— Apstājies uz brīdi; ļauj man ievilkt elpu, — Džošs pieliecās, ar rokām atspiedies pret ceļiem, smagi elsodams. Viņš saprata, ka tik ilgi, kamēr viņš koncentrējas uz gaismas lodi un nedomā par sienām un griestiem, kas apņēma viņu, viss bija kārtībā. — Kā tu zini, kurp mēs ejam? — viņš elsoja. — Vai tu te esi bijis agrāk?
— Es šeit reiz biju agrāk… pirms daudziem gadiem, — Dī sacīja, greizi smaidīdams. — Tagad es tikai sekoju gaismai. — Spilgti baltā gaisma pārvērta maga smaidu briesmīgā grimasē.
Džošs atcerējās sava futbola trenera triku, ko tas bija iemācījis arī viņam: zēns abām rokām apskāva vēderu, cieši saspieda, tad ieelpoja un iztaisnojās. Šķebinošā sajūta uzreiz samazinājās. — Ko mēs gatavojamies satikt? — viņš jautāja.
— Pacietību, cilvēk, pacietību. — Dī lūkojās garām Džošam tur, kur stāvēja Makjavelli. — Es esmu drošs, ka mūsu itāliešu draugs piekritīs. Viena no nemirstības lielākajām priekšrocībām ir tā, ka iemāca pacietību. Ir teiciens: labs nāk ar gaidīšanu.
— Ne vienmēr labs, — Makjavelli nomurmināja, kad Dī aizgriezās projām.
Šaurā tuneļa galā bija zemas metāla durvis. Izskatījās, it kā tās nebūtu vērtas gadu desmitiem, ierūsējušas notecējušajā kaļķakmens sienā. Baltajā gaismā Džošs redzēja, ka rūsa ir nosmērējusi balto akmens sienu sakaltušu asiņu krāsā.
Gaismas lode lēkāja gaisā, kamēr Dī ar dzelteno pirksta nagu pārvilka pāri durvju malai, izgriezdams tās ārā no rāmja. Puvušu olu smirdoņa nomāca kanalizācijas smaku.
— Kas ir aiz tām? — Džošs vaicāja. Tagad, kad viņš spēja kon'trolēt bailes, viņš sāka justies mazliet satraukts. Kad viņš būs atmodināts, viņš varēs aizlavīties projām un tikt atpakaļ pie Sofijas. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz Makjavelli, bet itālietis papurināja galvu un norādīja uz Dī.
— Doktor Dī? — Džošs iejautājās.
Dī atlauza vaļā zemās durvis un izrāva tās no rāmja. Mīkstais akmens izdrupa un sabirza pārslās ap tām. — Ja man ir tasinība — un man gandrīz vienmēr ir, — mags piebilda, — tad tas mūs aizvedīs uz Parīzes katakombām. — Dī pieslēja durvis pie sienas un tad izkāpa cauri atvērumam.
Džošs pieliecās, lai sekotu viņam. — Es nekad neesmu dzirdējis par tām.
— Daži cilvēki ārpus Parīzes to zina, — Makjavelli sacīja, — jo kopā ar kanalizāciju ir viens no šīs pilsētas brīnumiem. Pāri par simt septiņdesmit jūdžu garš noslēpumains labirintveida tunelis. Katakombas reiz bija kaļķakmens akmeņlauztuves. Un tagad tās ir piepildītas…
Džošs izkāpa cauri atvērumam, iztaisnojās un palūkojās apkārt.
— … ar kauliem.
Zēns sajuta kaut ko sakustamies vēdera dziļumā, un viņš apņēmīgi norija siekalas, rīkles galā turējās skāba un asa smaka. Tieši priekšā, cik tālu vien varēja redzēt krēslainajā tunelī, sienas un izliektie griesti, un pat grīda bija veidota no gludiem cilvēku kauliem.
47. nodaĻa
Nikolass tikko kā bija pacēlis lūkas vāku, kad iezvanījās Žannas telefons, spalgajiem treļļiem liekot viņiem pārbīlī salēkties. Alķīmiķis ar troksni nometa vāku atpakaļ vietā, tam atsitoties, tas uzkrita uz viņa pirkstgaliem.
— Tas ir Francis, — Žanna sacīja, atverot telefonu. Viņa runāja ar Senžermēnu ātrā franču valodā un tad aizcirta ciet telefonu. — Viņš ir ceļā, — Žanna sacīja. — Viņš sacīja, lai nekādā gadījumā neejam lejā katakombās bez viņa.
— Bet mēs nevaram gaidīt, — Sofija protestēja.
