— Brīnišķīgi, — Dī drūmi sacīja. — Tagad disija noteikti zinās, kur mēs atrodamies. Un viņa nebūs priecīga.
— Nu, par tevi droši vien ne, — Makjaveli sacīja, greizi smaidīdams.
— Mani? — Dī izskatījās pārsteigts.
— Es nebiju tas, kas uzsūtīja viņai uguni, — Makjavelli atgādināja.
Tas bija kā klausīties bērnos. — Nu diezgan! — Džošs pievērsās abiem vīriešiem. — Kas bija tā… tā sieviete?
— Tā, — Makjavelli sacīja, drūmi pasmaidījis, — bija val-
kīra.
— Valkīra?
— Dažreiz saukta par disiju.
— Disija? — Džošs atskārta, ka viņš pat nebija pārsteigts par atbildi. Viņu neinteresēja, kā sauca sievieti, viss, kas viņu uztrauca, bija tas, ka viņa ar savu zobenu bija mēģinājusi viņu pārgriezt uz pusēm. Iespējams, ka tas bija sapnis, viņš pēkšņi nodomāja, un viss, kas noticis no brīža, kad Dī un golemi bija ienākuši grāmatveikalā, nebija nekas cits kā nakts murgi. Un tad viņš pakustināja labo roku, viņa savainotais plecs protestēja. Viņš saviebās sāpēs. Āda uz apsvilušās sejas bija savilkta un stīva, un, kad aplaizījis sausās, saplaisājušās lūpas, viņš saprata, ka tas nav sapnis. Viņš bija nomodā — tas bija dzīvs murgs.
Džošs atkāpās no abiem vīriem. Un paskatījās šaurās ieliņas abos virzienos. Tās vienā pusē bija augstas mājas, un māja, kas izskatījās pēc viesnīcas, — otrā pusē. Sienas nosmērētas ar grafiti zīmēm un rakstiem, no kuriem daži bija uzpūsti arī uz atkritumu tvertnēm. Stāvot uz pirkstgaliem, viņš mēģināja saskatīt debesis, meklēdams Eifeļa torni vai Sacre-Coeur, kaut ko, kas dotu kaut nojausmu, kur atrodas. — Man jāatgriežas, — viņš sacīja, attālinoties no abiem saņurcītajiem vīriem. Saskaņā ar Fleimela apgalvojumiem tie bija ienaidnieki — sevišķi Dī. Un tomēr Dī tikko bija viņu izglābis no disijas.
Dī pagriezās, lai paskatītos uz viņu, pelēkās acis laipni iemirdzējās. — Kāpēc, Džoš, kurp tu dosies?
— Atpakaļ pie māsas.
— Un arī pie Fleimela un Senžermēna? Saki man, ko viņi darīs tevis labā?
Džošs spēra vēl vienu soli atpakaļ. Viņš bija redzējis DT, metot uguns šautras, divos gadījumos — grāmatveikalā un pret disiju —, un viņš nebija drošs, cik tālu mags reāli varēja tās aizmest. Ne pārāk tālu, viņš pieņēma. Vēl viens solis vai divi, un viņš varēja pagriezties un skriet projām pa aleju. Viņš varēja apturēt pirmo cilvēku, ko satiks, un paprasīt, kā nokļūt pie Eifeļa torņa. Viņš domāja, kā franciski pajautāt "kur ir?": "ou est?" vai arī "qui est?", jo kaut kā līdzīgi varētu skanēt arī "kas ir?". Viņš viegli papurināja galvu, nožēlodams, .ka skolā nebija pievērsis pietiekamu uzmanību franču valodas nodarbībām. — Nemēģiniet apturēt mani, — viņš iesāka aizgriezdamies.
— Kāda bija sajūta? — Dī pēkšņi jautāja.
Džošs lēnām pagriezās pret magu. Viņš uzreiz zināja, par ko ir runa. Viņš atskārta, ka viņa pirksti automātiski bija saliekušies tvērienā, it kā turētu zobena rokturi.
— Kā tu sajuties, turot rokās Clarent, manot tā pirmatnējo spēku izšaujamies caur ķermeni? Kā bija zināt tā radījuma, kuram tu dur, domas un emocijas? — Dī pasniedzās zem sava sapluinītā uzvalka un izņēma Clarent dvīņu zobenu — Excalibur. — Tās bija godbijību iedvesošas izjūtas, vai ne? — Viņš pagrozīja asmeni rokās, zili melna enerģijas strūkliņa pārskrēja pāri zobenam. — Es zinu, tu izjuti Nidhjega domas… emocijas… atmiņas.
Džošs pamāja. Tās joprojām bija svaigas — pārsteidzoši spilgtas — viņa galvā. Domas, skati bija tik savādi, tik dīvaini, ka viņš zināja — nekad nespētu tos izdomāt pats.
— Vienā mirklī tu juti, kā ir būt līdzīgam dievam: redzēt citas pasaules, redzēt tālāk par savu iztēli, izjust svešus pārdzīvojumus. Tu redzēji pagātni, ļoti senu pagātni… tu pat varēji redzēt Nidhjega Ēnu valstību.
Džošs lēnām pamāja, brīnīdamies, kā Dī to zina.
Mags spēra soli tuvāk zēnam. — Uz mirkli, Džoš, uz mazu mirkli tas bija kā būt atmodinātam, — tomēr ne tuvu ne tik pilnīgi, — viņš veikli piebilda. — Vai tu gribi, lai tavi spēki ir atmodināti?
