Senžermēns devās pāri šaurajam celiņam un ieveda viņus saules brūni izdedzinātajā zālienā. Viņš pārliecās pāri necilajam četrstūrainajam metāla režģim. — Es to neesmu lietojis kopš 1941. gada. — Viņš pietupās, sagrāba stieņus un cēla. Tas nekustējās.
Zanna sāņus paskatījās uz Sofiju. — Kad mēs ar Franci cīnījāmies franču pretestības kustībā pret vāciešiem, mēs katakombas izmantojām kā bāzi. Mēs varējām iznirt jebkur pilsētā. — Viņa uzsita metāla režģim ar kurpes pirkstgalu. — Šī bija viena no mūsu mīļākajām vietām. Pat kara laikā dārzi vienmēr bija cilvēku pilni un mēs viegli varējām iejukt pūlī.
Gaisā pēkšņi bija jūtama spēcīga rudenīga degošu lapu smarža, un tad metāla režģis Franča rokās sāka kvēlot plašā sarkanā karstumā, šaurā baltā karstumā, svelmē. Metāls pārvērtās šķidrumā un izkusa, rupjas lāses pazuda lejā, šahtā. Senžermēns izrāva atlikušās restes no cauruma un nometa malā, tad metās atvērumā. — Te ir kāpnes.
— Sofij, tu ej nākamā, — Nikolass sacīja. — Es iešu pēc tevis. Žanna, vai piesegsi aizmuguri?
Žanna pamāja. Viņa saņēma tuvumā stāvošā koka soliņa malu un pārvilka to pāri zālienam. — Es to uzlikšu uz cauruma, pirms kāpšu lejā. Mēs taču nevēlamies, lai kāds nejaušs apmeklētājs tur iekristu, vai ne? — Viņa smaidīja.
Sofija piesardzīgi iekāpa atvērumā, viņas kāja atrada kāpņu paliekas. Viņa uzmanīgi pieliecās. Viņa domāja, ka te būs pretīgi un baisi, bet te tikai smaržoja pēc sausuma un pelējuma. Viņa sāka skaitīt pakāpienus, bet kaut kur ap septiņdesmit otro viņai sajuka, tomēr pēc strauji plokošā debess kvadrāta virs galvas varēja noteikt, ka viņi kāpj dziļi pazemē. Viņa nebija nobijusies — par sevi ne. Tuneļi un šaurās telpas viņu nebiedēja, bet brālim šauras vietas iedvesa šausmas: kā viņš tagad jūtas? Tauriņi sarosījās pakrūtē, viņai kļuva šķebīgi. Mute kļuva sausa, un viņa zināja — instinktīvi, nešauboties, — tieši šajā mirklī tā jūtas brālis. Viņa zināja, ka Džošs ir pārbijies. i
48. NODAĻA
— Kauli, — Džošs sacīja bez emocijām, aplūkodams tuneli no augšas līdz apakšai.
Siena tieši viņa priekšā bija veidota no simtiem netīri dzeltenu un izbalējušu, bālganu galvaskausu. Dī lieliem soļiem devās projām pa gaiteni, un, gaismas lodei lēnām dejojot un raustoties līdzi viņam, radās iespaids, ka tukšie acu dobumi kustas, sekojot līdzi.
Džošs bija uzaudzis starp kauliem; viņš zināja, ka no tiem nav jābaidās. Viņa tēva kabinets bija pilns ar skeletiem. Kā bērni viņi abi ar Sofiju bija rotaļājušies muzeju eksponātu glabātuvēs, kuras bija pilnas ar skeletu paliekām, bet tie visi bija bijuši dzīvnieku un dinozauru kauli. Džošs pat bija palīdzējis no gabaliņiem salikt kopā kāda rāpuļa astes kaulu, kuru izstādīja Amerikas Dabas vēstures muzejā. Bet šie kauli… šie bija… šie bija…
— Vai tie visi ir cilvēku kauli? — viņš čukstēja.
— Jā, — Makjavelli liegi sacīja, viņa balsī tagad bija jaušams itāliešu akcents. — Šeit, lejā, ir vismaz sešu miljonu ķermeņu atliekas. Iespējams, pat vairāk. Katakombas sākumā bija milzīgas kaļķakmens lauztuves, — viņš ar pirkstu norādīja uz augšu, — tā paša kaļķakmens, no kura celta pilsēta. Parīze ir uzcelta uz tuneļu labirinta.
— Kā de nokļuva šeit, lejā? — Džoša balss trīcēja. Viņš ieklepojās, ar rokām cieši apņēma ķermeni un centās izskatīties bezbēdīgs, it kā nepavisam nebūtu nobijies. — Tie izskatās veci, cik ilgi tie ir
šeit?
— Tikai pāris gadsimtu, — Makjavelli sacīja, pārsteigdams viņu. — Astoņpadsmitā gadsimta beigās Parīzes kapi bija pārpildīti, es
tad biju pilsētā, — viņš piebilda, mutei nepatīkami saraujoties. — Es nekad nebiju redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Pilsētā bija tik daudz mirušo, ka kapi vienkārši bija zemes kalni ar tajos saskatāmiem kauliem. Parīze bija viena no skaistākajām pilsētām pasaulē, bet tā bija arī visnetīrākā. Sliktāka par Londonu, ja tas kaut ko izsaka! — Viņš smējās, un skaņa atbalsojās, un atbalss atbalsojās no kauliem veidotajās sienās un izkropļojās par kaut ko derdzīgu. — Smirdoņa bija neaprakstāma, te patiešām bija žurkas suņa lielumā. Slimības bija bieži izplatītas, un mēra epidēmijas bija parasta lieta. Beidzot tika atzīts, ka pārpildītajām kapsētām ir saistība ar infekciju. Tad nolēma iztīrīt kapsētas un atliekas pārvietot tukšajās akmeņlauztuvēs.
