Bija tikai viena vienīga lieta, kas Kveikam deva zināmu varu pār Maiklu. Kveikam, proti, piederēja mutes bungas. Un, ja dzīve uz «Makembo» un kalpošana stjuartam uzdzina skumjas, viņš paņēma primitīvo instrumentu mutē un, ar pirkstiem piepalīdzot, izvilināja no tā dīvainus ritmus, kas viņu aizveda atpakaļ uz Karaļa Viljama salu; un, kad mūzika viņu pacēla pāri laikam un telpai,
Maikls sāka dziedāt — pareizāk sakot, gaudot, kaut ari viņa gaudas bija tikpat klusas un liegas kā Džerija kaukšana. Maikls nemaz negribēja gaudot, taču viņa būtne reaģēja uz mūziku tikpat neatvairāmi, kā laboratorijā elementi reaģē cits uz citu.
Bet, tā kā viņš stjuarta kajītē dzīvoja nelegāli, tad viņa balsi neviens nedrīkstēja dzirdēt — un Kveikam neatlika nekas cits kā remdēt savu sirdi ar mūzikas skaņām elles karstumā uz režģiem virs katlu telpas. Taču ilgi viņam nevajadzēja tā mocīties: vai nu akla nejaušība, vai ari tā bija ierakstīts lielajā Dzīves grāmatā, kur iezīmēti visi likteņraksti kopš pasaules sākumiem, Maiklam atgadījās piedzīvojums, kas pašos pamatos pārveidoja ne tikai viņa turpmākās gaitas, bet arī Kveika un Dega Dotrija likteni, nosakot pat viņu nāves un mūžīgās atdusas vietu,
6. NODAĻA
Notikums, kam bija lemts iegrozīt nākotni pavisam citā gultnē, sākās ar to, ka Maikls visiem, itin visiem nepārprotami atklāja savu atrašanos uz «Makembo». īstenībā vainīga bija Kveika nevīžība, jo viņš izejot pietiekami stingri neaizvēra kajītes durvis. Pūta viegla brīze, durvis virinājās, brīžiem pavērdamās plaši vaļā, brīžiem aizsiz- damas, tomēr ne tik cieši, lai aizcirstos pavisam.
Maikls parkapa par augsto slieksni gluži nevainīgā interesē iepazīties vienīgi ar vistuvāko apkārtni. Bet, tikko viņš bija izgājis no kajītes, prāvāks vilnis sašūpoja kuģi — un durvis aizcirtās. Maikls tūliņ gribēja atgriezties. Paklausības jūtas viņā bija ļoti spēcīgas, no visas sirds viņš vēlējās izpildīt sava kunga pavēles un jau kopš pirmās ieslodzījuma dienas bija nojautis, uzminējis vai sapratis, ka stjuarts grib, lai viņš neatstāj kajīti.
Ilgi viņš nosēdēja pie aizkritušajām durvīm, nenolaiz- dams no tām gaidpilnu skatienu, tomēr bija par saprātīgu, lai ierietos vai kā citādi uzrunātu nedzīvo priekšmetu. Jau pavisam mazs kucēntiņš būdams, Maikls bija iemācījies saprast, ka ar lūgšanos vai draudiem var ietekmēt vienīgi dzīvas būtnes, bet nedzīvas lietas, kā, piemēram, durvis, ja arī kādreiz sakustas, nekad nekustas pašas no sevis un paliek nedzirdīgas pret jebkuru dzīvu vārdu. Brīdi pa brīdim viņš pārskrēja pār mazo laukumiņu aiz kajītes durvīm un pameta skatienu gaitenī, kas stiepās visa kuģa garumā.
