Выбрать главу

Šoreiz, kājās pietrausies, Maikls bija patiesi nikns. Kā ne — pār viņu birtin nobira niknu kaķu un suņu krusa, pār viņu, kas nepavisam nemeklēja ķildu un nebija uz­brucējus pat pamanījis, pirms tie gāzās viņam virsū. Foks­terjeri cīnījās varonīgi, kaut arī pēc dabas ir histēriķi, un Maikls tikko paguva nostāties uz kājām, kad tie atkal devās uzbrukumā. Viena foksterjera ilkņi sacirtās ar Maikla ilkņiem, lūpas abiem bija sakostas asiņainas, un augumā mazākais uzbrucējs tika atsists. Otrs iekodās Maiklam sānos tā, ka izsprāga asinis. Straujā, gandrīz spazmatiskā pagriezienā Maiklam izdevās atbrīvoties, bet uzbrucējam palika mutē viņa spalvu kušķis; tai pašā mirklī Maikls iecirta zobus pretiniekam ausī un to pār­koda. Foksterjers, sāpēs spalgi iekaukdamies, atlēca nost, un Maikla zobi saplēsa viņa ausi bārkstīs.

Pa to laiku pirmais foksterjers bija attapies un uzbruka no jauna; Maikls apsviedās apkārt, lai sastaptos ar uz­brucēju aci pret aci, kad piedzīvoja jaunu, negaidītu ofen­sīvu. Šoreiz tas bija pats kapteinis Dunkans — gandrīz bez prāta aiz niknuma par nokosto kaķeni. Viņa kājas spēriens trāpīja Maiklam pakrūtē, tā ka sunim aizrāvās elpa un tas, labu gabalu palidojis, smagi nokrita uz sā­niem. Abi terjeri uzklupa viņam un sāka kost pilnām mutēm, kušķiem izraudami aso spalvu. Vēl nepaguvis pie­celties, Maikls, uz sāniem gulēdams, sagrāba viena foks­terjera ķepu zobos, šunelis, sāpēs nelabi kaukdams, lēca prom uz trim kājām, pacēlis priekšķepu, kurai Maikla zobi bija pārkoduši kaulu.

Maikls vēl divreiz atsita otru četrkājaino ienaidnieku un tad sāka to vajāt, bet kapteinis Dunkans sekoja pa pēdām viņam. Tad Maiklam izdevās samazināt atstatumu ar lēcienu pāri lokam, kādā viņi skrēja, uzmesties preti­niekam skaustā un iekosties tam kaklā. Foksterjers neiz­turēja lielākā suņa negaidīto uzbrukumu un smagi sa- guma uz klāja. Tai pašā mirklī kapteiņa Dunkana nāka­mais spēriens ķēra Maiklu tik spēcīgi, ka viņa sacirstajos zobos palika no foksterjera kakla izkosta ļerpata.

Tagad Maikls pagriezās pret kapteini. Ko iesākt — tas taču ir baltais dievs? Saniknots par tik daudziem uzbru­kumiem un tik daudziem ienaidniekiem, Maikls, kas mier­mīlīgi bija devies meklēt Kveiku un stjuartu, netērēja laiku pārdomām. Turklāt šis bija gluži svešs baltais dievs, kādu Maikls vēl ne reizes nebija redzējis.

Sākumā viņš ņirdza zobus un rūca. Bet uzbrukt balta­jam dievam nav nekāds joks, tādēļ viņš klusēdams me­tās pretī kājai, kas viņam tuvojās jaunā spērienā. Tāpat kā pirmāk kaķenei, viņš kapteinim neuzbruka no priekšas. Lēkt no flanga un vēl pasisties sānis, lai izvairītos no spēriena, — tada bija viņa taktika. To viņš daudzkārt bija izmēģinājis ar melnajiem Merindžā un uz «Eiženijas», reizēm triks izdevās, reizēm ne. Viņa zobi iecirtās balto audekla bikšu stilbā. Spējais tvēriens paceltajā kājā iz­sita saniknoto jūrnieku no līdzsvara. Viņš bezmaz nogā­zās uz deguna, tikai ar lielām pūlēm viņam izdevās no­turēties; klūpot pāri Maiklam, kas gatavojās jaunam lē­cienam, viņš tomēr sagrīļojās un nonāca pie zemes sēdus.

