— Ļoti lielas briesmas.
Sofijas skatiens nepameta Fleimela seju. Džošs bija nonācis briesmās nevis Dī vai Makjavelli dēļ, bet gan Nikolass Fleimels bija ievilcis viņus abus šajā drausmīgajā situācijā. Viņš bija aizstāvējis viņus, tā viņš apgalvoja, un, ja kādreiz viņa tam ticēja uz vārda, tad tagad… tagad nezināja, ko lai domā.
— Nāc. — Žanna strauji aizvēra telefonu, satvēra Sofijas roku un vilka viņu projām pa šauro ieliņu lielās ielas virzienā, — Francis jau ir ceļā.
Fleimels uzmeta pēdējo skatienu vākam, tad pabāza Clarent dziļāk zem žaketes un aizsteidzās pakaļ viņām.
Žanna izveda viņus ārā no šaurās ieliņas uz Avenue du President Wilson, tad ātri nogriezās pa kreisi uz Rue Debrousse un devās atpakaļ uz upi. Gaisu pildīja neskaitāmu policijas un ātrās palīdzības sirēnu skaņas, un virs galvas debesīs zemu virs pilsētas lidinājās policijas helikopters. Ielas bija gandrīz tukšas, un neviens nepievērsa uzmanību trim cilvēkiem, kas skrēja pēc patvēruma.
Sofija nodrebinājās, aina bija tik sirreāla. Tas atgādināja to, ko viņa bija redzējusi Discovery kanālā dokumentālā filmā par karu.
Rue Debrousse galā viņi atrada Senžermēnu gaidām, viņš sēdēja apšaubāma izskata melnā BMW, kam ļoti bija nepieciešama mazgāšana. Priekšējās un aizmugurējās pasažieru durvis bija mazliet pavērtas, un tonētais vadītāja logs, viņiem tuvojoties, dūcot nolaidās lejā. Senžermēns iepriecināts plati smaidīja.
— Nikolas, tev daudz biežāk jāatgriežas mājās, pilsētā valda haoss. Tas ir drausmīgi un satraucoši. Man gadsimtiem ilgi nav bijis tik jautri.
Žanna ieslīdēja sēdvietā blakus vīram, bet Nikolass un Sofija iekāpa aizmugurē. Senžermēns spēji ierūcināja motoru, bet Nikolass paliecās uz priekšu un saspieda viņa plecu.
— Ne tik strauji. Mums nevajag pievērst neviena uzmanību, — viņš brīdināja.
— Ielās valdot panikai, mēs arī nevaram braukt lēnām, — Senžermēns norādīja. Viņš veikli aizvadīja auto projām no iežogojuma un izbrauca uz Avenue de New York. Viņš vadīja mašīnu ar vienu roku uz stūres, otra nokarājās pāri sēdeklim, viņam bieži griežoties apkārt, lai runātu ar alķīmiķi.
Pilnīgi sastingusi, Sofija bija atzvēlusies pret logu, skatījās ārā uz upi, kas vīdēja no viņas pa kreisi. Tālumā Sēnas otrā pusē viņa varēja saskatīt tagad jau pazīstamo Eifeļa torni paceļamies pāri māju jumtiem. Viņa bija nogurusi, un galva griezās. Viņa bija apmulsusi par alķīmiķi. Nikolass nevarēja būt slikts, vai tomēr varēja? Senžermēns un Žanna — Skatija arī — acīmredzami respektēja viņu. Pat Hekatei un Raganai viņš patika. Uzzibošās domas, kuras, kā viņa zināja, nebija viņas, vīdēja uz Sofijas apziņas robežas, bet, kad viņa mēģināja koncentrēties, tās pazuda. Tās bija Endoras Raganas atmiņas, viņa instinktīvi juta, ka tās ir svarīgas. Tām bija kaut kāds sakars ar katakombām un radījumu, kas dzīvoja tur, dziļumā…
— Oficiāli policija ziņo, ka daļa katakombu ir iegruvusi, sev līdzi ieraujot dažas mājas, — Senžermēns sacīja. — Viņi apgalvo, ka caurules ir pārplīsušas un metāns, oglekļa dioksīda un oglekļa monoksīda gāze ir izplūdusi pilsētā. Parīzes centrs ir slēgts un evakuēts. Cilvēkiem ieteikts palikt mājās.
Nikolass atspiedās ādas sēdeklī un aizvēra acis.— Vai kāds ir cietis? — viņš jautāja.
— Dažas brūces un sasitumi, bet ne par ko nopietnāku neziņo.
Žanna izbrīnā papurināja galvu. — Ņemot vērā, kas tikko kā
bradāja pa pilsētu, tas ir brīnums.
— Vai ir Nidhjega attēli? — Nikolass jautāja.
— Nevienā no galvenajiem ziņu kanāliem pagaidām nav, bet daži graudaini mobilo telefonu foto ir parādījušies blogos, un abi — gan Le Monde, gan Le Figaro — apgalvo, ka to rīcībā ir ekskluzīvi Radījuma no katakombām — un Zvēra no bedres — attēli.
