Neviens nekā neredzēja un nekā nedzirdēja, bet Maikls, aiz prieka iesmilkstējies, muti kā smieklos pavēris, visu augumu līksmi grozīdams, pieskrēja pie stjuarta, sāka dedzīgi laizīt viņam rokas, laimē vai izkusdams, kad mīļotās rokas, kurām viņš nupat vēl bija grasījies draudīgi uzbrukt, viņu apskāva un glāstīja; mēli snaiks'tīdams, viņš ar lēcienu centās piekļūt saimnieka sejai. Tēlot dusmas un draudus pret mīļoto saimnieku, novaldīties spēlē līdz galam — tas viss Maiklam prasīja milzīgu nervu un smadzeņu sasprindzinājumu.
— Viņam mazliet jāatjēdzas, to uzreiz nevar, — Dotrijs paskaidroja, nomierinādams Maiklu. — Nu, Killenij! Aizskrien un atnes čību! Pagaidi! Paņem vienu čību. Tad paņem divas čības.
Maikls palūkojās viņā, ausis saslējis, un acīs viņam atspulgoja vērība un dziļa izpratne.
— Divas Čības! Skrien nu un atnes — labi žigli!
Suns metās prom tik strauji, ka šķita pieplokam pie
klāja; griežoties ap stūrmaņa kabīnes stūri, aiz kura atradās kāpnes, pakaļkājas viņam paslīdēja uz gludajiem dēļiem.
Jau pēc mirkļa viņš bija atpakaļ, nesdams zobos čību pāri, ko nolika stjuartam pie kājām.
— Jo vairāk iepazīstu suņus, jo vairāk man par tiem jābrīnās, — Degs Dotrijs tovakar pēc ceturtās alus pudeles atzinās Šortlandu plantatoram. — Piemēram, tas pats Killenibojs. Viņš nevienu triku neizpilda mehāniski, tādēļ vien, ka esmu viņu tā iedresējis. Nē, tas ir kaut kas vairāk. Viņš to dara tādēļ, ka mīl mani. Nemācēšu jums to izskaidrot, bet es to jūtu, es to zinu.
Es, proti, gribētu teikt tā. Killenijam, šeku, nav valodas kā jums vai kā man; viņš nespēj ar vārdiem pateikt, ka mīl mani, taču viņš mani patiesi mīl ar visu, kas viņā ir, mīl līdz pat matu galiņiem. Bet darbi spēj pateikt vairāk nekā vārdi, un tā viņš apliecina savu mīlestību, darīdams visu, ko vien viņam pavēlu. Dresūras triki? Protams. Un tomēr tie pārvērš pat jūsmīgākos vārdus par tīro mēslu. Skaidrs, ka tā ir valoda. Suņa valoda, ko viņš neprot izteikt ar meli. Domājat, es melšu tukšu? Nē. Tikpat droši, kā zinu, ka visi cilvēki ir mirstīgi, kā zinu, ka dzirksteles vienmēr lido augšup, zinu ari, ka viņš jūtas laimīgs, darot to visu, lai man izpatiktu . .. viņš jūtas tikpat laimīgs kā cilvēks, kas palīdz biedram izkulties no nelaimes, vai kā jauneklis, aplicis mīļotajai meitenei ap kamiešiem savus svārkus, lai tā nesaltu. Es jums saku …
Degs Dotrijs apklusa, nespēdams ietērpt vārdos domas, kas gūzmējās viņa apskurbušajās, alū samirkušajās smadzenēs, taču, brītiņu paminstinājies, sāka no jauna:
— Visu, saprotiet, izšķir valoda, un tās Killenijam nav. Bet domu viņam pilna galva — tās spulgo viņa brīnišķī- gājās, brūnajās acīs, viņš tikai neprot šīs domas darīt man zināmas. Es skaidri redzu, ka reizēm viņš, vai no ādas ārā līzdams, cenšas man kaut ko pateikt. Vesels bezdibenis ir starp viņu un mani, un valoda būtu vienīgais tilts, bet viņš tam pāri netiek; tomēr jūtās un domās viņš ir gluži tāds pats kā es.
Vai varat iedomāties, ka vistuvāki mēs esam tad, kad es spēlēju mutes harmoniku, bet viņš velk līdzi meldiņu? Mūzika noder par tiltu vairāk nekā jebkas cits. Viņš patiešām dzied, tikai bez vārdiem. Un … es neprotu to izskaidrot, bet pēc tādas dziedāšanas mēs esam kļuvuši viens otram daudz tuvāki un vārdi vairs nav vajadzīgi.
