Labi izdevies kājas spēriens atsita Maiklu nost, un matrozis atkal ķērās pie slotas. Sajā brīdī parādījās Degs Dotrijs, īstajā mirklī, lai ieraudzītu savu asiņojošo un sa- pluinīto, aiz dusmām triekai tuvo kapteini, Maiklu nikni, ne skaņas neizdvešot, uzbrūkam slotai un nāves agonijā guļošo angoras kaķeni ar pārlauztu mugurkaulu.
— Killeniboj! — stjuarts bargi uzsauca.
Par spīti sašutumam un neprāta niknumam, kas Maiklu bija pārņēmis, saimnieka balss sasniedza viņa apziņu;
jau nākamajā mirklī viņš atžirba, pieglauda ausis, saslietā spalva noplaka un lūpas nosedza atžņiebtos ilkņus, kad viņš pagriezās un palūkojās uz saimnieku.
— Šurp, Killenij!
Maikls paklausīja; viņš nelīda uz vēdera, bet moži un priecīgi pieskrēja pie stjuarta.
— Gulties, Boj!
Sāniski sagriezies, Maikls atviegloti nopūtās un ar garo, sarkano mēli nolaizīja saimnieka kāju.
—• Jūsu suns, stjuart? —• kapteinis noprasīja dusmu un aizdusas aizslāpētā balsī.
— Jā, ser. Mans suns. Kas te notika?
Maikla grēku mērs bija tik pilns, ka kapteinis nespēja izteikt ne vārda. Viņš tikai pamāja ar roku, norādīdams uz nāves trīsās drebošo kaķi, savām saplēstajām drēbēm, asiņojošām brūcēm un abiem foksterjeriem, kas, sakostas vietas laizīdami, smilkstēja viņam pie kājām.
— Man ļoti žēl, ser … — Dotrijs iesaka.
— Ļoti žēl! Velns parāvis! — kapteinis uzkliedza, pārtraukdams viņu pusvārdā. — Bocman! Pārmet to suni pār bortu!
— Suni pār bortu, ser, tūliņ, ser! — bocmanis pakalpīgi atsaucās, tomēr vilcinājās.
Dega Dotrija seja kļuva skadra, neapzināti atspoguļojot viņa ciešo, apņēmīgo pretestību, kas atbilstoši viņa raksturam brieda ļoti lēni, bet neatvairāmi. Taču viņš atbildēja pieklājīgi un, kaut arī tas viņam maksāja lielu piepūli, centās saglabāt sejā parasto labsirdību.
— Viņš ir labs suns, ser, pavisam nekaitīgs suns. Nesaprotu, kas viņam lēcies, ka kļuvis tik negants. Neticu, ser, ka tas noticis bez iemesla …
— Iemeslu viņam bija liku likām, — sarunā iejaucās kāds pasažieris, kokospalmu plantators no Šortlandu salām.
Stjuarts uzmeta runātājam pateicīgu skatienu un turpināja:
— Viņš ir labs suns, ser, turklāt ļoti paklausīgs suns, ser, — jūs pats redzējāt, kā viņš vistrakākajā kautiņā atskrēja pie manis un nogūlās. Gudrs kā pats nelabais, ser, dara visu, ko pavēlu. Tūliņ likšu viņam izlīgt. Paskatieties …
Piegājis pie abiem histēriskajiem foksterjeriem, Dotrijs piesauca Maiklu klāt.
— Sunītis labs, Killenij, labs, — viņš klusu runāja, ar vienu roku glaudīdams foksterjeru, ar otru Maiklu.
Terjers smilkstēdams spiedās kapteinim Dunkanam pie kājām, bet Maikls, pāris reižu paluncinājis asti un miermīlīgi pieglaudis ausis, piegāja pie šuneļa un, drošības labad vēlreiz paskatījies uz stjuartu, sāka apostīt savu neseno pretinieku un pat nolaizīja tam ausi.
