— Nē, — Fleimels atcirta. — Jūs varat izmantot savus spēkus tikai kā vienīgo iespējamo līdzekli. Tiklīdz jūs aktivizējat savu auru, tas brīdina ikvienu Veco, Nākamo paaudzi un nemirstīgo desmit jūdžu rādiusā. Un šeit gandrīz ikvienam nemirstīgajam, ko sastapsit, ir sabiedrotais tumšais Vecais. Ari šajā zemē tas var atmodināt citus, radījumus, ko labāk atstāt guļam.
— Bet tu sacīji, ka mums seko, — Sofija protestēja. — Tas nozīmē, ka Dī zina, ka mēs esam šeit.
Fleimels mudināja dvīņus pa kreisi, projām no statujas, steidzinot viņus uz izeju. — Es varu iedomāties, ka visās lidostās, dzelzceļa stacijās visā Eiropā ir novērotāji. Tomēr Dī varēja nojaust, ka mēs dodamies uz Londonu, jebkura jūsu steiga aktivizē jūsu auras, viņš noteikti zina.
— Un ko tad viņš darīs? — Džošs jautāja, pagriezies, lai paskatītos uz Fleimelu. Spilgtajā gaismā, kas krita no augšas, uz alķīmiķa pieres un ap acīm bija skaidri saskatāmas jaunas līnijas.
Fleimels paraustīja plecus. — Kas zina, uz ko viņš ir spējīgs? Viņš ir izmisis, un izmisuši vīri dara drausmīgas lietas. Atceries, viņš bija uz Notre Dame jumta. Viņam tagad ir kaut kāda nojausma par jūsu spēkiem; viņš arī ir pārliecinājies, ka esat dvīņi no leģendas. Vismaz viņam būtu jābūt. — Alķīmiķis pastiepās un piebikstīja Džošam krūtīs. Papīrs nočaukstēja. Zem T krekla auduma somā, kas karājās viņam ap kaklu, Džošs glabāja divas lapas, ko bija izplēsis no Kodeksa. — Un bez tā visa viņam nepieciešams dabūt šīs lapas.
Viņi sekoja zīmēm, kas veda uz Euston Road izeju, un viņus spieda uz priekšu braucēju pūlis, kas devās tajā pašā virzienā. — Es domāju, tu teici, ka tev kaut kas šeit jāsatiek, — Sofija sacīja.
— Senžermēns sacīja, ka mēģinās sakontaktēties ar vecu draugu, — Fleimels nomurmināja. — Varbūt viņš nevarēja sazināties ar viņu.
Viņi izgāja ārā no greznās sarkano ķieģeļu stacijas uz Euston Road un pārsteigumā apstājās. Kad viņi pameta Parīzi gandrīz pirms trim stundām, debesis bija skaidras un temperatūra gandrīz uzkāpusi līdz augstajai sešdesmit grādu atzīmei; bet Londonā stipri lija un vējš, kas pūta šurp pa ielu, bija pietiekami auksts, lai liktu dvīņiem trīcēt. Viņi pagriezās un nekavējoties atkāpās atpakaļ stacijā pēc patvēruma.
Un tad Sofija ievēroja viņu.
— Zēns zaļā siltā jakā ar kapuci, uzmauktu uz galvas, — viņa pēkšņi sacīja, pagriezdamās pret Nikolasu, un ļoti koncentrēja skatienu uz viņa blāvajām acīm, jo zināja: ja novērsīsies, tad gribot negribot paskatīsies uz jauno vīrieti, kas steidzās pakaļ viņiem. Sofija redzēja viņu ar acs kaktiņu. Viņš slaistījās ap balstu, skatīdamies mobilajā telefonā, niekodamies ar to. Viņš stāvēja kaut kā savādi. Kaut kā nedabiski. Domājot viņa gaisā sajuta tikko manāmu sabojātas gaļas smaku.
Alķīmiķa smaids saspringa. — Paceltu kapuci? Jā, tas ir tas, kas mums seko. — Dvīņi viņa balsī saklausīja nelielas trīsas.
— Un viņš nav zēns, vai ne? — Sofija jautāja.
Nikolass papurināja galvu. — Pat ne tuvu.
Džošs ievilka dziļu elpu. — Tā — vai man jānorāda, ka es saskatu vēl divus cilvēkus zaļās siltās jakās ar kapuci uz galvas, kas abi arī nāk mūsu virzienā?
— Trīs? Nē, ne tie, — Fleimels šausmās čukstēja. — Mums jāiet. — Sagrābis dvīņus aiz rokām, viņš izrāva tos spēcīgajā lietū, nogriezās pa labi un vilka viņus projām pa ielu. Lietus bija tik auksts, ka Džošam no tā aptrūka elpas. Rupjas lietus lāses pielipa viņa sejai. — Kas tie ir? — viņš prasīja, notrausis ūdeni no acīm, atglaudis matus no sejas.
— Bandīti, — alķīmiķis drūmi sacīja. — Dī ir izmisis, un kāds daudz varenāks par mani domā, ka var tos komandēt. Tie ir Genii Cucullati.
Sofija notrīsēja, kad apziņas pamalēs pēkšņi uzzibsnīja atmiņas. Viņa sajuta kaut ko skābu rīklē, vēders sarāvās nelabumā. Endoras Ragana zināja Genii Cucullati… viņa bija ienīduši tos. Sofija sāņus palūkojās uz brāli. — Jēlas miesas ēdāji.
PATEICĪBAS
Saraksts klust arvien garaks, bet "Mags" nebutu radies bez daudzu cilvēku palīdzības.
Krista Marino, Beverly Horowitz, jocelyn Lange un Christine Labov no Delacorte Press, bez kuru palīdzības, iecietības, neatlaidības…
Barry Krost no BKM un Frank Weimann no Literary Group par nepārtrauktu atbalstu un padomu… īpaša atzinība pienākas Libby Lavella, kas piešķīra Perenelei balsi… Sarah Baczewski, kas sniedza labākās piezīmes… ]eromy Robert, kas radīja tēlu… Michael Carroll, kas lasīja to pirmais un pēdējais… un visbeidzot —
Claudette, Brooks, Robin, Mitch, Chris, Elaine, David, Judith, Trista, Cappy, Andrea, Ron un, protams, Ahmet par visu citu!
Un ir vēl kāds, ko esmu piemirsis..
PAR AUTORU
Maikls Skots, speciālists mitoloģijas un folkloras jomā, ir viens no veiksmīgākajiem īru autoriem. Kā fantāzijas, zinātniskās fantastikas, briesmu un folkloras meistaru Irish Times viņu dēvē par "šo salu Fantāzijas valdnieku". Viņš dzīvo un strādā Dublinā, kur raksta trešo nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatu — "Burve". Apmeklējiet viņu ioiuw.dillonscott.com.
Izdevejs — apgāds "Jumava", Dzirnavu ielā 73, Rīga, LV-1011 Iespiests un iesiets SIA "Tipogrāfija Rota"