Sofija paliecās uz priekšu, ieklausīdamās sarunā. Viņa skatījās no Nikolasa uz Senžermēnu un tad atpakaļ uz alķīmiķi. — Drīz visa pasaule zinās patiesību. Kas notiks tad?
— Nekas, — abi vīri vienlaikus atbildēja.
— Nekas? Bet tas nav iespējams.
Žanna pagriezās apkārt pasažiera sēdeklī. — Bet tas ir tas, kas notiks. Viss tiks slēpts.
Sofija paskatījās uz Fleimelu. Viņš piekrītoši pamāja. — Lielākā daļa cilvēku tam tik un tā neticēs, Sofij. Tas tiks atmests kā māņi vai izpušķojums. Tie, kuri domās, ka tā ir patiesība, tiks saukti par sazvērestības teroristiem. Un tu vari būt droša, ka Makjavelli ļaudis jau strādā pie tā, lai konfiscētu un iznīcinātu ikvienu attēlu.
— Pāris stundu laikā, — Senžermēns piebilda, — par šārīta notikumiem vienkārši ziņos kā par nelaimes gadījumu. Par briesmoņa aprakstiem smiesies, un to uzskatīs par histēriju.
Sofija neticīgi grozīja galvu. — Kaut ko tādu nevar noslēpt uz visiem laikiem.
— Vecie to dara jau tūkstošiem gadu, — Senžermēns sacīja, pieliecis aizmugures skata spoguli tā, lai varētu redzēt Sofiju. Tumšajā automašīnas interjerā viņai šķita, ka viņa acis mazliet kvēlo. — Un tev jāatceras, ka cilvēki patiesībā negrib ticēt maģijai. Viņi negrib atzīt, ka mīti un leģendas patiesībā vienmēr balstās īstenībā.
Zanna pastiepās un maigi nolika roku uz vīra rokas. — Bet es nepiekrītu; savas būtības dziļumos cilvēki vienmēr ir ticējuši maģijai. Tikai pēdējos dažos gadsimtos šī ticība ir noplakusi. Es domāju, ka viņi patiesībā grib ticēt, jo sirdī zina, ka tā ir patiesība. Viņi zina, ka maģija patiesībā eksistē.
— Es ticēju maģijai, — Sofija sacīja ļoti klusu. Viņa pagriezās, lai atkal paskatītos uz pilsētu, bet loga stiklā redzēja atspīdam spilgti izkrāsotu istabu, savu bērnistabu pirms pieciem, iespējams, sešiem gadiem. Viņai nebija ne jausmas, kur tas bija — māja varbūt bija Scottsdale, bet tā varēja arī būt Raleigh, viņi tad tik bieži bija pārcēlušies. Viņa sēdēja gultā savu mīļoto grāmatu vidū. — Kad es biju jaunāka, es lasīju grāmatas par princesēm un burvjiem, un bruņiniekiem, un magiem. Tomēr, lai arī zināju, ka tie ir tikai stāsti, es vēlējos, lai maģija eksistē īstenībā. Līdz šim brīdim, — viņa ar rūgtumu piemetināja. Viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz alķīmiķi. — Vai visas pasakas ir patiesība?
Fleimels pamāja. — Ne visas pasakas, bet ikvienas leģendas pamatā ir patiesība, visu mītu pamatā ir patiesība.
— Pat baiso? — viņa čukstēja
— Sevišķi baiso.
Jauns helikopteru trio dūca zemu virs galvām, to motoru troksnis izraisīja vibrāciju auto iekšienē. Fleimels pagaidīja, līdz tie aizlido garām, un tad pieliecās uz priekšu. — Kurp mēs dodamies?
Senžermēns norādīja uz priekšu un pa labi. — Trocadero Gurdens ir slepena ieeja katakombās. Tā ved taisni lejā uz slēgtajiem tuneļiem. Esmu izpētījis vecās kartes, es domāju, Dī maršruts vispirms vedīs viņus cauri kanalizācijas šahtām un tad lejā uz zemākajiem tuneļiem. Mēs, ejot šādi, iegūsim nedaudz laika.
Nikolass Fleimels atsēdās atpakaļ sēdeklī, pasniedzās un saspieda Sofijas roku. — Viss būs labi, — viņš sacīja.
Bet Sofija neticēja viņam.
Ieeja katakombās izrādījās eja cauri parasta izskata metāla režģim uz zemes. Daļēji sūnu un zāles klāts, tas bija paslēpts starp kokiem aiz krāšņa un skaisti nokrāsota karuseļa vienā Trocadero Gurdens galā. Parasti neparastie dārzi būtu tūristu pārpilni, bet šorīt tie bija klusi un karuseļa koka zirgi tukši lidinājās augšup un lejup zem zilām un baltām svītrām klātās audekla nojumes.