Džošs pamāja. Viņš juta sirdi sitamies krūtīs. Dī bija taisnība, tajos mirkļos, kad turēja Clarent, viņš bija juties dzīvs, patiesi dzīvs. — Bet to nevar izdarīt, — viņš ātri noteica.
Dī iesmējās. — O, jā, tas ir iespējams. To var izdarīt šeit, šodien, — viņš triumfējoši pabeidza.
— Bet Fleimels sacīja… — Džošs iesāka un tad apklusa, saprazdams, ko viņš tikko kā bija pateicis. Ja viņš būtu atmodināts…
— Fleimels daudz ko saka. Es šaubos, vai pat viņš pats zina, kas no tā ir taisnība, kas ne.
— Vai tu zini? — Džošs norūca.
— Vienmēr. — Dī strauji pamāja pāri plecam uz Makjavelli. — Itālietis nav mans draugs, — viņš klusu sacīja, cieši lūkodamies tieši Džoša satrauktajās acīs. — Pajautā viņam, pajautā viņam, vai tavi spēki var tikt atmodināti tieši šajā rītā.
Džošs pagriezās pret Nikolo Makjavelli. Slaidais vīrietis ar baltajiem matiem izskatījās nedaudz satraukts, bet viņš piekrītoši pamāja. — Angļu magam ir taisnība: tavi spēki var tikt atmodināti šodien. Es domāju, ka mēs, iespējams, varētu atrast kādu, kas to varētu izdarīt stundas laikā.
Triumfējoši smaidīdams, Dī pagriezās atpakaļ pie Džoša. — Tā ir tava izvēle. Nu, atbildi man, vai tu gribi doties atpakaļ pie Fleimela un viņa neskaidrajiem solījumiem vai arī gribi, lai tavi spēki tiek atmodināti?
Pat pagriežoties, lai sekotu tumšajai enerģijai, kas izplafijās no Excalibur akmens asmeņa, Džošs zināja atbildi. Viņš atcerējās sajūtas, emocijas un varu, kas bija vēlusies cauri viņa ķermenim, kad viņš turēja Clarent. Un Dī bija sacījis, ka šīs izjūtas nav ne tuvu tām, kādas būs, kad viņš būs atmodināts.
— Man vajadzīga atbilde, — Dī sacīja.
Džošs Ņūmens ievilka dziļu elpu. — Kas man jādara?
44. nodaĻa
Žanna iemetās ar samīcīto Citroen šauras ieliņas sākumā un spēji apstādināja mašīnu, norobežodama pieeju ieliņai. Pārliekusies pāri stūrei, viņa pētīja aleju, cenšoties saskatīt kādu kustību, prātodama, vai tās nebija lamatas.
Sekot Džošam bija ļoti viegli, viss, kas viņai bija jādara, — jāseko viņa auto priekšējā metāla diska radītajai švīkai uz ielas seguma. īsu brīdi Žannu bija pārņēmusi panika, kad bija pazaudējusi Džošu aizmugurējo ieliņu labirintā, bet tad pāri māju jumtiem pacēlās biezs melnu dūmu mākonis, un viņa sekoja tam: tas bija atvedis viņu pie degošās policijas automašīnas.
— Palieciet te, — viņa nokomandēja novārgušo Fleimelu un Sofiju, kuras seja bija pelnu pelēka, pati kāpdama ārā no savas automašīnas. Brīvi turot zobenu labajā rokā, viņa devās projām pa ieliņu, ar zobena galu viegli sitot pa kreisās rokas plaukstu. Viņa bija gandrīz pārliecināta, ka ir nokavējuši un ka Dī, Makjavelli un Džošs jau būs projām, bet nebija gatava uzņemties risku, iepriekš nepārliecinoties.
Klusi soļodama lejup pa ieliņu, izvairoties no atkritumu tvertnēm, aiz kurām varēja slēpties uzbrucējs, Žanna saprata, ka joprojām nebija tikusi vaļā no šoka, kas sākās pēc Skatijas pazušanas. Vienu mirkli Žanna bija stāvējusi savas senās draudzenes priekšā, un jau nākamajā radījums, kas vairāk atgādināja zivi nekā cilvēku, iznira no ūdens un parāva Skatiju sev līdz zem ūdens.
Žanna notrausa asaras. Viņa pazina Skatahu vairāk nekā piecus simtus gadu. Agrākajos laikos viņas bija nešķiramas, kopā klejojušas pa visu pasauli, pa zemēm, kuras tikko kā bija atklātas rietumos, tikušās ar ciltīm, kas joprojām dzīvoja tā, kā viņu senči bija dzīvojuši pirms gadu tūkstošiem. Viņas bija atklājušas pazudušas salas, paslēptas pilsētas un aizmirstas zemes, un Skatija bija paņēmusi viņu līdzi uz dažām no Ēnu valstībām, kur viņas bija cīnījušās ar radījumiem, kādi vairs neeksistēja uz zemes. Ēnu valstībās Zanna bija redzējusi savu draudzeni cīnāmies un sakaujam radījumus, kas mita tikai pašos baisākajos cilvēku mītos. Zanna zināja, ka nekas nespēja stāties pretī Ēnai. Un tomēr Skatija pati vienmēr bija teikusi, ka viņu iespējams uzvarēt, ka viņa ir nemirstīga, bet ne neuzvarama. Žanna vienmēr bija domājusi: ja Skatija beigs savu dzīvi, tad tas būs izšķirošs, dramatisks un neparasts notikums… bet nevis tā, ka viņu pāraudzis zivju vīrs ievelk netīrā upē.