— Patīkami būt tik pieprasītai, — Perenele noteica, paskatījusies visas šahtas augstumā tumsā. Viņa uzmeta sānisku skatienu Areopenapam. — Es prātoju, vai viņa zina, ka tu esi šeit.
— Nedomāju, — Vecais zirneklis atteica. — Dī nebija vajadzības viņai to teikt, un ar tik daudz maģiskām un mistiskām radībām uz salas viņa nespēs noteikt manu auru.
Pereneles lūpas savilkās ātrā smaidā, kas izgaismoja viņas seju: — Pārsteigsim viņu?
46. NODAĻA
Džošs Ņumens apstājās un smagi nopūtās. Jebkuru mirkli viņš bija gatavs padoties. Lai ari tā bija vēsa un mitra pazeme, viņš svīda, mati bija pielipuši galvaskausam, krekls ledains un pielipis mugurai. Viņš bija vairāk nekā nobijies, vairāk nekā pārbijies līdz nāvei, viņš bija kā sastindzis.
Jau doties kanalizācijā bija pietiekami baisi. DI bija izrāvis kanalizācijas lūkas vāku no zemes bez jebkādām grūtībām, un viņi bija uzreiz atlēkuši atpakaļ, kad ielā izvēlās nelabi smakojošas gāzes vilnis. Kad tas bija aizplūdis tālāk, Dī bija ieslīdējis atvērumā, Džošs sekoja viņam pēc mirkļa, un kā pēdējais devās Makjavelli. Viņi nokāpa lejā pa šaurām metāla kāpnēm un apstājās tunelī, kas bija tik šaurs, ka varēja pārvietoties pa vienam, un tik zems, ka tikai Dī varēja soļot nepieliecies. Tunelis virzījās zemāk pazemē, un Džošs skaļi ieelsās, kad ledusauksts ūdens pēkšņi piepildīja viņa tenisa kurpes. Smaka bija drausmīga, un Džošs izmisīgi mēģināja nedomāt par to, kam cauri viņš brida.
Puvušu olu sēra smaka nedaudz nomāca kanalizācijas smirdoņu, kad Dī izveidoja auksti zilbaltu gaismas lodi. Tā lidinājās un dejoja gaisā apmēram divpadsmit collu magam pa priekšu, iekrāsojot šauro arkveida tuneli tīrā pelnu pelēkā gaismā un tumšās necaurredzamās ēnās. Viņiem brienot uz priekšu, Džošs sadzirdēja kustamies lietas un saskatīja mirguļojošus sarkanas gaismas punktus pārvietojamies tumsā. Viņš cerēja, ka tās ir tikai žurkas.
— Es nevaru… — Džošs iesāka, viņa balss atbalsojās šaurajā tunelī izkropļota. — Man patiesībā nepatīk šauras vietas.
— Man ari ne, — Makjavelli skopi piebilda. — Es neilgu laiku pavadīju cietumā, tas bija sen. Es to nekad neaizmirsīšu.
— Vai tas bija tikpat slikti kā tagad? — Džošs jautāja trīsošā balsī.
— Sliktāk. — Makjavelli gāja aiz Džoša un pieliecās uz priekšu, lai piebilstu: — Pamēģini nesatraukties un palikt mierīgs. Šis ir tikai ekspluatācijas tunelis, pēc dažiem mirkļiem mēs ieiesim īstajā kanalizācijā.
Džošs ievilka dziļu elpu un norīstījās no smakas. Viņam vajadzēja atcerēties, ka labāk elpot caur muti. — Un kā tas palīdzēs? — viņš nomurmināja caur sakostiem zobiem.
— Parīzes kanalizācija ir spogulis augšā esošajām ielām, — Makjavelli paskaidroja, viņa elpa sildīja Džoša ausi. — Lielākās kanalizācijas šahtas ir piecpadsmit pēdu augstas.
Makjavelli bija taisnība, pēc pāris mirkļiem viņi iznāca ārā no ierobežotā un klaustrofobiskā apkalpes tuneļa šaurā arkveida šahtā — pietiekami platā, lai pa to varētu braukt auto. Augstās ķieģeļu sienas bija spilgti izgaismotas un klātas melnām dažādu resnumu caurulēm. Kaut kur tālumā šļakstēja un burbuļoja ūdens.
Džošs juta, ka klaustrofobija nedaudz mazinās. Sofiju dažreiz biedēja plašas atklātas vietas, viņam bija bail no noslēgtām mazām telpām. Agrofobija un klaustrofobija. Viņš ievilka dziļu elpu, gaiss joprojām smakoja no izplūdes gāzēm, bet tas vismaz bija elpojams. Viņš pacēla sava melnā T krekla priekšpusi, lai aizsegtu seju un ieelpotu; tas smirdēja. Kad viņš tiks ārā no šejienes — ja tiks ārā —, viņam vajadzēs visu sadedzināt, ieskaitot smalko dizainera džinsu kreklu, ko Senžermēns bija viņam iedevis. Viņš ātri to nolaida kreklu, sapratis, ka gandrīz bija atklājis somu, ko nēsāja auklā ap kaklu un kurā atradās Kodeksa lapas. Nebija svarīgi, kas tagad notiks, viņš bija apņēmies neatdot lapas Dī, vismaz ne līdz tam brīdim, kamēr nebūs pārliecināts, ka maga motīvi ir patiesi.