Nav zināms, cik ilgi kapteinis būtu elsdams palicis sē­žam, ja Maikla zobi, kas jau bija atraduši viņa mīksto plecu, nebūtu viņam likuši rausties kājās, cik vien strauji korpulentā auguma apmēri atļāva. Maiklam neizdevās iekost kapteinim liela, kad tas svempās augšā, bet palai­mējās saplēst driskās otru bikšu staru, pirms nākamais spēriens viņu aizlidināja pa gaisu un viņš, kūleni ap­metis, nokrita augšpēdus uz klāja.

Līdz šim kapteinis bija sīvi uzbrucis un gribēja tādā pašā garā doties jaunā triecienā, kad Maikls, ticis uz kājām, šāvās augšup, lai lēktu kapteinim nevis pie liela vai gurna, bet tieši pie rīkles. Taču tā viņam bija par augstu, viņš ieķērās ar zobiem platajā, melnajā kaklautā un, kad tas neizturēja viņa svaru, atpakaļ krizdams, sa­plēsa to skrandu skrandas.

Vairāk nekā šī norise kapteini Dunkanu atkāpties un pāriet aizsardzības pozīcijās piespieda Maikla klusēšana. Drūma kā nāve. Suns ne rūca, ne ņurdēja. Stingu, uz priekšu vērstu skatienu viņš lēca kapteinim virsū, atkā­pās un lēca no jauna. Arī spērienu dabūjis, viņš nerūca un neiekaucās. Sāpes viņu nebiedēja. Toms Hegins daudz­kārt mēdza lielīties ar Bidijas un Terensa izturību, un, jādomā, Džerijā un Maiklā bija iedzimusi šī īpašība — saņemot triecienu, apvaldīt smilkstu. Tādi šie suņi ir — viņi lec pretī belzienam un bezbailīgi uzbrūk belzējam. Viņi uzbrūk bez mitas, turklāt klusumā, kas ir drūms kā pati nave.

Tāds bija arī Maikls. Kad kapteinis, iespēris sunim, atkāpās, suns metās uz priekšu un iekodās viņam kājā. Kapteini Dunkanu izglāba kāds matrozis ar slotu garā kātā. Viņam izdevās iegrūst Maiklam to zobos un atvai­rīt suni. Pirmoreiz Maikls automātiski iekodās slotā. Taču tūliņ palaida slotas kātu vaļā un nelikās vairs gar to ne zinis, saprazdams, ka tas ir nedzīvs priekšmets, kam viņa zobi sāpes nespēj nodarīt.

Arī matrozis viņu interesēja vienīgi tik daudz, cik va­jadzēja, lai izvairītos no trieciena. Maikla mērķis bija kapteinis Dunkans, kurš, sviedru straumes no sejas slau­cīdams un smagi tusnīdams, bija atslējies pret reliņu. Cik ilga laika vajadzēja, lai attēlotu kauju, sākot ar kaķenes nogalināšanu un beidzot ar klāja beržamo slotu Maikla rīklē, tik īsa un ātra bija pati norise, tā ka pasažieri, pietrūkušies no atpūtas krēsliem un steigdamies uz noti­kuma vietu, nonāca tur tieši tad, kad Maikls, veikli iz­vairījies no matroža un slotas, ar jaunu sparu metās virsū kapteinim Dunkanam, šoreiz ielaizdams zobus tik dziļi apaļajā lielā, ka izbiedētajam un pārsteigtajam kap­teinim paspruka nesakarīgs lāsts un skaļš bļāviens.