— Viņi ir pamanījuši mūs, — Makjavelli sacīja. Milzīgas sviedru piles ritēja pāri viņa sejai, lūpas bija zilas no piepūles, kontrolējot akmens radījumus.
— Tas nav svarīgi, — Dī sacīja, palūkojies pāri malai. — Viņi ir bezspēcīgi. — Lejā laukumā pieci cilvēki stāvēja aplī, ko veidoja akmens statujas, drūzmējoties un ieskaujot tos aizvien ciešāk.
— Tad pabeidzam to, — Makjavelli sacīja caur sakostiem zobiem. — Bet atceries, ka bērni mums vajadzīgi dzīvi. — Viņš aprāvās, kad kaut kas slaids un sudrabains izšāvās cauri gaisam viņa sejas priekšā. — Tā ir bulta, — viņš iesāka brīnīdamies, tad apstājās un iegaudojās, jo bulta dziļi ieurbās viņa gurnā. Visa viņa kāja — no gurniem līdz pirkstu galiņiem — pamira. Viņš aizķliboja atpakaļ un nokrita uz katedrāles jumta, rokas piespiedis pie kājas. Pārsteidzoši, ka asiņu nebija, bet sāpes nepanesamas.
Zemē, tālu lejā, vismaz puse no radījumiem pēkšņi sastinga vai arī nogāzās zemē. Tie sabruka, bet citi, kas atradās aiz nokritušajiem, brida tiem pāri. Ieži šķīda uz visām pusēm, laika gaitā cietušais akmens pārvērtās putekļos. Tomēr pārējie radījumi joprojām turpināja tuvoties.
Vēl ducis citu sudraba bultu pacēlās gaisā no apakšas. Tās dīkdamas nekaitīgi saplīsa druskās pret akmens mūri.
— Makjavelli! — Dī iebrēcās.
— Es nevaru… — Sāpes kājā bija nepanesamas, un pāri viņa vaigiem tecēja asaras. — Es nevaru koncentrēties…
— Tad es pats to pabeigšu.
— Un zēns un meitene, — Makjavelli vārgi sacīja. — Man tos vajag dzīvus…
— Nav nepieciešams. Es esmu nekromāns. Es varu atdzīvināt līķus.
— Nē! — Makjavelli kliedza.
Dī ignorēja viņu. Sakoncentrējis savu vienreizīgo gribu, mags deva gargoliem vienu komandu: — Nogaliniet tos. Nogaliniet tos visus.
Radījumi saviļņojās kustībai uz priekšu.
* * *
— Vēlreiz, Žanna! — Fleimels kliedza. — Šauj vēlreiz!
— Es nevaru. — Mazā franču sieviete bija pelēka no pārpūles. — Bultas veidojas no manas auras. Man nekas nav palicis pāri.
Gargoli tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, akmens čirkstēja un šņirkstēja, tiem šļūcot uz priekšu. Viņu kustību diapazons bija ierobežots, dažiem bija nagi un zobi, citiem ragi un ērkšķaina aste, bet tie vienkārši varēja samīcīt cilvēkus.
Džošs pacēla mazu apaļu grotesku, kas bija tik ļoti erodējusi, ka nebija nekas vairāk kā drukns akmens gabals, un aizmeta to atpakaļ radījumu masā. Tā trāpīja gargolam, un abi saplīsa. Viņš saviebās no skaņas, bet vienlaikus arī saprata, ka tos var iznīcināt. Piespiedis rokas ausīm, viņš uzmeta acis saplīsušajām figūrām, viņa atmodinātais skatiens ievēroja ikvienu detaļu. Akmens radījumi bija dzelzij un maģijai neievainojami, bet tad viņš pamanīja, ka akmens bija erodējis un trausls. Kas iznīcina akmeni?
Viņa atmiņā uzzibsnīja… lai gan tās nebija viņa atmiņas… sena pilsēta, drūpošs mūris, kas pārvērtās pulverī…
— Man ir ideja! — viņš sauca.
— Lai tā būtu laba, — Senžermēns atsaucās. — Vai tā ir maģija?
— Tie ir ķīmijas pamati. — Džošs paskatījās uz Senžermēnu.
— Franci, cik karstu uguni tu spēj radīt?
— Ļoti karstu.
— Sofij, cik aukstu vēju tu spēj radīt?
— Ļoti aukstu, — viņa sacīja pamājot. Viņa pēkšņi zināja, kas bija prātā brālim, viņa šo pašu eksperimentu bija veikusi ķīmijas stundā.
— Tad dariet to tagad, — Džošs sauca.
Izkalts pūķis ar ielūzušu sikspārņa spārnu sagrīļojās un devās uz priekšu. Senžermēns atbrīvoja visu savas Uguns maģijas spēku pret radījuma galvu, nomazgājot to liesmā, izcepot to ķiršu sarkanu. Un tad Sofija atbrīvoja arktisku gaisa pūsmu.
