ļaudama netīrajiem dubļiem skalot nost spēka vārdus, pakāpeniski noārdot sarežģīto maģijas rakstu. Ja Dī bija tik ļoti nopūlējies, lai kaut ko turētu sagūstītu kamerā, tas nozīmēja, ka viņš to nespēj kontrolēt. Perenele gribēja uzzināt, kas tas bija, un atbrīvot to. Bet, jo tuvāk viņa tam pienāca, lodei virs pleca metot ņirbošu gaismu pāri gaitenim, prātā ienāca cita doma: vai Dī nav ieslodzījis kaut ko tādu, no kā arī viņai ir jābaidās, kaut ko senatnīgu, kaut ko drausmīgu? Pēkšņi viņa nebija droša, vai neizdara lielu kļūdu. Durvju stendere un ieeja kamerā bija apkrāsota ar simboliem, kas lika viņas acīm sāpēt, uz tiem paskatoties. Raupji un stūraini, tie šķita pārvietojamies uz klints, ne tā kā Ābrahama Grāmatā, kur burti veidoja vārdus senajās valodās, kuras viņa lielākoties saprata vai vismaz pazina, šie simboli vijās neiedomājamos veidolos.
Viņa pieliecās, paņēma nedaudz dubļu un uzšļakstīja pāri burtiem, piesedzot tos. Kad šādi pirmatnējie spēka vārdi bija pilnīgi nobloķēti, viņa devās uz priekšu un aizsūtīja uz kameru gaismas bumbu — ņirbošu un šūpojošos. Bija nepieciešams viens sirds puksts, lai viņa saprastu, ko redz. Tajā mirklī viņa aptvēra, ka noārdīt aizsardzības Spēka rakstu patiešām varētu būt drausmīga kļūda. Visa kamera bija biezs zirnekļa tīklu kokons. Kameras centrā vienā zīda pavedienā, ne resnākā kā viņas rādītājpirksts, šūpojās zirneklis. Radījums bija milzīgs, tikpat liels kā ūdens tornis, kas bija virszemē virs viņas galvas. Tas nedaudz atgādināja tarantulu, bet sabozušies sārti mati ar pelēkiem galiem klāja visu tā ķermeni.
Katra no tā astoņām kājām bija resnāka nekā Perenele. Tā ķermeņa centrā bija milzīga, savā ziņā cilvēkveida galva. Tā bija gluda un apaļa, bez ausīm, bez deguna, tikai horizontālu šķeltu muti. Līdzīgi tarantulam, tam bija astoņas mazas acis, izvietotas tuvu galvaskausa galam.
Un cita pēc citas acis lēnām atvērās, katra vecas brūces krāsā. Tās fokusējās uz sievietes seju. Tad mute pavērās un parādījās divi gari, šķēpveida ilkņi. — Pereneles kundze. Burve, — tas nošļupstēja.
— Areopenaps, — viņa izbrīnā sacīja, pazīdama seno zirnekli — Veco. — Es domāju, ka tu esi beigts.
— Tu gribēji sacīt, ka tu domāji, ka esi mani nogalinājusi! Tīkls sašūpojās, un pēkšņi derdzīgais radījums metās uz Pereneli.
43. nodaĻa
Doktors Džons Dī pārliecās pāri policijas automašīnas aizmugurējai sēdvietai. — Nogriezies šeit, — viņš sacīja Džošam. Viņš redzēja jaunā cilvēka sejas izteiksmi un piemetināja: — Lūdzu.
Džošs uzspieda bremzēm, un auto slīdēja un krakšķēja, priekšējā riepa tagad bija pavisam noplīsusi, un ritenis ripoja uz dzelzs diska, šķildams dzirksteles.
— Tagad te, — Dī norādīja uz šauru ieliņu ar rindās gar abām ielas malām novietotām plastmasas atkritumu tvertnēm. Vērojot viņu aizmugures skata spogulī, Džošs redzēja, ka viņš turpina grozīties savā vietā, lai atskatītos.
— Vai viņa seko? — Makjaveli jautāja.
— Es viņu neredzu, — Dī dzīvīgi sacīja, — bet domāju, ka mums vajag tikt nost no ielām.
Džošs ar grūtībām vadīja auto. — Mēs ar šo te tālu netiksim, — viņš iesāka un tad trāpīja pirmajai atkritumu tvernei, kas uzkrita otrajai, un tā trešajai, izmetot atkritumus pāri ielai. Viņš strauji pagrieza stūri, lai nepārbrauktu pāri vienai nokritušai tvertnei, un motors brīdinoši iedūcās. Automašīna sasvērās un tad apstājās, dūmiem veļoties no motora pārsega. — Ārā, — Džošs ātri sacīja. — Man šķiet, mēs degam. — Viņš iztrausās no auto, Makjavelli un Dī izkāpa ārā no auto otrā pusē. Tad viņi pagriezās un skrēja projām pa aleju, tālāk. Viņi, iespējams, bija spēruši kādu duci soļu, kad atskanēja neskaidrs būkšķis un auto uzliesmoja. Biezi, melni dūmi sāka velties augšup debesīs.