Tā viņš noskraidījās gandrīz stundu, allaž atgriezdamies pārbaudīt, vai durvis nebūs atvērušās. Tad viņam iešāvās prātā doma: ja jau durvis vaļā neveras un ne stjuarts, ne Kveiks šurp nenāk, viņš ies tos meklēt. Ticis par to skaidrībā, viņš bez baiļu, vilcināšanās un lieka mulsuma aizrikšoja pa garo gaiteni uz kuģa pakaļgalu. Pagriezies pa labi, kur gaitenis beidzās, viņš ieraudzīja šauras kāpnītes. Starp daudzajām smakām viņš saoda Kveika un stjuarta smaku, ko labi pazina, un sāka tām sekot.
Uzskrējis pa kāpnēm un nokļuvis uz klāja, viņš sastapa pirmos pasažierus. Tā kā tie bija baltie dievi, Maikls neņēma ļaunā, ja tie viņu uzrunāja, taču ne pie viena neuzkavējās un devās tālāk uz augšējo klāju, kur daži cienījamie dievi zvilnēja atpūtas krēslos. Tomēr ne Kveika, ne stjuarta nekur nemanīja. Atradis vēl vienas šauras kāpnītes, viņš nokļuva uz klāja. Tur plašā buraudekla nojumē bija vēl vairāk dievu — daudz vairāk, nekā viņš jel kad savā mūžā bija redzējis.
Klāja priekšgalā bija tiltiņš, kas nepacēlās augstāk par klāju, bet veidoja tā turpinājumu. Apgājis stūrmaņa kabīnei no aizvēja puses, viņš aci pret aci sastapās ar savu likteni; šai sakarā jāpiebilst, ka kapteinis Dunkans turēja uz kuģa ne tikai divus foksterjerus, bet arī lielu angoras kaķeni un tai pašlaik bija atskrējuši kaķēni. Par bērnistabu viņa bija izraudzījusies stūrmaņa kabīni, un kapteinis Dunkans, kaķeni lutinādams, bija piešķīris tai kasti, kur iekārtot migu, un piedraudējis saviem palīgiem ar briesmīgiem sodiem, ja tie samīs kaut vienu kaķēnu.
Taču Maikls par to nekā nezināja. Un lielā angoriete pamanīja viņu ātrāk nekā viņš to. Viņš kaķeni vispār pamanīja tikai tad, kad pa stūrmaņa kabīnes atvērtajām durvīm tā metās viņam virsū. Pirms Maikls paguva apjaust negaidītās briesmas un apjēgt, kas īsti notiek, viņš, instinktīvi izvairīdamies, palēca sānis. No viņa viedokļa šāds uzbrukums bija nepelnīts. Spalvu sabozis, viņš blenza uz kaķeni un saprata, ka tas ir kaķis, tikai tad, kad angoriete ar izpūrušu asti krietna vīra rokas garumā, dusmās un atriebības kārē sprauslādama, nagus izlaidusi, lēca viņam tieši virsū.
Tas nu īru terjera pašlepnumam bija par daudz. Reizē ar kaķenes otro lēcienu viņā pamodās niknums; viņš pašāvās sānis, lai paglābtos no asajiem nagiem un pats no sāniem mestos tai virsū, sakampdams kaķeni aiz skausta, kamēr tā vēl atradās gaisā. Nākamajā mirklī kaķene ar lauztu sprandu raustīdamās gulēja uz klāja.
Bet Maiklam cīņa tikai sākās. Jaunu ienaidnieku spalgās rejas, drīzāk gan jāteic — ņaukstieni, viņu sviešus apsvieda pusapgriezienā apkārt, tomēr tas neizdevās pietiekami veikli. No abām pusēm viņam uzbruka divi prāvi foksterjeri; zemē notriekts, viņš aizripoja pa klāju. Starp citu, abi foksterjeri krietni senāk — vēl mazi ku- cēntiņi — bija atceļojuši uz «Makembo» Dotrija svārku kabatās, viņš tos ar parasto paņēmienu bija «nopircis» Sidnejā un pārdevis kapteinim Dunkanam par gineju gabalā.