— Tu nedrīksti izrādīt nekādas bailes, — Makjavelli bija sacījis, — un paniku. — Vieglāk bija sacīt, nevis to izdarīt. Tieši viņa priekšā, pietiekami tuvu, lai pieskartos, atradās Vecais, ko romieši bija pielūguši kā kara dievu. Džošs nekad nebija dzirdējis par Hekati un Endoras Raganu, un, tā kā viņš neko par tām nezināja, tad sastapšanās ar viņām neizraisīja īpašu efektu. Šis Vecais bija citāds. Tagad viņš zināja, ko Dī bija domājis, sacīdams, ka šis ir Vecais, kuru atceras cilvēki. Tas bija pats Marss, Vecais, kura vārdā bija nosaukts mēnesis un planēta.
Džošs mēģināja ievilkt dziļu elpu un nomierināt dauzošos sirdi, bet tā trīcēja tik ļoti, ka viņš tik tikko varēja paelpot. Zēnam šķita, ka kājas ir kā no želejas, un viņš juta, ka jebkurā brīdi varētu saļimt uz zemes. Cieši aizvēris muti, viņš piespieda sevi ievilkt gaisu caur degunu, mēģinādams atcerēdes kādu no elpošanas vingrinājumiem, ko bija iemācījies cīņas mākslas nodarbībās. Viņš cieši aizvēra acis, apvija rokas ap ķermeni, cieši apskaujot sevi. Viņš to spēs izdarīt; viņš jau agrāk bija redzējis Vecos, viņš bija sastapies ar dzīviem miroņiem un pat cīnījies ar pirmatnējiem briesmoņiem. Cik grūti būs tagad?
Džošs iztaisnojās, atvēra acis un paskatījās uz Marsa statuju… lai gan tā nebija statuja. Tā bija dzīva būtne. Viņa ādu un drēbes klāja bieza, pelēka garoza. Vienīgais krāsu pieskāriens dievam bija viņa acis, kas kvēloja sarkanas aiz sejas aizsega, kas pilnīgi paslēpa viņa seju.
— Dižais Mars, gandrīz ir pienācis laiks, — Dī ātri sacīja, — laiks Vecajiem atgriezties cilvēku pasaulē. — Viņš ieelpoja un dramadski paziņoja: — Mums ir Kodekss.
Džošs sajuta nokrakšķam pergamentu zem viņa T krekla. Kas notiktu ar viņu, ja tie zinātu, ka viņam ir divas trūkstošās lapas? Vai tie joprojām atmodinātu viņu?
Kodeksa pieminēšana lika Vecā galvai spēji pagriezties Dī virzienā, acis spīdēja, sarkani dūmu mutuļi cēlās no bruņu cepures spraugām.
— Pareģojums gandrīz ir piepildījies, — Dī ātri turpināja. — Driz mēs sasauksim Gala apspriedi. Drīz atbrīvosim pazudušos Vecos un atgriezīsim viņiem tiem pienākošos pasaules valdnieku statusu. Drīz pārvērtīsim šo pasauli par paradīzi, kāda tā reiz bija.
Ar skaņu, kas atgādināja akmens malšanu, Marss nobīdīja savas kājas no plints un pagriezās tā, lai sēdētu ar seju pret zēnu. Džošs pamanīja, ka pie ikvienas dieva kustības uz grīdas nobira plēksnes, kas līdzinājās akmens ādas strēmelēm.
Dī balss sākotnēji vērtās neapvaldītā izsaucienā: — Ir piepildījies Kodeksa pirmais pareģojums. Mēs esam atraduši leģendas dvīņus. — Viņš pamāja Džoša virzienā. — Šim cilvēkam ir tīra zelta aura, bet viņa dvīņumāsai ir pilnīgi tīra sudraba aura.
Marss pielieca galvu, lai paskatītos uz Džošu, un tad izsdepa savu cimdoto roku. Tā joprojām bija pusotras pēdas no zēna pleciem, kad aura klusi uzplauka ap viņu, spilgtā blāzma izgaismoja kambara interjeru, vēršot pulētās kaulu sienas zeltainas, liekot Fobam un Deimam bēgt pēc patvēruma tumšākajās ēnās aiz plints. Sausais gaiss pēkšņi piepildījās ar apelsīnu smaržu. Samiedzis acis gaismā, ko radīja paša āda, sajūtot, ka mati uz galvas sacēlušies stāvus un sprakšķēja no statiskās elektrības, Džošs ar bijību vēroja, kā sacietējusī garoza sāk drupt nost no dieva pirkstiem, atklājot tumši iedegušu, muskuļotu miesu zem tās. Paša dieva aura uzliesmoja, iezīmēdama statuju biezā sārteni sarkanā miglā, un visbeidzot viņa veselīgā āda sāka kvēlot baisi sarkanā krāsā, mazas dzirksteles aizlidoja projām no auras un uzkrita uz viņa miesas, ātri atdziestot un pārklājoties ar pelēcīgi baltu akmensveida kreveli. Džošs savilka pieri; izskatījās, it kā dieva aura sacietētu cietā čaulā ap viņu, lēnām pārvēršot viņu atkal akmenī.