Vai varat iedomāties — kad es spēlēju, bet viņš dzied, tad mūsu duets kļūst par to, ko baznīckungi sauc par reliģiju un dieva atzīšanu. Patiesi, kad mēs abi tā kopā dziedam, es kļūstu ticīgs un jūtu dieva tuvumu. Tās ir varenas jūtas, lielas un varenas kā zeme, kā okeāns, kā debesis ar visiem zvaigžņu pulkiem. Man pat sāk likties, ka mēs visi esam no vienas vielas — jūs, es, Killenibojs, kalni, jūras, tārpi, odi, saules un krītošās zvaigznes, un kvēlojošās komētas …
Juzdams, ka tikpat nespēs savu jūsmu izteikt vārdos, Degs Dotrijs sāka atkal cildināt Maiklu, lai slēptu mulsumu:
— Varat man ticēt, ka tādi suņi vis katru dienu nedzimst. Skaidrs, ka es viņu nozagu. Man viņš iepatikās. Un, ja tagad, kad esmu viņu iepazinis, vēlreiz gadītos tāpat, es atkal zagtu viņu, kaut man tas maksātu kāju un vajadzētu visu mūžu par kropli nodzīvot. Tāds suns viņš ir.
9. NODAĻA
Torīt, kad «Makembo» iebrauca Sidnejas ostā, kapteinis Dunkans vēlreiz atsāka sarunas par Maiklu. Ostas ārsta laiva jau tuvojās kuģim, kad kapteinis pamāja Dotrijam, kas patlaban gāja garām pa klāju.
— Stjuart, dodu jums divdesmit mārciņu.
— Nē, ser, pateicos, ser, — Dotrijs atteica, — es vairs nespēju no viņa šķirties.
— Nu, lai iet divdesmit piecas. Vairāk nevaru atļauties. Galu galā pasaulē taču ir vēl citi īru terjeri.
— Gluži pareizi, ser. Un es jums vienu sagādāšu. Tepat Sidnejā. Un tas jums nemaksās ne penija, ser._
— Bet es gribu Killeniboju, — kapteinis neatlaidas.
— Tīrais posts, ser. Es arī. Turklāt es viņu ieguvu pirmais.
— Divdesmit pieci soverēni — tā ir liela nauda… par suni, — sacīja kapteinis Dunkans.
— Bet Killenibojs arī ir suns … par tādu naudu, — stjuarts atcirta. — Nerunāsim par jūtām, ser, bet tikai par viņa gudrību — tā vien ir vairāk vērts. Par to, kā viņš pēc pavēles izliekas mani nepazīstam, var dot piecdesmit mārciņu. Un kur nu vēl matemātika un dziedāšana, un viss pārējais! Vienalga, kā es viņu ieguvu, bet toreiz viņš neprata nekā. Gudrības ir manas. Es viņam tās iemācīju. Viņš vairs nav tas suns, kas uznāca uz klāja. Esmu viņam atdevis daudz no sevis, un viņu pārdot nozīmētu pārdot daļu sevis paša.
— Trīsdesmit mārciņu, — kapteinis teica galavārdu.
— Nē, ser, pateicos, ser, — Dotrijs noraidīja piedāvājumu.
Kapteinim Dunkanam neatlika nekas cits kā iet sagaidīt ostas ārstu, kas pašreiz kāpa pāri reliņam.
Uz «Makembo» tikko bija beigusies ārsta pārbaude, un kuģis slīdēja uz piestātni, kad pie borta piebrauca elegants kara flotes kuteris un elegants leitnants uzkāpa pa virvju kāpnēm uz klāja. īsos vārdos viņš paskaidroja savu misiju. Britu otrā ranga kreiseris «Albatross», uz kura viņš esot ceturtais virsnieks, piestājis Tulagi ostā ar Britu dienvidjūru augstākā komisāra depešām. Tā kā «Albatross» ieradies Tulagi nepilnas divpadsmit stundas pēc «Makembo» aizbraukšanas, Zālamana salu komisārs un kapteinis Kellars nosprieduši, ka pazudušais suns aizvests tieši ar šo tvaikoni. Zinot, ka «Albatross» ieradīsies Sidnejā pirmais, tā kapteinis apsolījies ievākt ziņas par suni. Vai uz kuģa atrodoties īru terjers, kas atsaucas uz vārdu Maikls?