— Nu jūs redzat, ser, ne mazākā ļaunuma! — Dotrijs iesaucās. — Viņš dara visu, ko viņam liek. īsts suns, drosmīgs suns. Šurp, Killenij! Otrs sunītis arī ir labs. Labs. Nomutē viņu un esi draugs! Tā, tā, pareizi.
Otrais foksterjers, tas, kuram bija pārkosta ķepa, ar mokām pacieta, ka Maikls viņu aposta, izrādīdams protestu vienīgi ar dobju, histērisku ņurdoņu, bet, kad Maikls izšāva mēli, foksterjera pacietības mērs bija pilns. Ievainotais suns nikni gribēja iekost Maiklam mēlē un purnā.
— Sunītis labs, Killenij, labiņš, — stujarts pasteidzās brīdināt.
Paluncinājis ašteli par zīmi, ka sapratis, Maikls bez mazākā naida pacēla ķepu, viegli, rotaļīgi uzsita fokster- jeram pa skaustu un kūleniski aizripināja to pa klāju. Kaut arī foksterjers nikni ņirdza zobus, Maikls savaldīgi novērsās un palūkojās uz saimnieku, gaidīdams uzslavu.
Pasažieri skaļiem smiekliem apsveica foksterjera kūleni un Maikla labsirdīgo nosvērtību. Taču viņi nesmējās par to vien: tai mirklī, kad Maikls aizvēla foksterjeru, kapteiņa Dunkana pārkairinātie nervi neizturēja un viņš salēcās kā dzelts.
— Varu saderēt, ser, — stjuarts turpināja aizvien pieaugošā paļāvībā, — nepaies ne diena, kad es viņu pierunāšu sadraudzēties ar jums …
— Nepaies ne piecas minūtes, kad viņš būs pārlidojis pār bortu, — attrauca kapteinis. — Bocmani! Pār bortu to suni!
Bocmanis vilcinādamies paspēra soli uz priekšu, un pasažieru vidū sākās protesta murdoņa.
— Paskatieties uz manu kaķi un mani pašu, — kapteinis lūkoja aizstāvēties.
Bocmanis paspēra vēl soli tuvāk, bet Degs Dotrijs uzmeta viņam draudīgu skatienu.
— Veiklāk! — kapteinis pavēlēja.
— Pagaidi! — iesaucās Šortlandu plantators. — Esiet taisnīgs pret suni! Es redzēju visu no sākuma līdz galam. Suns ķildu nemeklēja, kaķis pirmais metās tam virsū. Suns apskaitās tikai pie otrā uzbrukuma. Kaķene būtu viņam izplēsusi acis. Tad viņam brāzās virsū divi suņi uzreiz. Viņš tos netika izaicinājis. Un tad viņam uzbru- kāt jūs. Arī jūs viņš nebija aizticis. Pēdīgi uzradās matrozis ar slotu. Un tagad jūs gribat, lai bocmanis viņu sagrābj un pārlidina pār bortu. Esiet taisnīgs pret suni! Viņš tikai aizstāvējās. Ko tad lai īsts suns citu būtu darījis? Vai viņam vajadzēja padevīgi krist gar zemi un ļaut, lai katrs svešs suns un kaķis bradā viņu kājām? Jūs viņam pāris reižu smagi iespērāt. Suns tikai aizstāvējās.
— Nekas, aizstāvējās tīri brangi, — kapteinis Dunkans iesmējās, un bija nojaušams, ka atgriežas viņa parastā labsirdība, kaut arī viņš saudzīgi braucīja asiņaino plecu un žēli nolūkojās uz saplēstajām audekla biksēm. — Labi, stjuart. Ja varat viņu piespiest piecās minūtēs ar mani sadraudzēties, viņš var palikt uz kuģa. Bet jūs man būsiet parādā jaunas bikses.
— Ar lielāko prieku, ser, tencinu, ser! — Dotrijs iesaucās. — Un jaunu kaķi arī, ser. Surp, Killeniboj! Paskaties, tas lielais kungs tur ir labs cilvēks.