— Meitenes spēki ir atmodināti, — Dī turpināja, viņa balss atbalsojās kambarī. — Zēnam ne. Ja mums veiksies, ja mēs atgriezīsim Vecos, šī zēna spēki ir jāatmodina. Mars Ultor, vai tu vari atmodināt zēnu?
Dievs atspieda savu plato zobenu pret zemi, tā gals viegli iegrima no kauliem veidotajā grīdā, apvija abas rokas ap rokturi un pieliecās uz priekšu, lai paskatītos uz Džošu.
Neizrādīt bailes un paniku. Džošs iztaisnojās un stāvēja taisns, tad vērās tieši šaurajos, taisnstūra atvērumos akmens bruņu cepurē. Viena sirdspuksta brīža garumā viņš domāja, ka ēnās saskata spilgti zilu acu uzliesmojumu, iekams tās pārvērtās sarkanas un iekvēlojās atkal. Džoša aura pagaisa blāvā blāzmā, un divi satīri nekavējoties rāpoja uz priekšu, uzkāpdami uz plints, lai gar dievu palūkotos uz zēnu. Izsalkums viņu acīs tagad bija nepārprotams.
— Dvīņi.
Pagāja brīdis, iekams Džošs saprata, ka runājis Marss. Dieva balss bija pārsteidzoši maiga un izklausījās neticami nogurusi. — Dvīņi? — Jautājums viņa balsī bija nepārprotams.
— J… — jā, — Džošs stostījās. — Man ir dvīņumāsa Sofija.
— Man kādreiz bija dvīņubrālis… sen, — Marss sacīja, viņa balss bija klusa un tāla. Sarkanā kvēle aizsargcepurē izzuda, un atkal uzzibsnīja zilas acis. — Labi zēni, jauki zēni, — viņš piebilda, un Džošs nebija pārliecināts, kam viņš to teica. — Kurš ir vecāks? — viņš vaicāja. — Tu vai tava māsa?
— Sofija, — Džošs sacīja, lūpām savelkoties pēkšņā smaidā, iedomājoties par māsu. — Bet tikai divdesmit astoņas sekundes.
— Un tu mīli savu māsu? — Marss jautāja.
Pārsteigts Džošs sacīja: — Jā… nu, es domāju, jā, protams, ka mīlu. Viņa ir mana dvīņumāsa.
Marss pamāja. — Romuls, mans jaunākais zēns, arī tā teica. Viņš zvērēja, ka mīl savu brāli Remu. Un tad nogalināja viņu.
Kaulu kambarī iestājās kapa klusums.
Ieskatīdamies bruņu cepurē, Džošs redzēja Marsa Ultora acis kļūstam zilas un miklas, un viņš juta, ka ari paša acis piepildās līdzjūtības asarām. Tad, dieva acīm kļūstot kvēlojoši sarkanām, tā asaras ar sīcošu skaņu pārvērtās tvaikā. — Es atmodināju savu dēlu auras, devu tiem pieeju spēkiem un spējām, kas daudzkārt pārsniedz cilvēku spējas un spēkus. Viņu izjūtas un emocijas bija pastiprinātas… ieskaitot naida, baiļu un mīlestības jūtas. — Viņš apklusa un tad piebilda: — Viņi bija tik tuvi — tik tuvi —, līdz es atmodināju viņu izjūtas. Tas iznīcināja viņus. — Tad sekoja vēl viena, ilgāka pauze. — Iespējams, būs labāk, ja es tevi neatmodināšu. Tevis paša labā un tavas māsas labā.
Džošs pārsteigumā iepleta acis un pāri plecam paskatījās uz Dī un Makjavelli. Itālieša seja.bija vienaldzīga, bet Dī izskatījās tikpat apstulbis, cik apstulbis jutās Džošs. Vai Marss atteicās atmodināt viņu?
— Marsa kungs, — mags iesāka, — zēns ir jāatmodina…
— Tai jābūt viņa paša izvēlei, — Marss maigi sacīja.
— Es pieprasu…
Kvēle dieva bruņu cepurē kļuva nokaitēta līdz baltkvēlei. — Tu pieprasi?!
— Sava pavēlnieka vārdā, protams, — Dī ātri sacīja. — Mans pavēlnieks pieprasa…
— Tavs pavēlnieks nevar man neko pieprasīt, mag, — Marss čukstēja. — Un, ja tu vēl runāsi, — viņš piebilda, — es uzraidīšu savus kompanjonus. — Fobs un Deims uzrāpās pāri dieva plecam, lai paskatītos uz Dī. — Tie abi ir ērmoti. Tā būs drausmīga nāve. — Viņa skatiens atgriezās pie Džoša. — Tā ir tikai un vienīgi tava paša izvēle. Es varu atmodināt tavus spēkus. Es varu padarīt tevi spēcīgu.
Bīstami spēcīgu. — Viņa sarkanās acis spoži iekvēlojās, to centri dega svelmaini dzelteni.