Divi radījumi turēja viens otru un lēkāja augšā un lejā kratīdamies, kas varēja nozīmēt smieklus.
— Džoš, — Makjavelli komandējošā balss izlauzās cauri zēna arvien pieaugošajai panikai un apklusināja radījumus. — Džoš, ieklausies manī. Dzirdi manu balsi, koncentrējies uz to. Satīri ir vienkārši radījumi un barojas no cilvēka pamata emocijām: viens baro sevi ar bailēm, cits sajūsminās no panikas. Tie ir Fobs un Deims.
To vārdu pieminēšana lika abiem satīriem atkāpties, un tie pazuda ēnās, vienīgi viņu milzīgās, ūdeņainās acis bija redzamas melnas un spīdošas lēkājošās gaismas lodes gaismā.
— Tie ir Guļošā dieva sargi.
Un tad senatnīgā akmens statuja ar griezīgu skaņu piecēlās sēdus un pagrieza galvu, lai paskatītos uz Džošu. Bruņu cepurē asins sarkanā krāsā kvēloja divas acis.
49. nodaĻa
— Vai šī ir Ēnu valstība? — Sofija pārbiedētā čukstā jautāja, viņas elpa aizķērās rīklē. Viņa stāvēja pie ieejas garā, taisnā tunelī, kura sienas bija dekorētas un izklātas ar kaut ko, kas izskatījās pēc cilvēku kauliem. Viena vienīga zemas jaudas spuldze piepildīja telpu ar vāji dzeltenu gaismu.
Žanna saspieda rokas un klusi iesmējās. — Nē. Mēs joprojām esam mūsu pasaulē. Laipni lūdzam Parīzes katakombās.
Sofijas acis uzzibsnīja sudraba krāsā, kad Raganas zināšanas izplūda cauri viņai. Endoras Ragana labi pazina šīs katakombas. Sofija strauji atrāvās atpakaļ, balansēdama uz papēžiem, kad pēkšņi viņu aprija attēlu rinda:.vīrieši un sievietes, kuriem mugurā nebija nekā vairāk kā skrandas, lauza akmeņus no milzīgām bedrēm zemē, viņus pieskafija sargi, kas valkāja romiešu centurionu tērpus.
— Tās ir akmeņlauztuves, — viņa čukstēja.
— Bija. Ļoti sen, — Nikolass sacīja. — Un tagad tās ir kaps miljons parīziešiem un vēl vienam citam…
— Guļošajam dievam, — Sofija sacīja, viņas balss aizlūza. — Tas ir, ko Vecā Ragana ienīda un žēloja.
Senžermēns un Žanna bija šokēti par meitenes zināšanām. Pat Fleimels izskatījās pārsteigts.
Sofija sāka trīcēt. Viņa ar rokām apskāva sevi, cenšoties stāvēt taisni, kad tumšās domas šāvās cauri viņas smadzenēm. Guļošais dievs reiz bija bijis Vecais…
… Degošs kaujas lauks, viņa redzēja vientuļu kareivi metāla un ādas bruņās, vicinot zobenu, gandrīz tik garu kā viņš pats, cīnoties ar radījumiem, kas izskatījās kā nupat iznākuši no juras laikmeta.
… Pie senatnīgās pilsētas vārtiem kareivis metāla un ādas bruņās viens pats stājās pretī milzīgai pērtiķveida radījumu un dzīvniekveida cilvēku ordai, bet bēgļu kolonnas steidza projām caur citiem vārtiem.
… Neiedomājami augstas piramīdas pakāpieni, kareivis aizstāv vientuļu sievieti un bērnu no radījumiem, kas bija kaut kas vidējs starp čūsku un putnu.
— Sofija…
Viņa nodrebinājās, tapusi ledus auksta, klabošiem zobiem. Tēli mainījās, kareivja spīdīgās ādas un metāla bruņas bija netīras, dubļiem klātas, saplēstas un notašķītas. Kareivis pats arī bija mainījies.
Kareivis traucās cauri primitīvai ledus ieskautai apmetnei, rēkdams kā zvērs, bet ādās ietinušies cilvēki bēga no viņa vai bailēs slēpās…
Kareivis jāja milzīgas armijas priekšgalā un veda šo armiju, kas patiesībā bija dzīvnieku un cilvēku juceklis, uz kūsājošu pilsētu vientulīga tuksneša pašā sirdī…
Kareivis stāvēja milzīgas bibliotēkas vidū, kas bija piepildīta ar kartēm, vīstokļiem un metālā, audeklā un koka mizā iesietām grāmatām. Bibliotēka dega tik stipri, ka metāla vāki izkusa, cērtot zobenu cauri plauktu rindai, viņš iegrūda liesmās vēl vairāk grāmatu.
— Sofij!
Meitenes aura iekvēlojās un sprakšķēja, kad Fleimels satvēra viņas plecus un cieši saspieda.
