Zanna skuma par savu draudzeni, viņai gribētos raudāt pēc viņas, bet ne tagad. Ne tagad.
Zanna no Arkas bija kareive jau kopš tiem laikiem, kad, būdama pusaudze, auļoja cīņā milzīgas franču armijas priekšgalā. Viņa bija redzējusi pārāk daudz draugu krītam kaujās un bija iemācījusies par to nedomāt, jo, koncentrējoties uz nāvi, nespēs cīnīties. Zanna zināja: tieši tagad viņai nepieciešams aizsargāt Nikolasu un meiteni. Vēlāk būs laiks, lai sērotu par Skatahu — Ēnu, kā arī būs laiks, lai dotos meklēt radījumu, ko Fleimels nosauca par Daganu. Zanna sajuta zobenu savā rokā. Viņa atriebs draudzeni.
Smalkā franču sieviete devās garām liesmojošām policijas mašīnas paliekām un pietupās pie zemes, uzmanīgi pētīdama pēdas un zīmes uz mitrajiem akmeņiem. Viņa dzirdēja Nikolasu un Sofiju izkāpjam no samīcītā Citroen un ejam projām pa ieliņu, apejot apkārt eļļas un netīra ūdens peļķēm. Nikolass nesa Clarent. Zanna instinktīvi dzirdēja to sanam, viņam tuvojoties degošajai automašīnai, un viņa prātoja, vai tas joprojām ir saistīts ar zēnu.
— Viņi bēga no auto un apstājās šeit, — viņa sacīja, nepaskatoties augšup, kad ceļabiedri nonāca blakus viņai. — Dī un Makjavelli bija nostājušies pretDžošu. Viņš stāvēja šeit, — viņa norādīja. — Te viņi skrēja atpakaļ cauri ūdenim, uz zemes var skaidri saskatīt viņu kurpju nospiedumus.
Sofija un Fleimels pieliecās un aplūkoja zemi. Viņi pamāja, lai gan Zanna zināja, ka viņi neko neredz.
— Nu, tas ir interesanti, — viņa turpināja. — Kādu laiku Džoša pēdas ir virzienā projām pa aleju, un viņš ir atspiedies uz pirkstgaliem, it kā gatavotos skriet. Bet paskatieties šeit. — Viņa norādīja zemē viz papēžu nospiedumiem, kuri bija tikai viņai saskatāmi.
— Viņi visi trīs kopā devušies projām, Dī un Džošs vispirms, Makjavelli sekojis viņiem aiz muguras.
— Vai tu vari izsekot viņus? — Fleimels jautāja.
Žanna papurināja plecus. — Līdz ieliņas galam varbūt, bet tālāk… — Viņa atkal papurināja plecus un iztaisnojās, notīrīdama plaukstas. — Neiespējami, tur būs pārāk daudz citu nospiedumu.
— Ko mēs darīsim? — Nikolass čukstēja. — Kā atradīsim zēnu? Zannas acis no Fleimela pievērsās Sofijai. — Mēs nevaram…
bet Sofija var.
— Kā? — viņš jautāja.
Žanna pakustināja roku horizontāli sev priekšā. Tā atstāja vieglu gaismas rakstu gaisā, un netīrajā ieliņā pēkšņi iesmaržojās lavanda.
— Sofija ir Džoša dvīņumāsa, viņa spēj sekot viņa aurai.
Nikolass Fleimels satvēra abus Sofijas plecus, piespiezdams meiteni ielūkoties viņam acīs. — Sofij! — viņš dedzīgi sacīja. — Sofij, paskaties uz mani.
Sofija pacēla apsarkušās acis, lai paskatītos uz alķīmiķi. Viņa bija galīgi sastingusi. Skatija bija projām, un tagad Džošs bija pazudis, Dī un Makjavelli bija nolaupījuši viņu. Viss bija nogājis greizi.
— Sofij, — Nikolass sacīja ļoti klusu, viņa blāvās acis notvēra viņas skatienu un neatlaidās. — Man vajag, lai tu tagad esi stipra.
— Kāda tam visam jēga? — viņa jautāja. — Viņi ir aizgājuši.
— Viņi nav aizgājuši, — viņš pārliecināti sacīja.
— Bet Skatija… — meitene norīstījās.