Cenšoties nedomāt par to, ka viņu ieskauj cilvēku, kuri droši vien bija miruši no kādas drausmīgas slimības, kauli, Džošs koncentrēja uzmanību uz sienām. — Kas izveidoja šīs mozaīkas? — viņš jautāja, norādīdams uz īpaši krāšņu saules attēlu, kur saules stari bija veidoti no dažāda garuma cilvēku kauliem.
Makjavelli paraustīja plecus. — Kas to lai zina? Kāds, kas gribēja pagodināt mirušos, iespējams, kāds, kas mēģināja drausmīgajā haosā radīt kaut kādu sistēmu. Cilvēki vienmēr mēģina radīt kārtību no haosa, — viņš klusu piebilda.
Džošs paskatījās uz viņu. — Tu sauc viņus… mūs par cilvēkiem. — Viņš pagriezās, lai paskatītos uz Dī, bet mags gandrīz jau bija sasniedzis gaiteņa galu un bija ārpus dzirdamības robežas. — Dī sauc mūs par cilvēkveida.
— Nejauc mani ar Dī, — Makjavelli sacīja ar ledainu smaidu.
Džošs bija apjucis. Kurš te bija varenāks — Dī vai Makjavelli?
Viņš domāja, ka tas ir mags, bet viņam radās aizdomas, ka te itālietim bija daudz vairāk teikšanas. — Skataha mums sacīja, ka tu esi daudz bīstamāks un daudz viltīgāks par Dī, — viņš ieteicās, skaļi domādams.
Makjavelli ledainais smaids pārvērtās gaišā smīnā. — Tas ir pats patīkamākais, ko viņa jebkad sacījusi par mani.
— Vai tā ir taisnība? Vai tu esi daudz bīstamāks par Dī?
Makjavelli brītiņu padomāja. Tad viņš pasmaidīja un viegla
čūskas smaka piepildīja tuneli. — Neapšaubāmi.
— Steidzieties šurp! — doktors DT sauca viņus, balss — šauro sienu un zemo griestu dēļ — skanēja pieklusināti. Viņš pagriezās un devās projām pa kauliem izklāto tuneli, aiznesot līdzi gaismu. Džošs vēlējās skriet pakaļ, negribēdams palikt viens pilnīgā tumsā, bet Makjavelli uzsita knipi, un viņa plaukstā parādījās eleganta pelēcīgi baltas gaismas sveces spožuma liesma.
— Ne visi tuneļi ir šādi, — Makjavelli turpināja, norādīdams uz glīti regulāros veidos un rakstos saliktajiem kauliem sienās. — Daži no mazajiem tuneļiem vienkārši ir piemesti pilni ar dažādu veidu kaulu gabaliem un gabaliņiem.
Viņi pagriezās tuneļa līkumā, un tur viņus gaidīja Dī, neiecietīgi klaudzinādams ar kāju pret zemi. Neteicis ne vārda, viņš pagriezās un aizsoļoja projām.
Džošs koncentrēja uzmanību uz Dī muguru un uz lodi, kas lēkāja virs viņa pleca, viņiem nolaižodes aizvien zemāk un zemāk katakombās, tas viņam palīdzēja ignorēt sienas, kas ar katru soli šķita aizvien vairāk tuvināmies. Ejot garām, viņš pamanīja, ka uz dažiem kauliem, ar ko bija izklātas sienas, bija ieskrāpēti datumi, gadsimtu veci grafīti, un viņš arī saprata, ka vienīgās pēdas biezajā putekļu slānī uz grīdas bija vientulīgie Dī mazo pēdu nospiedumi. Šie tuneļi nebija izmantoti ļoti sen.
— Vai cilvēki kādreiz nāk šeit, lejā? — viņš jautāja Makjavelli, sākdams sarunu, vienīgi lai dzirdētu skaņu šajā nomācošajā klusumā.
— Jā. Daļa katakombu ir pieejama apskatei, — Makjavelli sacīja, augstu viņa rokā mazā liesma izgaismoja uz sienām veidotos krāšņos rakstus no kauliem, ko atdzīvināja dejojošās ēnas. — Bet katakombas stiepjas daudzu kilometru garumā zem pilsētas, un milzīgs daudzums tās eju nav atzīmētas kartēs. Pētīt tuneļus ir bīstami, un tas ir aizliegts, protams, bet cilvēki to joprojām dara. Tos ļaudis sauc par katakombu ložņām — katafiliem. Ir pat speciālas policijas vienības puiši — katafliķi, kas patrulē šajos tuneļos. — Makjavelli pamāja ar roku sienu virzienā, liesma mežonīgi raustījās, bet nenodzisa. — Bet šeit mēs nesaskriesimies ne ar vienu no šīm grupām. Šī vieta ir pilnīgi nezināma. Mēs tagad esam dziļi zem pilsētas, vienā no pašām pirmajām akmeņlauztuvēm, kas tika izrakta pirms daudziem gadsimtiem.