— Sofij!
Fleimela balss izrāva viņu no transa. — Es redzēju… es redzēju… — viņa aizsmakusi iesāka. Rīkle sūrstēja, un viņa bija tik stipri iekšpusē sakodusi vaigu, ka mutē sajuta metālisku asins garšu.
— Es pat nevaru iedomāties, ko tu redzēji, — viņš maigi sacīja. — Bet man šķiet, ka es zinu, ko tu redzēji…
— Kas tas bija? — viņa elsa, tagad būdama bez elpas. — Kas bija kareivis metāla un ādas bruņās? — Viņa zināja, ja stipri domātu par viņu, Raganas atmiņas dotu viņai tā vārdu, bet tas aizvestu viņu atpakaļ kareivja nežēlīgajā pasaulē, un viņa to nevēlējās.
— Vecais — Marss Ultors.
— Kara dievs, — Žanna no Arkas drūmi piemetināja.
Nepaskatoties, pat nepagriežot galvu, Sofija pacēla kreiso roku
un norādīja uz šauro gaiteni. — Viņš ir te, lejā, — viņa sacīja.
— Kā tu to zini? — Senžermēns jautāja.
— Es viņu jūtu, — meitene sacīja nodrebinājusies. Viņa spēcīgi saberzēja rokas. — It kā kaut kas auksts un lipīgs tecētu lejā pa manu ādu. Tas nāk no šejienes.
— Tunelis ved katakombu slepenajā sirdī, — Senžermēns paskaidroja, — uz romiešu pazudušo pilsētu Lutēciju. — Viņš mundri saberzēja rokas, izšķildams dzirksteles, kas krita uz zemes, un tad devās projām pa tuneli, Žanna aiz viņa. Sofija jau gribēja sekot viņiem, tad apstājās un palūkojās uz alķīmiķi. — Kas notika Marsam? Kad es viņu redzēju pirmo reizi, domāju, ka viņš ir cilvēces aizstāvis. Kas viņu izmainīja?
Nikolass papurināja galvu. — Neviens nezina. Iespējams, atbilde ir Raganas atmiņās, — viņš pieļāva. — Viņi droši vien viens otru pazina.
Sofija sāka purināt galvu. — Neliec man domāt par viņu… — viņa iesāka, bet bija jau par vēlu. Drausmīgu attēlu sērija uzplaiksnīja cauri Sofijas prātam. Viņa redzēja slaidu, skaistu vīrieti vienatnē laiski stāvam pakāpienveida piramīdas galā, rokām paceltām pret debesīm. Pāri plecam viņam bija skaists apmetnis ar daudzkrāsainām spalvām. Apakšā zem piramīdas pletās milzīga akmens pilsēta, kuru ieskāva biezi džungļi. Pilsēta svinēja, platās ielas bija cilvēku pārpildītas, tiem mugurā bija spilgtas, krāsainas drēbes, greznas rotaslietas un ekstravaganti spalvu apmetņi un galvassegas. Krāsu nebija vienīgi balti tērpto vīriešu un sieviešu strīpai, kas stiepās no platās galvenās ielas centra. Ieskatoties ciešāk, viņa saprata, ka tie bija sasieti kopā ādas un vīnogulāju virvēm, apmestām ap kaklu. Sargi, vicinot pātagas un šķēpus, dzina viņus piramīdas virzienā.
Sofija ievilka dziļu, drebošu elpu un aizdzina attēlus. — Viņa pazina to, — Sofija auksti sacīja. Viņa neteica alķīmiķim, ka Endoras Ragana reiz bija mīlējusi Marsu, bet tas bija pirms daudziem gadiem, pirms viņš bija mainījies, pirms kļuvis pazīstams kā Marss Ultors. Atriebējs.
50. NODAĻA
— Marss, kara dievs, — DI skaļi sacīja.
Pilnīgi sastindzis no bailēm, Džošs vēroja, kā milzīgā galva bruņu cepurē pagriezās, lai paskatītos uz Dī. Uzreiz iemirdzējās maga aura — spoža, dzeltena, sprakšķēdama tā ietina viņu dūmakā. Dieva bruņu cepurē iekvēlojās sarkana gaisma. Galva atkal pagriezās ar strīķējošu akmens skaņu, kvēlojošās, sārtās acis vērās uz zēnu. Divi spokbaltie satīri Fobs un Deims izlīda no ēnām un pieplaka pie zemes aiz akmens pjedestāla, cieši vērodami Džošu. Vien paskatoties uz tiem, Džošs sajuta panikas un baiļu vilni pārvēlamies pāri visam ķermenim, un viņš bija pārliecināts, ka redz vienu no tiem aplaizām savas plānās lūpas ar mēli vecas brūces krāsā. Apzinīgi novēršoties, viņš sakoncentrēja uzmanību uz senatnīgo Veco.