— … ir viena no visbīstamākajām sievietēm pasaulē, — viņš pabeidza. — Viņa ir izdzīvojusi vairāk nekā divus tūkstošus gadu un noteikti ir cīnījusies ar daudz bīstamākiem radījumiem nekā Dagans.
Sofija nebija droša, vai viņš mēģina pārliecināt sevi vai viņu.
— Es redzēju, kā tas radījums ievilka viņu upē, un mēs gaidījām vismaz desmit minūtes. Viņa neuzpeldēja. Viņa droši vien būs noslīkusi. — Viņas balss aizlūza, un viņa sajuta asaras atkal sariešamies acīs. Viņas rīkle dega.
— Es esmu redzējis viņu izglābjamies no daudz, daudz lielākām briesmām. — Nikolass mēģināja izspiest vārgu smaidu. — Es domāju, ka Dagans ir pārsteigts! Skatija ir kā kaķis, viņa ienīst slapjumu. Sēna tek ļoti ātri, iespējams, viņi tika aiznesti lejā pa upi. Viņa sazināsies ar mums.
— Bet kā? Viņai nav ne jausmas, kur mēs esam. — Sofija patiešām ienīda, ka pieaugušie melo. Viņi bija tik viegli pieķerami.
— Sofij, — Nikolass nopietni sacīja. — Ja Skataha ir dzīva, viņa mūs atradīs. Tici man.
Šajā brīdī Sofija saprata, ka neuzticas alķīmiķim.
Žanna uzlika roku uz Sofijas pleca un maigi saspieda. — Nikolasam taisnība. Skatija ir… — Viņa pasmaidīja, un viņas seja iemirdzējās. — Viņa ir neparasta. Viņas tante reiz ieslodzīja viņu Ēnu valstības pazemē, bija vajadzīgi vairāki gadu simti, līdz viņa atrada ceļu ārā no turienes. Bet viņa atrada.
Sofija lēnām pamāja. Viņa zināja, ka viņi saka taisnību — Endoras Ragana zināja par Skatahu vairāk nekā alķīmiķis vai Žanna — bet viņa spēja arī sajust, ka viņi ir ļoti uztraukušies.
— Tagad, Sofij, — Nikolass atsāka, — man vajag, lai tu atrodi savu brāli.
— Kā?
— Es dzirdu sirēnas, — Žanna steigšus sacīja, skatīdamās projām pa ieliņu. — Daudz sirēnu.
Fleimels ignorēja viņu. Viņš cieši vērās Sofijas spilgti zilajās acīs. — Tu vari viņu atrast, — viņš neatlaidās. — Tu esi viņa dvīne,. tā ir saite, kas ir dziļāka pat par asinīm. Tu vienmēr zināji, kad viņš bija briesmās, vai ne?
Sofija pamāja ar galvu.
— Nikolas, — Žanna piebikstīja, — mums nav laika.
— Tu vienmēr jūti viņa sāpes, zini, kad viņš ir nelaimīgs vai apbēdināts?
Sofija atkal pamāja.
— Tu esi saistīta ar viņu, tu vari viņu atrast. — Alķīmiķis pagrieza meiteni apkārt tā, lai viņa būtu ar seju pret ieliņu. — Džošs stāvēja šeit, — viņš sacīja norādīdams, — Dī un Makjavelli stāvēja šeit.
Sofija bija apjukusi un nu kļuva arī dusmīga. — Bet viņi tagad ir projām. Viņi ir aizveduši Džošu.
— Es nedomāju, ka viņi piespieda viņu kaut kur iet, es domāju, viņš gāja ar viņiem labprātīgi, — Nikolass sacīja ļoti maigi.
Vārdi sita Sofijai kā belzieni. Džošs nevarētu pamest viņu, — vai varētu? Bet kāpēc?
Fleimels viegli paraustīja plecus. — Kas to lai zina? Dī vienmēr bijis ļoti pārliecinošs, un Makjavelli ir manipulēšanas meistars. Bet mēs varam atrast viņus, esmu par to pārliecināts. Tavas sajūtas ir atmodinātas, Sofij. Paskaties vēlreiz, iedomājies Džošu stāvam tev priekšā, redzi viņu…
Sofija ievilka dziļu elpu un aizvēra acis, tad atkal atvēra tās. Sofija nevarēja saskatīt neko neparastu, viņa stāvēja netīrā, atkritumiem piemētātā ieliņā, kuras sienas klāja grafiti zīmējumi, un degošās automašīnas dūmi virpuļoja ap viņu.