Pūķa galva ielūza un pārvērtās putekļos.
— Karsts un auksts! — Džošs sauca. — Karsts un auksts.
■ — Izplešanās un saraušanās, — Nikolass sacīja drebošiem smiekliem. Viņš paskatījās uz augšu, kur Dī galva bija tik tikko redzama pāri jumta malai. — Viens no alķīmijas pamata principiem.
Senžermēns ar plaucējošu karstumu nomazgāja kuili, kas soļoja viņu virzienā, un Sofija nolēja pār to ledainu gaisu. Tā kājas nokrita.
— Karstāku! — Džošs kliedza. — Vajag karstāku. Un tavam jābūt aukstākam, — viņš sacīja māsai.
— Es pacentīšos, — Sofija nočukstēja. Viņas acis jau bija svina pelēkas no piepūles. — Es nezinu, vai daudz aukstāku varu dabūt. — Viņa palūkojās uz brāli. — Palīdzi man, — Sofija sacīja.
— Ļauj man izmantot tavu spēku.
Džošs nostājās aiz Sofijas un uzlika abas rokas uz viņas pleciem. Sudraba un zelta auras uzdzirkstīja iekvēlojoties, sajaucoties, savijoties. Saprazdama, ko viņi dara, Žanna nekavējoties satvēra vīra plecus, un abas auras — sarkana un sudraba — iemirdzējās ap viņiem. Kad Senžermēns izšāva liesmas mēli pāri tuvojošamirs gargoliem, tā bija baltkvēles karstumā, pietiekami stipra, lai akmens sāktu kust, iekams arktiskie ledainie vēji un ledainā migla pacēlās no Sofijas plaukstām. Senžermēns pagriezās pret atkāpjošos loku, un Sofija sekoja viņam. Pirmais akmens plīsa, senie ķie geji eksplodēja un izkusa lielajā karstumā, bet, kad sekoja ledainais vējš, efekts bija dramatisks. Karstās akmens statujas šķīda un plīsa gabalos, sadrūpot grantainos, asos putekļos. Pirmā rinda nogā/.is, tad nākamā un nākamā, līdz sadrupusi, salūzusi apļveida akmens siena apjoza lamatās nonākušos cilvēkus.
Un tad Senžermēns un Zanna nogāzās, bet Sofija un Džošs turpināja, pūšot ledaino gaisu pāri dažām palikušajām figūrām. Gargoli gadsimtiem ilgi bija ūdens notekcaurules, tālab akmens bija kļuvis mīksts un porains. Izmantodama brāļa enerģiju, lai palielinātu savus spēkus, Sofija sasaldēja mitrumu, kas bija saglabājies akmenī, un radījumi saplīsa.
— Divi, kas ir viens, — Nikolass Fleimels čukstēja, noguris pieplacis pret bruģakmeņiem. Viņš paskatījās uz Sofiju un Džošu, viņu auras mežonīgi mirdzēja ap viņiem, sudrabs un zelts sajaucies, uz viņu ādas varēja saskatīt senu bruņu pēdas. Viņu spēki bija vienreizīgi — un šķietami neiztukšojami. Viņš zināja, ka šāds spēks var kontrolēt, pārveidot un pat iznīcināt pasauli.
Un, pēdējam briesmīgajam gargolam pārvēršoties par putekļiem, dvīņu auras pagaisa. Alķīmiķis pirmo reizi pieķēra sevi prātojot, vai viņus atmodināt bijis pareizais lēmums.
* * *
Uz Notre Dame jumta Dī un Makjavelli vēroja, kā Fleimels un pārējie izlauzās cauri dūmojošajām būvgružu kaudzēm un devās tilta virzienā.
— Mums ir lielas nepatikšanas, — Makjavelli bilda caur sakostiem zobiem. Bulta bija pazudusi no viņa gurna, bet kāja joprojām bija nejūtīga.
— Mums? — Dī nevērīgi sacīja. — Viss, viss šis ir vienīgi tava vaina, Nikolo. Vismaz tā tas būs atspoguļots manā ziņojumā. Un tu zini, kas tad var notikt, vai ne?
Makjavelli iztaisnojās un piecēlās, atspiedies pret akmens mūri, lolodams savu savainoto kāju. — Mans ziņojums atšķirsies.
— Neviens tev neticēs, — Dī sacīja pārliecināti un aizgriezās.
— Ikviens zina, ka tu esi melu meistars.
Makjavelli ielika roku kabatā un izņēma mazu digitālo atskaņotāju. — Nu tad man ir paveicies, ka viss, ko tu sacīji, ir ierakstīts. — Viņš uzsita pa atskaņotāju. — Balss aktivizēta. Tas ierakstīja katru vārdu, ko tu man sacīji.