— Kur mēs esam? — viņš skaļi brīnījās, skatoties uz Makjavelli. Dī izgāja šahtas vidū, un necaurspīdīga bumba tagad griezās tieši virs viņa izstieptās plaukstas.
Slaidais itālietis palūkojās apkārt. — Man nav ne jausmas, — viņš atzinās. Šeit ir šahtas divtūkstoš simts kilometru garuma — ap tūkstoš trīssimt jūdžu, — viņš izlaboja, pamanījis Džoša neko neizsakošo seju. — Bet neuztraucies, mēs nepazudīsim. Lielākai daļai no tām ir savas ielu zīmes.
— Ielu zīmes kanalizācijas šahtās?
— Parīzes kanalizācijas tuneļi ir viens no lielākajiem pilsētas brīnumiem. — Makjavelli pasmaidīja.
— Ejam! — izlauzās Dī balss, atbalsojoties telpā.
— Vai tu zini, kurp mēs ejam? — Džošs mierīgi jautāja. Viņš zināja no pieredzes, ka nepieciešams novērst domas; ja sāks domāt par tuneļu šaurību un zemes smagumu virs viņiem, tad klaustrofobija viņu nobeigs.
— Mēs ejam lejā, mēs dodamies uz visdziļāko, visvecāko katakombu vietu. Tur tevi atmodinās.
— Vai tu zini, ar ko mēs tiksimies?
Makjavelli parasti neizteiksmīgā seja noraustījās grimasē. — Jā. Bet tikai slavas dēļ. Es nekad neesmu to redzējis. — Viņš pazemināja balsi gandrīz līdz čukstam un satvēra Džoša piedurkni, pavelkot viņu atpakaļ. — Nav par vēlu griezties atpakaļ, — viņš sacīja.
Džošs izbrīnā ieplēta acis. — Dī tas nepatiktu.
— Droši vien ne, — Makjavelli piekrita, greizi smaidot.
Džošs bija apjucis. Dī bija sacījis, ka Makjavelli nav viņa draugs,
un bija acīm redzams, ka abi vīri nesatika. — Bet es domāju, ka tu un Dī esat vienā pusē.
— Mēs abi kalpojam Vecajiem, tā ir taisnība… bet es nekad neesmu atzinis angļu magu un viņa metodes.
Viņiem priekšā Dī iegriezās mazākā tunelī un apstājās šauru metālisku durvju priekšā, kas bija aizslēgtas ar piekaramo slēdzeni. Viņš iespieda metāla slēdzenei ar pirksta nagu, kas smirdēja pēc pretīga olu dzeltenuma, un atvēra durvis. — Pasteidzieties! — viņš neiecietīgi sauca.
— Tā …tā persona, ko mēs gatavojamies satikt, — Džošs lēnām sacīja, — vai tā patiešām var atmodināt manus spēkus?
— Par to es nešaubos, — Makjavelli klusi sacīja. — Vai atmodināšana tev ir tik svarīga? — viņš jautāja, un Džošs apzinājās, ka Makjavelli viņu cieši vēro.
— Manu māsu atmodināja — manu dvīņumāsu, — viņš lēnām paskaidroja. — Es gribu… man vajag atmodināt savus spēkus, lai mēs atkal būtu vienādi. — Viņš paskatījās uz slaido vīrieti ar baltajiem matiem. — Vai tas ir saprotami?
Makjavelli pamāja, viņa seja bija neko neizteicoša maska. — Bet vai tas ir vienīgais iemesls, Džoš?
Zēns lūkojās viņā labu brīdi, iekams aizgriezās projām. Makjavelli bija taisnība — tas nebija vienīgais iemesls. Viņš bija turējis Clarent, viņš uz mirkli bija izbaudījis nojausmu, kā tas ir, ja tavas izjūtas ir atmodinātas. Uz dažiem mirkļiem viņš bija juties patiesi dzīvs, viņš'bija juties pilnīgs… un vairāk nekā jebko citu gribēja izbaudīt šo sajūtu atkal.
Dī ieveda viņus citā tunelī, kas bija vēl šaurāks par pirmo. Džošs juta saraujamies vēderu, un viņa sirds sāka strauji dauzīties. Vairākās šauru, stāvu kāpņu grupās tunelis liecās un locījās uz leju. Akmeņi šeit bija vecāki, kāpnes nevienādi veidotas, sienas mīkstas un drūpošas, viņiem pieskaroties, garām ejot. Dažās vietās tas bija tik šaurs, ka Džošam vajadzēja pagriezties sāņus, lai izslīdētu cauri. Viņš iestrēga — ierobežotā stūrī — un uzreiz sajuta krūtīs ceļamies elpas trūkuma paniku. Tad Dī satvēra Džoša roku un bez ceremonijām izrāva viņu cauri sašaurinājumam, noplēšot garu strēmeli viņa T krekla aizmugurē. — Gandrīz esam klāt, — mags nomurmināja. Viņš nedaudz pacēla roku, un lēkājoša sudraba gaismas bumba pacēlās augstāk gaisā, atklājot tuneļa dobainās akmens sienas.