— Kādā peļņā, ser? — jautāja Dotrijs, kaut gan zināja, ka iepriekšējais stjuarts bija nolādējis dienu, kad atstājis Sanfrancisko, noteiktas algas vietā paļaudamies uz miglainiem solījumiem. — Tas arī nav svarīgi, ser, — viņš steidzās piebilst. — Reiz nokalpoju uz vaļu zvejas kuģa trīs gadus un beigu beigās dabūju vienu vienīgu dolāru. Mans algas noteikums ir sešdesmit zelta naudiņu mēnesī, jo jūs esat tikai četri.
— Un stūrmanis, — piebilda kapteinis.
— Un stūrmanis, — Dotrijs atkārtoja. — Ļoti labi, ser, nekādas līdzdalības man nevajag.
— Bet kā ar jums pašu? — ierunājās ceturtais, resns, milzīga auguma, lielam gaļas blāķim līdzīgs Armēnijas ebrejs, Sanfrancisko ķīlu nama īpašnieks, no kura aizgājušais stjuarts bija Dotriju brīdinājis. — Vai jums ir papīri — ieteikumi, norēķini ar iepriekšējā kuģa kantori?
— Es arī, ser, varētu jautat, — atcirta Dotrijs, — kā ir ar jūsu papīriem. Šis nav ne īsts preču, ne pasažieru kuģis, tāpat kā jūs, kungi, nepiederat īstai kuģu īpašnieku sabiedrībai ar likumīgu kantori, kas visas darīšanas kārto saskaņā ar likumu. Kāda man drošība, ka jums šis kuģis vispār pieder, ka nomas līgums jau sen nav beidzies, ka jūs nesaņem ciet tepat krastā vai ka jūs mani nepametat kādā dieva aizmirstā līcī, nelikdamies ne zinis, kas ar mani tālāk notiek. Bet, ja vēlaties, — viņš teica, nolēmis aizsteigties priekšā ebreja dusmu lēkmei, kaut arī tā būtu tikai tēlota, — ja vēlaties, te būs mani papīri.
Ātri iešāvis roku svārku iekškabatā, Dotrijs izrāva no tās veselu žūksni papīru un ar plašu žestu nometa tos uz galda — zīmogiem izraibinātus dokumentus, kurus bija savācis četrdesmit piecus gadus ilgās jūrnieka gaitās, taču pat visjaunākais papīrs bija datēts pirms pieciem gadiem.
— Es jums papīrus neprasu, — viņš turpināja, — mana vienīgā prasība ir sešdesmit dolāru skaidrā zelta naudā ik mēneša pirmajā datumā …
— Kaudžu kaudzēm zelta un vēl cita — labāka par zeltu mucās un lādēs, mucās un lādēs, ne dzi|āk par asi smiltīs aprakts, — Vecais Jūrnieks ķērcošā balsī vāvuļoja. — Dievs kungs žēlīgais, debesu svētie! Visiem pietiks, katram no mums tiks papilnam. Man zināmi visi platuma un garuma grādi, zināmi visi azimuti no kuģa vraka krastmalā līdz Lauvas Galvai, visi azimuti no punktiem, kam nemaz nav vārda, zināmi tikai man vienam. No visas drosmīgās, neprātīgās, varonīgās komandas dzīvs palicis esmu es vienīgais …
— Vai esat ar mieru parakstīt līgumu? — ebrejs noprasīja, apraudams veča nesakarīgos šļupstus.
— Kurā ostā brauciens beigsies? — jautāja Dotrijs.
— Sanfrancisko.
— Es tātad parakstīšu, ka nolīgstu darbā līdz iebraukšanai Sanfrancisko.
Ebrejs, kapteinis un fermeris piekrītot pamāja.
— Bet man ir vēl daži noteikumi, par kuriem mums jāvienojas, — Dotrijs turpinaja. — Pirmkārt, gribu savas sešas kvartas dienā. Esmu pie tām pieradis un pārāk vecs, lai ieradumus mainītu.