— Sofijai taisnība. Mums vajadzētu… — Nikolass iesāka.
— Mēs gaidīsim, — Žanna stingri sacīja balsī, kādā reiz bija komandējusi armijas. Viņa uzlika savu mazo kājiņu uz lūkas vāka.
— Viņi būs projām, — Sofija izmisusi sacīja.
— Francis sacīja, ka zina, kurp viņi dodas, — Žanna sacīja ļoti klusu. Viņa pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi. — Viņš teica, ka tu arī zinot. Zini? — viņa prasīja.
Nikolass vispirms ievilka dziļu elpu un tad drūmi pamāja. Agrā rīta gaisma bija nomazgājusi visu dzīvīgumu no viņa sejas, vēršot to izbalējuša pergamenta krāsā. Loki zem acīm bija sasitumu zilumā un uzpampuši. — Es tā domāju.
— Kur? — Sofija jautāja. Viņa centās saglabāt mieru. Viņa vienmēr prata labāk saglabāt mieru nekā brālis, bet tieši tagad bija tuvu tam, lai atmestu galvu un neapmierinātībā kliegtu. Ja alķīmiķis zināja, kur Džošs dodas, kāpēc tad viņi tagad nedevās turp?
— Dī ved Džošu, lai atmodinātu viņa spēkus, — Fleimels lēni sacīja, acīmredzami izvēlēdamies vārdus piesardzīgi.
Sofija apjukusi savilka pieri. — Vai tas ir tik slikti? Vai tas nav tas, ko mēs gribējām?
— Jā, tas ir tas, ko mēs gribējām, bet ne tā, kā mēs to gribējām. — Lai ari viņa seja joprojām bija vienaldzīga, acīs bija jaušamas sāpes. — Daudz kas atkarīgs no tā, kurš — vai kas — personas spēkus atmodina. Tas ir bīstams process. Tas var būt pat nāvējošs.
Sofija lēnām pagriezās, lai palūkotos uz viņu. — Un tomēr tu gribēji, lai Hekate atmodina mūs abus — mani un Džošu. — Viņas brālim visu laiku bija bijusi taisnība: Fleimels bija viņus abus pakļāvis briesmām. Viņa tagad to redzēja.
— Tas bija nepieciešams jūsu pašu aizsardzībai. Bija briesmas, jā, bet nevienam no jums nedraudēja briesmas no pašas dievietes.
— Kāda veida briesmas?
— Lielākā daļa Veco nekad nav bijuši augstsirdīgi pret tā sauktajiem cilvēkiem. Ļoti nedaudzi bija gatavi atkāpties bez kaut kādiem nosacījumiem, — Fleimels paskaidroja. — Lielākā balva, ko Vecie var piešķirt, ir nemirstība. Cilvēki grib dzīvot mūžīgi. Un abi — gan Dī, gan Makjavelli — kalpo saviem tumšajiem Vecajiem, kuri tos apbalvoja ar nemirstību.
— Kalpo? — Sofija jautāja, pavēršot skatienu no alķīmiķa uz Zannu.
— Viņi ir kalpi, — Žanna maigi sacīja, — daži teiktu — vergi. Tā ir cena par viņu nemirstību un spēku.
Žannas telefons iezvanījās atkal ar to pašu melodiju, un viņa to atvēra.
— Franci?
— Sofij, — Fleimels klusām turpināja, — nemirstības balva var tik atņemta personai jebkurā brīdī, un, ja tas notiek, visi viņu pretdabiskie gadi tiek izdzīvoti vienā mirklī. Daži Vecie paverdzina cilvēkus, kurus viņi atmodina, pārvēršot tos mazliet labākās būtnēs nekā zombiji.
— Bet Hekate nepadarīja mani nemirstīgu, kad mani atmodināja, — Sofija iebilda.
— Hekatei pretēji Endoras Raganai nebija intereses par cilvēkiem neskaitāmu paaudžu ilgumā. Viņa vienmēr palika neitrāla karos starp mums līdzīgiem, kas aizstāv cilvēkus, un tumšajiem
Vecajiem. — Greizs smaids parādījās viņa lūpās. — Iespējams, ja viņa būtu izvēlējusies kādu no pusēm, viņa vēl šodien būtu dzīva.
Sofija paskatījās alķīmiķa blāvajās acīs. Viņa domāja, ja Fleimels nebūtu gājis uz Hekates Ēnu valstību, Vecā vēl tagad būtu dzīva. — Tu gribi sacīt, ka Džošam draud briesmas, — viņa beidzot sacīja.