— Dziļi zem pilsētas, — Džošs lēnām atkārtoja. Viņš uzrāva plecus, iedomādamies, ka patiesībā var sajust Parīzes svaru virs savas galvas, daudzas tonnas zemes, cementa un metāla spieda lejā uz viņu. Klaustrofobija draudēja pārņemt viņu, un šķita, ka sienas trīc un pulsē. Rīkle bija sausa, lūpas saplaisājušas, un mēle šķita esam pārāk liela viņa mutei. — Es domāju, — viņš čukstēja Makjavelli, — es domāju, ka tagad gribētu doties atpakaļ virszemē, ja tas būtu OK.
Itālietis neviltotā pārsteigumā iepleta acis. — Nē, Džoš, nē, tas nu gan nav OK. — Makjavelli pastiepās un saspieda Džoša plecu, zēns sajuta siltumu izskrienam cauri ķermenim. Viņa aura iesprakšķējās, un sasmakušajā tuneļa gaisā uzreiz bija jūtama apelsīnu smarža un pretīgā čūskas smaka. — Tagad ir par vēlu, — Makjavelli klusi sacīja. Viņš pazemināja balsi līdz čukstam: — Mēs esam nokāpuši pārāk dziļi… no šejienes nav ceļa atpakaļ. Tu atstāsi šīs katakombas atmodināts vai…
— Vai kas? — Džošs jautāja, kad pieaugošu šausmu jausmā saprata, kā itālietis pabeigs teikumu.
— Vai arī tu to neatstāsi, — Makjavelli vienkārši sacīja.
Viņi iegāja pagriezienā un devās projām pa garu, taisnu kā bulta tuneli. Sienas šeit bija pat vēl krāšņāk izrotātas ar kauliem, bet savādiem kvadrātveida rakstiem, ko Džošs teju pazina. Tie bija līdzīgi tiem, ko bija redzējis tēva kabinetā, un izskatījās pēc maiju vai acteku glifiem, bet ko gan Vidusamerikas hieroglifi dara Parīzes katakombās?
Dī gaidīja viņus tuneļa galā. Viņa pelēkās acis zibsnīja atspīdošajā gaismā, kas viņa ādai piešķīra neveselīgu mirdzumu. Kad viņš runāja, angļu akcents bija kļuvis raupjāks, vārdi bira tik ātri, ka bija grūti saprast, ko viņš saka. Džošs nevarēja pateikt, vai mags bija sajūsmināts vai nervozs, un tas viņu biedēja vēl vairāk.
— Šī ir tava lielā diena, zēn, lielā diena. Jo ne tikai tavi spēki tiks atmodināti, bet tu arī satiksi vienu no nedaudzajiem Vecajiem, kurus vēl joprojām atceras cilvēki. Tas ir liels gods. — Viņš sasita kopā rokas. Pieliecis galvu, viņš pacēla rokas, paceldams augstāk gaismas lodi un atklādams divas augstas arkveida kolonnas no kauliem, kas bija izveidotas kā durvju rāmis. Aiz atvēruma bija pilnīga tumsa. Atkāpies viņš norādīja: — Tu pirmais.
Džošs kavējās, un Makjavelli satvēra viņa roku un stipri saspieda. Kad viņš runāja, balss bija zema un neatlaidīga.
— Lai kas arī notiktu, tu nedrīksti izrādīt bailes un ļauties panikai. Tava dzīve, tavs saprāts ir atkarīgs no tā. Vai tu saproti?
— Ne baiļu, ne panikas, — Džošs atkārtoja. Viņš sāka strauji elpot. — Ne baiļu, ne panikas.
— Tagad ej. — Makjavelli atlaida zēna roku un pagrūda viņu uz priekšu — Dī un no kauliem veidoto durvju virzienā. — Lai tavi spēki tiek atmodināti, — viņš sacīja, — un es ceru, ka tas būs tā vērts.
Kaut kas Makjavelli balsī lika Džošam atskatīties. Itālieša sejā bija skatāma gandrīz nožēla, un Džošs apstājās. Dī paskatījās uz viņu pelēkām, mirguļojošām acīm, muti savilcis greizā smīnā. Viņš pacēla uzacis. — Vai tu vēlies būt atmodināts?
Un Džošam patiešām uz to bija tikai viena atbilde.
Atkal atskatījies uz Makjavelli, viņš nedaudz pacēla roku atvadu sveicienam, tad, ievilcis dziļi elpu, pārkāpa arkveida durvju atvērumam piķa melnā tumsā. Gaisma uzplauka, Dī sekojot viņam, un zēns atklāja, ka stāv plašā, apaļā kambarī, kas izskatījās kā izgrebts no viena milzīgi liela kaula — gludi izliektām sienām, pulētiem dzelteniem griestiem, pat pergamenta krāsas grīdai bija tas pats tonis un faktūra kā kauliem pildītajām sienām ārpusē.