— Domājams, spirta? — ebrejs sarkastiski apvaicājās.
— Nē, alus, laba angļu alus. Un gribu jau priekšlaikus piebilst — vienalga, cik ilgi brauciens turpināsies,. alus jāpaņem līdzi vajadzīgajā daudzumā.
— Vēl kas? — kapteinis jautāja.
— Jā, ser, — Dotrijs atteica, — man ir suns, kuru ņemšu līdzi.
— Un kas jums vēl ir — varbūt sieva un bērni? — savu vārdu iemetināja arī fermeris.
— Sievas un bērnu nav. Bet man ir melnādainais, labs, izdarīgs melnais, kam jābrauc līdzi. Viņu var nolīgt par desmit dolāriem mēnesī, ja viņš strādā uz kuģa pilnu laiku. Bet, ja viņš pilnu laiku strādās manā labā, varat viņu nolīgt par divarpus dolāriem mēnesī.
— Astoņpadsmit dienu laivā! — Dotriju nobiedēja Vecā Jūrnieka ieķērkšanās. — Astoņpadsmit dienu laivā, astoņpadsmit dienu svelmainā ellē!
— Godavārds, — Dotrijs ieminējās, — jūsu vecais džentlmenis gan var cilvēkam rozi piebiedēt. Te strādājot, man vajadzēs daudz alus.
— Jāteic, ka stjuarti varen izlepuši, — ierunājās fermeris, nelikdamies ne zinis gar Veco Jūrnieku, kurš joprojām gaudās par briesmīgo karstumu laivā.
— Bet ja nu mēs nevēlamies pieņemt stjuartu, kas pieradis ceļot ar tādām ērtībām? — jautāja ebrejs, ar košu zīda mutautu slaucīdams kaklu.
— Tad jūs nekad neuzzināsiet, cik labu stjuartu esat zaudējuši, ser, — Dotrijs augstprātīgi atbildēja.
— Man šķiet, ka Sidnejā ir vēl daudz citu stjuartu, — kapteinis dusmīgi ieteicās. — Es vēl ļoti labi atceros, ka savā laikā to bija kā mēslu bambāļu, dieva vārds, kā mēslu bambāļu.
— Tencinu, stjuarta kungs, ka nebijāt lepns un mūs apciemojāt, — ebrejs indīgā laipnībā turpināja kapteiņa uzņemto toni, — mums ļoti žēl, ka nespējam izpildīt jūsu vēlēšanos attiecībā uz …
— Pats savām acīm redzēju, kā viss pazuda smiltīs, ne dziļāk par asi, azimutos no nevienam nezināmiem punktiem, tur, kur beidzas mangroves un aug kokospalmas un kur krasts no līča slejas augšup līdz pat Lauvas Galvai.
— Ne tik strauji! — aizkaitināts uzsauca fermeris, dusmodamies nevis uz Veco Jūrnieku, bet uz kapteini un ebreju. — Kurš galu galā maksā par ekspedīciju? Vai man te nekas nebūtu sakāms? Vai manas domas neviens nepajautās? Man stjuarts patīk. Domāju, viņš mums lieti noderēs. Redzu, ka viņš ir labi audzināts un pratīs izpildīt rīkojumus. Turklāt paši redzat, ka nav muļķis.
— Tieši par to es domāju, Grimšov, — ebrejs pielabinādamies atteica, — ņemot vērā mūsu … tas ir, ekspedīcijas neparasto raksturu, mums par stjuartu labāk derētu muļķis. Bez tam es gaužām lūgtu neaizmirst, ka neesat šajā ceļojumā ieguldījis ne graša vairāk par mani …
— Nezin cik tālu jūs abi tiktu, ja nebijis manis un manu zināšanu jūrniecībā? — kapteinis izaicinoši noprasīja. — Nemaz jau nerunājot par manu ieķīlāto māju un skaistāko īres namu, kāds Sanfrancisko uzcelts pēc zemestrīces.