Maikls mīlēja stjuartu tik kaislīgi, ka šī mīlestība lāgiem vairs nebija tālu no neprāta. Bet stjuarta attieksmi pret Maiklu vislabāk raksturoja viņa saruna ar kapteini Dunkanu.
—• Patiešām, ser, viņš man droši vien sekojis pa pēdām un atnācis līdzi uz kuģa, — Dotrijs sacīja sava melu stāsta nobeigumā. — Man pat jausmas nebija. Pēdējo reizi es viņu redzēju krastā un pēc tam ieraudzīju cieši iemigušu uz lāviņas. Kā viņš, pēc jūsu domām, tur nokļuvis, ser? Kā prata atrast manu kajīti? Domādams neizdomāsi, ser. Man tas ir brīnums, tīrais brīnums.
— Brīnums gan, ja ņem vērā, ka pie trapa stāvēja mans palīgs, — kapteinis Dunkans nošņāca. — It kā es nezinātu jūsu niķus un stiķus, stjuart. Nekāda brīnuma nav. Tā ir visparastākā zādzība. Atnācis jums pa pēdām līdzi uz kuģi? Šitais suns nav nācis pa trapu. Viņš kuģī iekļuvis pa iluminatoru, turklāt ne pats savām kājām. Varu saderēt, ka jūsu melnais šai gadījumā nav stāvējis malā. Bet beigsim aplinkus valodas! Atdodiet man suni, un es vairs nepieminēšu savu kaķeni.
— Ja jūs ticat tam, ko sakāt, tad jūs var apvainot par līdzdalību zādzībā, — Dotrijs atcirta, un sarauktās uzacis liecināja, ka viņa apņēmība nav satricināma. — Es, ser, esmu tikai vienkāršs stjuarts, un nebūtu nekas sevišķs, ja mani apcietinātu par suņa zagšanu; bet kā justos jūs, ser, liela kuģa kapteinis? Nē, ser! Daudz prātīgāk būs, ja es pats paturēšu suni, kas man pieklīdis un atnācis līdzi uz kuģi.
— Dodu desmit mārciņas, — kapteinis solīja.
— Nē, ser, tas neies, tas nekur neder, ser, jūs tak esat kapteinis, — stjuarts, galvu skumji purinādams, sacīja.
— Turklāt es zinu, kur Sidnejā dabūjams burvīgs angoras kaķis. īpašnieks pārcēlies uz dzīvi laukos, kaķītis viņam vairs nav vajadzīgs, un lopiņam tā būtu īsta laime iegūt tik labu patvērumu kā «Makembo».
8. NODAĻA
Cits stiķis, ko Dotrijam bija izdevies Maiklam iemācīt, pacēla kapteiņa acīs suņa vērtību tik augstu, ka viņš piesolīja piecdesmit mārciņu un «vairs ne vārda par kaķeni». Sākumā Dotrijs vingrinājās šai dresūras trikā slepeni kopā ar vecāko mehāniķi un Šortlandu plantatoru. Tikai tad, kad pats bija ar rezultātiem pilnīgi apmierināts, viņš sarīkoja atklātu izrādi.
— Iedomājieties, ka jūs esat policisti vai detektīvi, — Dotrijs sacīja pirmajam un trešajam kuģa virsniekam,
— bet es esmu izdarījis kādu drausmīgu noziegumu. Pēc jūsu domām, Killenijs ir vienīgais, kas spēj mani atmaskot, un Killenijs ir jūsu rokās. Jūs ar suni pavadā aizejat pa klāju prom. Pēc brītiņa nākat atpakaļ, it kā tā būtu iela, un, tiklīdz suns izrādīs, ka mani pazīst, jūs varēsiet mani apcietināt. Skaidrs?
Abi virsnieki aizveda Maiklu un pēc dažām minūtēm atgriezās uz klāja; Maikls, pavadu visā garumā novilcis, galvu uz priekšu pastiepis, meklēja stjuartu.
— Cik prasāt par suni? — Dotrijs jautāja, kad viņi pienāca tuvāk, — šo repliku viņš bija iemācījis Maiklam.
Un Maikls, pavadā uz priekšu raudamies, aizgāja stjuartam garām, pat asti nepaluncinājis un skatienu neuzmetis. Virsnieki apstajās pie Dotrija un pievilka klāt arī Maiklu.
— Tas ir noklīdis suns, — sacīja vecākais virsnieks.
— Mēs meklējam viņa saimnieku, — trešais virsnieks papildināja.
— Tīri pieklājīgs krancis; cik tad jūs par viņu gribat? — Dotrijs apvaicājās, ar ieinteresētu, kritisku skatienu vērodams Maiklu. — Kāda viņam daba?
— Pārbaudiet pats, — skanēja atbilde.
Stjuarts pastiepa roku, lai noglaudītu sunim galvu, bet žigli atrāva to atpakaļ, jo Maikls, spalvu sabozis, ieņurdējās un nikni atžņieba zobus.
— Droši, droši, viņš taču jums nekodīs, — mudināja sajūsminātie skatītāji.
Otrreiz suņa zobi gandrīz ķēra stjuarta roku, un viņš palēcās atpakaļ, kad Maikls visas pavadas garumā sirdīgi metās viņam virsū.
— Vediet viņu prom! — Degs Dotrijs noskaities uzsauca. — īsts nezvērs. Es tādu neņemtu ij par velti!
Kad virsnieki paklausīja, Maikls vēl rāvās atpakaļ žņieb- damies un rēkdams, raustījās pavadas galā un par visām varēm gribēja uzbrukt stjuartam.
— Nu? Kuram nāks prātā apgalvot, ka šis suns kaut reizi mūžā mani redzējis? — Dotrijs uzvaras priekā iesaucas. — Tas ir triks, kuru man pašam nekad nav izdevies redzēt, bet par kuru biju dzirdējis nostāstus. Vecos laikos malumednieki Anglijā esot šādi apmācījuši savus dzinējsuņus. Mežsargs vai policists, notvēris nezināma malumednieka suni, nevarēja ar suņa palīdzību vainīgo sazīmēt.
Ko tikai Killenijs visu nezina! Angliski viņš saprot visu. Manas kajītes durvis akurāt ir vaļā, un kajītē viss viegli sasniedzamā vietā — zābaki, čības, cepure, dvielis, matu suka, tabakmaks. Ko vēlaties? Nosauciet priekšmetu, un viņš to atnesīs.
Pasažieri cits pār citu sāka nosaukt visus uzskaitītos priekšmetus.
— Lai izvēlas tikai viens, —stjuarts pamacīja.
— Čību, — sacīja kapteinis Dunkans, un visi parejie piekrita.
— Vienu vai abas? — jautāja Dotrijs.
— Abas.
— Šurp, Killenij! — pasauca Dotrijs un noliecas pie suņa, bet tūliņ atlēca atpakaļ, jo Maikla žokļi sacirtās viņam pie paša deguna.
— Tā ir mana vaina, — viņš atvainojas, — nepateicu viņam, ka izrāde beigusies. Tagad vērojiet uzmanīgi, vai spēsiet uztvert, kādu zīmi gribu viņam dot._