Dī uzlika roku uz Džoša muguras un mudināja viņu iet uz priekšu. Džošs spēra divus soļus un apstājās. Dažas pēdējās dienas bija iemācījušas viņu gaidīt brīnumus — pārsteigumus, radījumus un briesmoņus, bet šī, šī bija… vilšanās.
Kambaris bija tukšs, izņemot garu taisnstūra plintu, kas pacēlās istabas vidū. Dī gaismas lode lidinājās virs platformas, asi izgaismojot ikvienu iegrebto detaļu. Uz izdobtās kaļķakmens plātnes gulēja milzīga vīrieša statuja senlaicīga izskata metāla un ādas bruņās, bruņu cimdos tērptās rokas bija sakļautas ap plata, vismaz sešas pēdas gara zobena resno rokturi. Pacēlies uz pirkstgaliem, Džošs redzēja, ka statujas galva bija segta ar bruņu cepuri, kas pilnībā apslēpa seju.
Džošs palūkojās apkārt. Dī stāvēja pa labi no durvīm, un Makjavelli, ienācis istabā, ieņēma pozīciju pa kreisi. Abi cieši vēroja viņu.
— Kas… kas tagad notiks? — viņš jautāja, balss bija neskanīga un kambara apslāpēta.
Neviens no vīriem neatbildēja. Makjavelli sakrustoja rokas un nedaudz pielieca galvu uz vienu pusi, acis piemiedzis.
— Kas tas? — Džošs jautāja, norādīdams ar īkšķi uz statuju. Viņš negaidīja atbildi no DI, bet, kad pagriezās pret itālieti, saprata, ka Makjavelli neskatās uz viņu, viņš skatījās aiz viņa. Džošs apmetās apkārt… tieši tajā brīdī, kad no ēnām materializējās divi nakts murgu cienīgi radījumi.
Tiem viss bija balts. Sākot no gandrīz caurspīdīgās ādas līdz garajiem, skaistajiem matiem, kas krita pār to mugurām līdz grīdai. Nebija iespējams noteikt, vai tie bija vīrieši vai sievietes. Tie bija mazu bērnu augumā, nedabiski tievi, apaļu galvu, platu pieri un izteikti asu zodu. Uz to galvaskausiem auga mazi ragi, un tiem bija pārāk lielas ausis. Milzīgas apaļas acis bez zīlītēm bija pievērstas viņam, un, kad radījumi devās uz priekšu, Džošs saprata, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu kājām. Viņu augšstilbi izliecās uz mugurpusi, bet ceļos kājas bija izvirzītas uz priekšu, un pēdu vietā bija āža nagi.
Tie izšķīrās, ejot apkārt plātnei, un Džošs instinktīvi gribēja atkāpties, bet tad atcerējās Makjavelli padomu un palika nekustīgs. Dziļi ievilcis elpu, viņš cieši aplūkoja tuvāko radījumu un atklāja, kas tas nebija tik briesmīgs, kā bija izskatījies sākumā: tas bija tik mazs, ka šķita gandrīz trausls. Viņš domāja, ka zina, kas tie bija: viņš bija redzējis to attēlus uz grieķu un romiešu māla trauku fragmentiem grāmatplauktā mammas kabinetā. Tie bija fauni vai varbūt satīri, viņš nebija drošs, kāda ir atšķirība starp tiem.
Radījumi lēnām apstājās lokā ap Džošu, sniedzās pēc viņa, ar ledainiem, gariem roku pirkstiem un netīriem nagiem pieskaroties viņa saplēstajam T kreklam, taustīdami viņa džinsu audeklu. Tie runāja vienlaikus, tērgājot augstās, gandrīz nedzirdamās balsīs, kas lika viņa zobiem klabēt. Viens kaulains, ledains pirksts pieskārās viņa vēdera ādai, un viņa aura uzplaiksnīja un izšāva zelta dzirkstis. — Klau! — viņš iekliedzās. Radījumi atlēca atpakaļ, bet šis vienīgais pieskāriens lika Džoša sirdij auļot. Viņš bija pilnīgi visu iedomājamo baiļu sagrābts, un visas visbriesmīgākās nakts šausmas, kādas vien viņā mājoja, uzpeldēja augšā, liekot viņam elsot un drebēt un peldēt ledaini aukstos sviedros. Otrs fauns metās uz priekšu un pielika aukstu roku pie Džoša sejas. Pēkšņi viņa sirds dauzījās kā traka, viņa vēders sarāvās neaptveramā panikā.