Un Maikls klausījās. Klausījās bez drebelīgās, slēptās histērijas elsām, kas vēl joprojām mocīja foksterjerus, klausījās, apslāpēdams muskuļu un pārkairināto nervu trīsas, klausījās rāmi un nosvērti, it kā pirms pāris minūtēm nebūtu noticis trakais kautiņš un viņam nemaz nesāpētu sāni un kājas no kapteiņa spērieniem un suņu kodieniem.
Tomēr viņš nespēja novaldīt spalvu, kas uz muguras sabozās, kad viņš pirmoreiz piegrūda degunu pie bikšu staras, kuru vēl nupat bija plosījis.
— Paglaudiet viņu, ser, — Dotrijs lūdza.
Un kapteinis Dunkans, kas bija jau gandrīz pilnīgi atguvies, pieliecās un mierīgi, nevilcinoties uzlika roku Maiklam uz galvas. Vēl vairāk — viņš pabužināja tam ausis, pakasīja aizausi. Un labsirdīgais Maikls, kas bija cīnījies kā lauva, bet prata piedot kā cilvēks, pieglauda spalvu, paluncināja strupo ašteli, pasmaidīja ar acīm, ausīm un muti un pārlaida mēli pār roku, ar kuru vēl pirms īsa brītiņa bija karojis.
7. NODAĻA
Atlikušajā ceļojuma laikā Maikls drīkstēja skraidīt pa visu kuģi. Viņš izturējās draudzīgi pret visiem, bet mīlestību glabāja vienīgi stjuartam, pieļāvās pat līdz pazemojošai rotaļai ar abiem foksterjeriem.
— Nekad vēl neesmu redzējis tik jautru suni, kurš tomēr nav ēverģēlīgs, — Degs Dotrijs sacīja Šortlandu plantatoram, tikko pārdevis tam bruņurupuča kaula ķemmi. — Parasti šādiem jautriem suņiem prātā tikai rotaļas un nekam citam tie nav derīgi. Bet Killenijs ir citāds. Viņš spēj vienā mirklī kļūt nopietns. Es jums tūliņ parādīšu. Un parādīšu arī, ka viņš prot skaitīt līdz pieci un pazīst bezdrāts telegrāfu. Paskatieties!
Sai mirklī stjuarts klusi pašmaukstināja ar lūpām — tik klusi, ka pats to nedzirdēja un gandrīz neapjauta, vai ir šmaukstinājis vai ne; tik klusi, ka plantatoram pat prātā neienāca, ka stjuarts būtu padevis sunim kādu zīmi. Maikls patlaban soļus divpadsmit atstatu gulēja augšpēdu, visas četras kājas gaisā saslējis, un abi foksterjeri lūkoja viņu iebiedēt ar šķietami nikniem uzbrukumiem. Strauji apsviedies uz sāniem, Maikls palika nekustīgi guļam, pavērās uz stjuartu un, ausis saslējis, saspringti klausījās. Dotrijs pašmaukstināja vēlreiz; atkal Šortlandu plantators nekā nedzirdēja un nenojauta; bet Maikls pietraucas kājās un pieskrēja pie saimnieka.
— Nu, vai nav suns, ko? — stjuarts lielīgi noprasīja.
— Bet kā viņš zināja, ka jānāk pie jums? — plantators brīnījās. — Jūs taču viņu nemaz nesaucāt.
— Telepātija, dvēseļu radniecība, mēs esam noskaņoti uz vienu stīgu, ja tā var teikt, — stjuarts viņu mulsināja.
— Redzat, mēs ar Killeniju abi esam no viena koka drāzti, tikai katrs savā ietvarā. Viņš būtu varējis būt mans īstais brālis vai es viņa brālis, bet dabai, mūs radot, kaut kas samisējies. Tagad parādīšu jums, kā viņš prot rēķināt.
Izvilcis no kabatas papīra bumbiņas, Degs Dotrijs, apkārtējiem pasažieriem par pārsteigumu un lieliem brīnumiem, nodemonstrēja Maikla skaitīšanas prasmi.
— Ja man, — izrādes noslēgumā Dotrijs sacīja,
— ienāktu prātā kādā ostas krogā pasūtīt četrus kausus alus un es izklaidībā neievērotu, ka viesmīlis atnes tikai trīs, Killenijs tūliņ saceltu traci.
