— Viņa aura ir zelta, — Fleimels turpināja. — Dī ir dzeltena… Makjavelli — pelēka vai netīri balta…
Sofija sāka purināt galvu. — Es neko nevaru saskatīt, — viņa iesāka.
— Tad ļauj man palīdzēt tev. — Nikolass uzlika roku uz viņas pleca, un pēkšņi degošas automašīnas smirdoņu aizstāja asa, svaiga piparmētras smarža. Mirklī viņas aura iezaigojās ap ķermeni, sprakšķoša un sprēgājoša kā ugunskurs, tīra sudraba, tad pieņēma smaragda zaļo Fleimela auras nokrāsu.
Un tad viņa ieraudzīja… kaut ko.
Tieši sev priekšā viņa saskatīja neskaidras Džoša auguma aprises. Tās bija spokainas un nestabilas, veidotas no kaut kā nedaudz biezāka par pavedieniem un mirdzošiem zelta puteklīšiem, un, kad viņš kustējās, aiz sevis gaisā atstāja vieglas švīkainas tīmekļveida līnijas. Tagad Sofija zināja, ko meklēt, viņa varēja gaisā saskatīt arī Dī un Makjavelli auru paliekas.
Meitene plati iepleta acis, baidīdamās, ka tēli varētu pagaist, bet tie palika karājamies gaisā viņas priekšā, tad krāsas kļuva aizvien intensīvākas. Džoša aura bija visspilgtākā. Viņa akli pastiepās, pirksti pieskārās brāļa rokas zelta maliņai. Dūmakainā tēla aprises aizlocījās projām kā vēja aizpūstas.
— Es redzu viņus, — Sofija bijīgi sacīja, viņas balss bija tik tikko skaļāka par čukstu. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka spētu darīt kaut ko līdzīgu. — Es redzu viņu tēlus.
— Kurp viņi iet? — Nikolass jautāja.
Sofija vēroja krāsainās švīkas gaisā, tās veda uz ieliņas galu. — Turp, — viņa sacīja un devās projām pa šķērsielu ielas virzienā, Nikolass cieši aiz viņas.
Žanna no Arkas uzmeta pēdējo skatienu samīcītajai automašīnai un tad sekoja viņiem.
— Ko tu domā? — Fleimels jautāja.
— Es domāju, kad viss būs beidzies, es salabošu auto. Un tad nekad vairs ar to nebraukšu ārā no garāžas.
— Kaut kas nav labi, — Fleimels sacīja, viņiem metot līkumus pa izlocīto ieliņu.
Sofija bija ļoti koncentrējusies, sekojot dvīņubrālim, un ignorēja viņu.
— Es nupat kā domāju to pašu, — Žanna sacīja. — Pilsēta ir pārlieku klusa.
— Tieši tā. — Fleimels palūkojās apkārt. Kur ir parīzieši ceļā uz darbu un apņēmības pilnie tūristi, kas vēlas apskatīt ievērojamās vietas, iekams pilsēta kļūs smacējoši karsta un pārpildīta? Daži cilvēki uz ielas steidzās garām, satraukti kaut ko apspriežot. Gaisu pildīja sirēnas, un visur bija policija. Tad Nikolass saprata, ka Nidhjega plosīšanās cauri pilsētai, iespējams, bija pausta jaunākajās ziņās un cilvēki bija brīdināti turēties tālāk no ielām. Viņš prātoja, kādas atrunas ierēdņi izmantos, lai izskaidrotu haosu.
Sofija akli devās tālāk pa ielu aiz tīmekļa pavedieniem, ko gaisā cita citai blakus bija atstājušas Džoša, Dī un Makjavelli auras. Sofija turpināja uzgrūsties cilvēkiem un atvainoties, bet ne mirkli nenovērsa acis no gaismas dzirkstelēm. Tad viņa pamanīja, ka saule pacēlusies augstāk debsesīs, un kļuva aizvien grūtāk un grūtāk saskatīt krāsaino gaismu daļiņas. Viņa apzinājās, ka palicis pavisam maz laika.
Žanna no Arkas panāca alķīmiķi. — Vai viņa patiešām var redzēt tēlus, ko atstājušas viņu auras? — Žanna jautāja arhaiskā franču valodā.
— Viņa var, — viņš atbildēja tajā pašā valodā. — Meitene ir ārkārtīgi spēcīga, bet viņai nav nojausmas par sava spēka iespējām.
— Vai tev ir kāds pavediens, kur mēs ejam? — Žanna jautāja, paskatīdamās apkārt. Viņai šķita, ka viņi ir kaut kur Palais de Toki/o apkaimē, bet viņa bija koncentrējusies uz zīmēm, ko uz ceļa bija atstājusi policijas mašīna, un nebija veltījusi pārāk lielu uzmanību apkārtnei.
