Kapteinis Dunkans vaļsirdīgi atzinās, ka suns esot gan uz kuģa, taču brīnumainā kārtā nenodeva Degu Dotriju, bet atkārtoja viņa melu stāstu, ka suns atskrējis pats. Nākamais jautājums — kā nogādāt suni atpakaļ kapteinim Kellaram? «Albatross» devās uz Jaunzēlandi. Kapteinis Dunkans atrada izeju.
— «Makembo» pēc astoņām nedēļām atgriezīsies Tu- lagi, — viņš sacīja leitnantam, — un es pats apņemos nodot suni īpašniekam. Līdz tam es par to parūpēšos. Pagaidām suni pieņēmis mūsu stjuarts, pie viņa tas ir labās rokās.
— Šķiet, suns netiks nevienam no mums, — Dotrijs rezignēti noteica, kad kapteinis Dunkans viņam apskaidroja situāciju.
Taču, kad Dotrijs pagriezās un devās prom pa klāju, viņš bija tik spītīgi saraucis uzacis, ka Šortlandu plantators, to redzēdams, nobrīnījās, par ko gan kapteinis stjuartu tā nostrostējis.
Lai gan Degs Dotrijs katru dienu izdzēra savas sešas kvartas un vispār bija vieglprātīga rakstura, viņam tomēr piemita vairākas ļoti krietnas īpašības. Viņš gan varēja bez mazākajām sirdsapziņas ēdām nozagt suni vai kaķi, taču nekad nespēja pamest novārtā savus pienākumus — tāda nu reiz viņam bija daba. Viņš nespēja saņemt stjuarta algu, kārtīgi un uzticīgi neizpildot stjuarta darbu. Kaut arī nelokāmi izšķīries kuģi pamest, tomēr tās nedaudzās dienas, kamēr «Makembo» stāvēja Sidnejas ostā Bērnsa un Filpa rēderejas dokā, viņš rūpējās, lai katrs kaktiņš būtu tīrs un spodrs, kad pēdējie pasažieri bija nokāpuši no kuģa, un katrs sīkums sagatavots jaunajiem pasažieriem, kas ieradīsies ar biļetēm tālam braucienam uz koraļļu un kanibālu salām.
Cītīgi pildīdams savus pienākumus, viņš tomēr vienu vakaru un divreiz dažas stundas pēcpusdienā izbrīvējās no darba. Vakaru viņš pavadīja matrožu krogos, kur allaž dabū dzirdēt jaunākās tenkas un jaunumus par kuģiem un par jūras braucējiem. Izdzerdams daudz pudeļu alus, viņš savāca tādas ziņas, ka nākamajā pēcpusdienā, noīrējis par desmit šiliņiem nelielu laivu, aizīrās uz Džek- sona līci, kur enkuru bija izmetis cēlais, skaistais amerikāņu trijmastu šoneris «Mērija Tērnere».
Kad viņš, uzkāpis uz klāja, paskaidroja savu vajadzību, viņu tūliņ noveda lejā matrožu kajītē, kur viņš taujāja visu, ko gribēja zināt, un savukārt arī viņu iztaujāja četri vīri, kurus Dotrijs klusībā novērtēja par visai dīvainu sabiedrību.
Tā kā Dotrijs iepriekšējā vakarā bija sarunājies ar stjuartu, kas šo kuģi pameta, viņam nenācās grūti pēc nostāsta visus četrus sazīmēt. Tas, kas sēdēja nomaļus, droši vien bija Vecais Jūrnieks — ar tik blāvi zilām, tik izbalējušām acīm, ka tās šķita gandrīz baltas. Nesukāti sirmi mati garās, plānās šķipsnās ietvēra viņa seju kā oreols. Vecais bija kārns kā ģindenis, vaigi iekrituši, āda, zem kuras, šķiet, vairs nebija ne miesas, ne muskuļu, kroku krokām ērmīgi karājās gar kaklu, šūpodamās ap ādamābolu, kas tikai lāgiem, nepatvaļīgu rīšanas kustību uzjundīts, iznira no mūmijas krokām, lai tūliņ atkal pazustu.
īsts vecs jūrnieks, nodomāja Dotrijs. Varbūt viņam ir septiņdesmit pieci, varbūt simt pieci, bet iespējams — simt septiņdesmit pieci gadi.
Drausmīga cirtiena rēta sākās pie labajiem deniņiem, pazuda iekritušajā vaigā, aizstiepās šķērsu pāri apakšžoklim un ieslīdēja kakla ādas maisos. Abu ausu noļeku- šajās ļipiņās mirdzēja nelieli apaļi zelta auskari — tādi, kādus mēdz valkāt čigāni. Ģindeņa labās rokas pirkstos bija samaukti vismaz pieci gredzeni — ne vīriešu, ne sieviešu gredzeni, bet īstas ģeķa rotas, nodomāja Dotrijs,— kaut arī laikam ļoti dārgi. Kreisajā rokā gredzenu nebija, jo tai nebija pirkstu, kur tos uzvilkt. Atlicis vienīgi īkšķis, arī plaukstas lielākā daļa nošķelta, it kā tas būtu izdarīts ar to pašu asmeni, kas pārcirtis seju no deniņiem līdz žoklim un dievs vien zina cik tālu vēl rievotajā kaklā.
Likās, ka Vecā Jūrnieka blāvo acu skatiens izurbjas Dotrijam cauri (vismaz Dotrijam tā šķita), tā viņu samulsinot, ka viņš neviļus pakāpās soli sānis. Tā varbūt arī pieklājās, jo viņš bija kalps, kas atnācis lūgt darbu, un viņam vajadzēja pazemīgi stāvēt un ļaut četriniekam sevi noskatīt, it kā sēdētāji būtu tiesneši, bet viņš tiesājamais apsūdzēto solā. Vecā vīra skatiens Dotriju vajāja, līdz viņš, pats ciešāk ielūkojies, nosprieda, ka tas viņu vispār nesasniedz. Viņam radās iespaids, ka padzi- sušajām, blāvajām acīm priekšā aizvilcies sapņa plīvurs un dzīvais gars, kas mīt kaut kur dziļi aiz skatiena, plīvo un sitas kā ieslodzīts putns, bet nespēj izlauzties sapņa plēvei cauri.
— Cik cerat saņemt algā? — jautāja kapteinis, kas nepavisam neizskatījās pēc jūras braucēja, bet drīzāk izskatījās pēc ņipra, švītīga darījumu cilvēka vai eleganta modes nama vadītāja.
— Peļņā viņam dalības nebūs, — ierunājās otrs no četrinieka — liela auguma drukns pusmūža vīrs, kurā Dotrijs pēc lielajām, gaļīgajām rokām sazīmēja bijušā stjuarta notēloto Kalifornijas fermeri, kviešu audzētāju.
— Pietiks visiem, — spalgi ieķērcās Vecais Jūrnieks, iztrūcinādams Dotriju ar pēkšņo saucienu. — Kaudžu kaudzēm mantas, kungi, mucās un lādēs, mucās un lādēs, un ne dziļāk par asi smiltīs.