— Alkatrazā. Vai pareizāk, zem Alkatrazas, uz salas Sanfrancisko līcī, Amerikas rietumu krastā.
— Jaunajā pasaulē? — Areopenaps jautāja.
— Jā, jaunajā pasaulē, — Perenele sacīja smaidot. Izolētais Vecais zirneklis bieži ziemoja gadsimtiem ilgi un bija neziņā par milzīgiem posmiem cilvēku vēsturē.
— Ko tu šeit dari? — Areopenaps jautāja.
— Es esmu cietumniece — gluži kā tu. — Viņa atkāpās. — Ja es nolaidīšu zemāk šķēpu, vai mēģināsi izdarīt kaut ko muļķīgu?
— Ko tu ar to domā?
— Lēkšanu man virsū.
Visi mati uz Areopenapa kājām sacēlās gaisā un nolaidās zemē vienoti. — Pamiers? —Vecais zirneklis ierosināja.
Perenele pamāja. — Pamiers, — viņa piekrita. — Izskatās, ka mums ir kopējs ienaidnieks.
Areopenaps virzījās kameras durvju virzienā. — Vai tu zini, kā es šeit nokļuvu?
— Es drīzāk cerēju, ka tu man to pastāstīsi, — Perenele sacīja.
Turot vairākas piesardzīgas acis pievērstas mirguļojošajam
šķēpam, zirneklis spēra dažus nenoteiktus soļus ārā, gaitenī. — Pēdējā vieta, ko atceros, bija Igupa sala. Tā ir Polinēzijas daļa, — tas piemetināja.
— Mikronēzija, — Perenele sacīja. — Nosaukums mainījās vairāk nekā pirms simt piecdesmit gadiem. Tad cik ilgi tu esi gulējis, Vecais zirnekli? — viņa jautāja, saucot radījumu tā ierastajā vārdā.
— Es neesmu pārliecināta… kad mēs pēdējo reizi tikāmies un mums bija nelielas domstarpības? Es domāju — cilvēku gados, burve, — paskaidroja zirneklis.
— Kad es un Nikolass bijām Ponpejas salā un pētījām Nan Madol drupas, — Perenele nekavējoties sacīja. Viņai bija gandrīz nevainojama atmiņa. Tas bija apmēram pirms divsimt gadiem, — viņa piebilda.
— Es, iespējams, tad kaut kad arī nosnaudos, — Areopenaps sacīja, iziedams gaitenī. Aiz tā kamerā atdzīvojās miljons zirnekļu. — Es atceros, kad atmodos no ļoti jauka snaudiena, — zirneklis lēnām runāja, — es redzēju magu Dī… bet viņš nebija viens. Tur bija vēl kāds — vēl kaut kas — kopā ar viņu. Kas deva padomus viņam.
— Kas? — Perenele dedzīgi jautāja. — Pacenties atcerēties, Vecais zirnekli, tas ir ļod svarīgi.
Areopenaps aizvēra katru aci un mēģināja atsaukt atmiņā, kas bija noticis. — Kaut kas neļauj man to atcerēties, — tas teica, un visas acis vienlaikus atvērās. — Kaut kas ļod spēcīgs. Lai arī kas bija kopā ar viņu, tas bija aizsargāts ar ļotti spēcīgu burvju aizsegu. — Areopenaps paskatījās gaiteņa abos virzienos. — Tajā virzienā? — tas jautāja.
— Tajā, — Perenele norādīja ar šķēpu. Lai arī Areopenaps bija pasludinājis pamieru, Perenele nebija gatava neapbruņota stāvēt priekšā vienam no visspēcīgākajiem Vecajiem. — Es prātoju, kāpēc viņš gribēja tevi ieslodzīt. — Pēkšņa doma ienāca viņai prātā, un viņa apstājās tik spēji, ka Areopenaps gandrīz uzskrēja virsū, notriecot viņu ar seju dubļainajā grīdā.
— Ja tev, Vecais zirnekli, būtu jāizvēlas starp to, vai atgriezt Vecos uz šīs planētas vai atstāt to cilvēku rokās, ko tu izvēlētos?
— Burve, — Areopenaps sacīja, mutei paveroties, kas varētu nozīmēt smaidu, un atklājot savus drausmīgos zobus, — es biju viens no Vecajiem, kas balsoja, ka mums jāatstāj zeme mērkaķveidīgajai rasei. Es apzinājos, ka mūsu laiks uz šīs planētas bija pagājis un savā augstprātībā to gandrīz izpostījām. Tas bija laiks, kad vajadzēja atkāpties un atstāt to cilvēkiem.
— Tātad tu nebūtu par to, ka Vecajiem jāatgriežas?
— Nē.
— Un, ja būtu cīņa, kuru pusē tu nostātos — Veco vai cilvēku?
— Burve, — Areopenaps sacīja ļoti nQpietni. — Es esmu bijis cilvēku pusē jau agrāk. Ar visu savu klanu, Hekati un Endoras Raganu, esmu palīdzējis viest civilizāciju uz šīs planētas. Lai kāds arī būtu mans izskats, es esmu lojāls cilvēkiem.