Tagad, kad Maikla klātbūtne uz «Makembo» vairs nebija noslēpums, ari Kveikam vairs nevajadzēja pīkstinat savu instrumentu uz režģiem virs katlu mājas — un viņš paslepus kajītē nodevās pats saviem eksperimentiem ar Maiklu. Tiklīdz atskanēja pirmie, mežonīgie ritmi, Maikls pilnīgi zaudēja savaldību. Gribot negribot vajadzēja plest vaļā muti un palaist garu, žēlu gaudienu. Bet, tāpat kā Džerijam, arī viņam tā nebija īsta gaudošana. Drīzāk tā līdzinājās klusai dziedāšanai; un Kveiks ātri vien iemācījās regulēt suņa balsi augstāk un zemāk un, protams, attiecīga reģistra robežās iekļaut to ritmā un melodijā.
Maiklam šīs dresūras stundas nepatika, jo, lūkodamies uz Kveiku augstprātīgi, viņš negribēja nonākt jel kādā atkarībā no melnādainā. Viss izvērtās citādi, kad Degs Dotrijs reiz pārsteidza viņus dziedāšanas stundā. Viņš tūliņ sameklēja savu mutes harmoniku, ar kuru ostas krodziņos mēdza īsināt laiku starp diviem alus kausiem. Viņš konstatēja, ka Maiklu uz dziedāšanu visvieglāk ierosināt ar minora skaņām; reiz sācis, suns dziedaja, kamēr vien skanēja mūzika. Ja instrumenta nebija pie rokas, Maikls iztika ar stjuarta balss pavadījumu. Dotrijs sāka ar žēlu, gari vilktu gaudienu, tad pargāja uz kādu senlaicīgu dziesmu vai baladi. Maiklam nebija paticis dziedāt ar Kveiku, bet viņš gaužām labprāt dziedāja ar stjuartu — pat tad, ja stjuarts aizveda viņu uz klāja un sarīkoja izrādi pasažieriem, kuri klausoties vai plīsa aiz smiekliem.
īsi pirms ceļojuma beigām stjuartam iznāca divas nopietnas sarunas: viena ar kapteini Dunkanu, otra ar Maiklu.
— Redzi, Killenij, stāvoklis ir šāds, — Dotrijs iesāka kādu vakaru, kad Maikls bija noguldījis galvu savam kungam uz ceļiem un dievinot raudzījas tam acīs, gan nesaprazdams vārdu nozīmi, tomēr tīksminādamies par balss sirsnīgo skaņu. — Es tevi nozagu, lai dabūtu naudu alum, jo, kad tovakar ieraudzīju tevi jūrmalā, uzreiz sapratu, ka desmit mārciņu man par tevi samaksās jebkurā pasaules malā. Desmit mārciņas ir briesmīgi daudz naudas. Tas ir piecdesmit dolāru pēc jeņķu rēķina un simt dolāru ķīniešu naudā.
Par piecdesmit dolāriem zeltā es varētu sapirkt tik daudz alus, ka vai slīcināties tajā. Bet es tev gribētu pajautāt vienu. Vai tu spēj iedomāties, ka es būtu ar mieru tevi kādam atdot par desmit mārciņām?… Nu, ko teiksi? Nekautrējies, sper vien vaļā! Tu spēj tam ticēt?
Maikls, asti pa grīdu dauzīdams un skaļi, spalgi ierie- damies, darīja zināmu, ka piekrīt visam, ko saimnieks saka.
— Vai arī, teiksim, par divdesmit mārciņām? Tas ir lepns piedāvājums. Tad es jau sāktu ausīties, bet simt mārciņu mani iekārdinātu vēl vairāk. Ak dieviņ, ja simt mārciņu pārvērstu alū, tajā varētu nogremdēt visu šo veco zārku! Bet kas tad man, pie visiem velniem, solīs par tevi simt mārciņu? Tādu muļķi gan man gribētos redzēt. Un vai zini, kādēļ? Labi. Pačukstēšu tev ausī. Tikai tādēļ, lai pasūtītu viņu uz elli. Jā, jā, Killeniboj, taisni uz elli — protams, vislaipnākajā kārtā — sak, es jums labprāt parādīšu ceļu uz to vietiņu, kur jums nekad neklabēs zobi aiz aukstuma.