— Nav, — Nikolass sacīja, savilkdams pieri. — Es tikai brīnos, kāpēc mēs, kā izskatās, dodamies šauro ieliņu virzienā. Es domāju, ka Makjavelli gribēs aizvest zēnu apcietināt.
— Nikolas, viņi grib zēnu sev, pareizāk, Vecajiem. Ko vēsta pareģojums? Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss. Viens, lai glābtu pasauli, viens, lai to iznīcinātu. Zēns ir trofeja. — Nepakustinot galvu, viņas acis uzzibsnīja Sofijas virzienā. — Un meitene arī.
— Es to zinu.
Žanna uzlika roku uz alķīmiķa rokas. — Tu zini, ka mēs nekad nevaram atļaut abiem nonākt Dī rokās.
Fleimela seja pārakmeņojās. — To es arī zinu.
— Ko tu darīsi?
— Visu, kas vien būs nepieciešams, — viņš drūmi sacīja.
Žanna izvilka mobilo telefonu. — Es zvanu Francim. Es pateikšu, ka ar mums viss ir kārtībā. — Viņa pavērās apkārt pēc kādas zīmes. — Varbūt viņš varēs pateikt, kur mēs atrodamies.
Sofija iegāja šaurā ieliņā, tik platā, lai divi cilvēki sāniski varētu paiet viens otram garām. Tagad krēslā viņa labāk varēja saskatīt gaismas pavedienus un punktus. Viņa pat ar acīm notvēra spokainu sava brāļa auguma attēlu. Sofija juta, ka viņā atgriežas drosme, varbūt viņi tos panāks.
Tad pēkšņi auras pagaisa.
Sofija apstājās, apmulsusi un nobijusies. Kas bija noticis? Paskatīdamās atpakaļ ieliņā, viņa redzēja viņu — zelta un dzeltenas — Džoša un Dī auru pēdas. Vienu otrai blakus, Makjavelli — pelēka sekoja aiz tām. Tās sasniedza ieliņas vidu un apstājās, viņa skaidri varēja saskatīt brāļa zelta auras aprises stāvam gandrīz tieši viņas priekšā. Cieši piemiedzot acis, viņa centās paņemt viņa auru fokusā…
Viņš skatījās zemē, vaļā pavērtu muti.
Sofija atkāpās. Tieši zem viņas kājām bija lielas lūkas pārsegs ar burtiem IDC, iespiestiem metālā. Tikko manāmas trīs auru strūkliņas bija izšvīkātas virs pārsega, iezīmēdamas katru burtu citā krāsā.
— Sofij? — Nikolass iesāka.
Viņa izjuta lielu atvieglojumu, ka nebija pazaudējusi viņu. — Viņi ir nokāpuši lejā.
— Lejā? — alķīmiķis pārjautāja, paliekot slimīgi bāls. Viņa balss pazeminājās līdz čukstam.
— Vai esi pārliecināta?
— Pavisam noteikti, — Sofija atbildēja, uztraukusies par viņa sejas izteiksmi. — Kas, kas slikts noticis? Kas ir te lejā? Kanalizācija?
— Kanalizācija… un vēl kas sliktāks. — Alķīmiķis pēkšņi izskatījās ļoti vecs un noguris. — Zem mums ir leģendārās Parīzes katakombas, — viņš čukstēja.
Žanna pieliecās un norādīja, kur ap pārsega malu bija izkustināti dubļi. — Tā tikusi atvērta pavisam nesen.— Viņa paskatījās uz augšu ar drūmu izteiksmi. — Tev taisnība, viņi ir aizveduši viņu lejā uz Mirušo impēriju.
45. nodaĻa
— Ak, izbeidz! — Perenele trieca Vecā zirnekļa nelīdzenajā galvā rokā turētā šķēpa plakano pusi. Senatnīgais spēka simbols iemirdzējās spilgti balts, un zirneklis atrāvās atpakaļ kamerā, viņa galva čurkstēja, un augšup cēlās pelēki garaiņi.
— Sāp! — Areopenaps noburkšķēja vairāk sakaitināts nekā ievainots. — Tu vienmēr nodari man sāpes. Tu gandrīz nogalināji mani, kad tikāmies pēdējo reizi.
— Ļauj atgādināt tev, ka pēdējo reizi, kad tikāmies, tavi līdzzinātāji mēģināja ziedot mani, lai aktivizētu aprimušu vulkānu. Dabiski, ka es biju nedaudz apbēdināta.
— Tu uzvēli man veselu kalnu, — Areopenaps sacīja ar savādu šļupstu, ko izraisīja viņa pārāk garie ilkņi. — Tu varēji mani nogalināt.
— Tas bija tikai mazs kalniņš, — Perenele atgādināja radījumam. Viņa domāja, ka Areopenaps bija sieviete, bet nebija pavisam droša. — Tu esi pārdzīvojusi arī lielākas briesmas.
Visas Areopenapa acis bija pievērstas šķēpam Pereneles rokās. — Vai tu man vismaz varētu pateikt, kur es esmu?