— Un tāpēc Dī tevi tagad sagūstīja. Viņš nevar pieļaut, ja kāds tik spēcīgs kā tu varētu cīnīties cilvēku pusē.
— Tad konfrontācijai patiešām vajadzētu būt ļoti tuvu, — Areopenaps teica, — bet Dī un tumšie Vecie neko nevar izdarīt, kamēr viņi nav ieguvuši Grāmatu… — Areopenapa balss pieklusa. — Viņi ir dabūjuši Grāmatu?
— Lielāko daļu, — Perenele bēdīgi apstiprināja. — Un tu droši vien zini arī pārējo. Tev ir zināms pareģojums par dvīņiem?
— Protams. Tas vecais muļķis Ābrahams vienmēr vīteroja par dvīņiem un rakstīja savus neatšifrējamos pareģojumus Kodeksā. Es pats nekad neticēju nevienam tā vārdam. Un visus tos gadus, ko es viņu pazinu, neviens paredzējums nepiepildījās.
— Nikolass atrada dvīņus.
— Ak. — Areopenaps brīdi klusēja, tad sapurināja plecus, kādi nu tam bija, un plati iepleta visas acis vienlaikus. — Tad nu Ābrahamam kaut kur būs taisnība, pirmo reizi.
Kamēr Perenele dziļi līdz potītēm brida pa dubļiem, pārdomādama, ko bija atklājusi kamerās augšā, viņa pamanīja, ka, par spīti tā milzīgajam izmēram, Vecais zirneklis slīdēja pa dubļu virsmu. Aiz viņa sienas un griesti pulsēja no miljons zirnekļu, kas sekoja Vecajam. — Es brīnos, kāpēc Dī nenogalināja tevi.
— Viņš nevar, — Areopenaps lietišķi sacīja. — Mana nāve izraisīs viļņu miriādes Ēnu valstībā. Pretēji Hekatei man ir draugi, pārāk daudzi no tiem nāktu šo lietu izmeklēt. Dī to negribētu. — Areopenaps apstājās, kad nonāca pie pirmā šķēpa, ko Perenele bija nogrūdusi zemē. Milzīgā kāja pagrieza to apkārt, un zirneklis pētīja blāvās hieroglifu zīmes uz šķēpa gala. — Esmu pārsteigts, — tas svepstēja. — Šie ir spēka vārdi. Tie bija seni jau laikos, kad Vecie valdīja uz zemes. Es domāju, ka esam iznīcinājuši tos un visus to pierakstus. Kā gan angļu mags tos atklājis?
— Es arī par to brīnījos, — Perenele bilda. Viņa pagrieza šķēpu, lai paskatītos uz vienu kvadrātainu hieroglifu. — Varbūt viņš tos no kaut kurienes nokopēja.
— Nē, — Areopenaps sacīja. — Atsevišķi vārdi ir spēcīgi, tā ir taisnība, bet Dī ir salicis tos noteiktā kārtībā, kas turēja mani sagūstītu kamerā. Katru reizi, kad mēģināju izbēgt, bija tā, it kā es ieskrietu cietā sienā. Es šo rakstu esmu redzējis agrāk, bet tas bija laikos pirms Danu Tālis krišanas. Patiesībā tagad, kad par to domāju, pēdējo reizi šo rakstu redzēju, pirms mēs bijām radījuši kontinentu salas un izcēluši tās no okeāna dzīlēm. Kāds ir pamācījis Dī, kāds, kas zināja, kā veidot šo maģisko rakstu, kāds, kas to pats redzējis.
— Neviens nezina, kurš Vecais ir Dī pavēlnieks, kam viņš kalpo, — Perenele domīgi sacīja. — Nikolass veltīgi pavadījis desmitiem gadu, mēģinādams atklāt, kurš pilnībā kontrolē magu.
— Kāds ļoti vecs, — Areopenaps sacīja. — Tikpat vecs kā es vai pat vecāks. Kāds no lielajiem Vecajiem, iespējams. — Visu zirnekļu Vecajam acis plati iepletās. — Bet tas nevar būt, neviens no tiem neizglābās no Danu Tālis krišanas.
— Tu izglābies.
— Bet es neesmu lielais Vecais, — Areopenaps vienkārši sacīja.
Viņi bija sasnieguši tuneļa galu, un de Aijala uzzibsnīja tieši
viņu priekšā. Viņš bija bijis spoks vairākus gadsimtus un redzējis brīnumus un briesmoņus, bet nekad nebija redzējis kaut ko līdzīgu Areopenapam, un nu milzīgā radījuma izskats šokēja viņu tik ļoti, ka viņš bija mēms.
— Huan, — Perenele maigi sacīja. — Runā ar mani.
— Vārnu dieviete ir te, — viņš beidzot sacīja. — Viņa ir gandrīz tieši virs mums, uzmetusies ūdens torņa galā kā milzīgs maitasputns. Viņa gaida tevi izrāpjamies ārā. Viņa sastrīdējās ar sfinksu, — spoks piemetināja. — Sfinksa sacīja, ka Vecie ir atdevuši tevi viņai, Morigana apgalvoja, ka Dī sacījis, ka tu esi viņas.