— Bet uz ko viss balstās, lūgtum, es jums jautāju? — Fermeris paliecās uz priekšu, atspiedis plaukstas uz ceļiem, ļaudams pirkstiem karāties uz leju gandrīz vai līdz potītēm, vismaz Dotrijam tā šķita. — Jūs, kapteini Don, par saviem īpašumiem nevarat izspiest vairāk ne graša.
Bet manos tīrumos kvieši aug un aug un ienes baltu naudiņu. Jums, Simon Nišikanta, arī vairāk naudas nav, kaut jūsu plēsoņas ķīlu bode joprojām dīrā neiedomājamus procentus no piedzērušiem matrožiem. Un jūs vilcināt ekspedīciju šajā elles caurumā vienīgi tādēļ, ka gaidāt, līdz mans aģents pa telegrāfu atsūtīs vēl daļu par kviešiem ieņemtās naudas. Paturiet prātā, mēs pieņemsim šo stjuartu par sešdesmit dolāriem mēnesī ar visiem viņa noteikumiem; ja neesat mierā, es ar nākamo tvaikoni braucu atpakaļ uz Sanfrancisko.
Viņš strauji piecēlās un izslējās tik milzīgi garš, ka Dotrijs neviļus palūkojās augšup, lai redzētu, vai fermera galva neatsitīsies griestos.
— Jūs visi esat man apnikuši, līdz kaklam apnikuši, — fermeris turpināja. — Laiks ķerties pie darba. Sen jau laiks. Mana nauda ir ceļā. Rīt tā būs klāt. Jāsagatavojas braucienam un jānolīgst stjuarts, kas tiešām ir stjuarts. Manis dēļ lai viņš ņem līdzi kaut divas sievas ar visiem bērniem!
— Laikam jau jums taisnība, Grimšov, — nomierinot piekrita Simons Nišikanta. — Ekspedīcija mums visiem sāk bojāt nervus. Piedodiet, ja es mazliet aizrāvos. Ja jūs gribat, mēs stjuartu, protams, pieņemsim. Es tikai iedomājos, ka jums nepatīk viņa lielmanība.
Viņš pievērsās Dotrijam.
— Zināms, jo mazāk par mums krastā runās, jo labāk.
— Viss būs kārtībā, ser. Es protu turēt muti, kaut gan varu teikt, ka jau tagad pa visu ostu klīst fantastiski nostāsti.
— Par mūsu ekspedīcijas nolūku? — ebrejs aši iejautājās.
Dotrijs pamāja.
— Un tādēļ jūs gribat salīgt uz mūsu kuģa? — sekoja otrs tikpat ašs jautājums.
Dotrijs papurināja galvu.
— Kamēr jūs mani katru dienu kārtīgi apgādāsiet ar alu, man gar jūsu dārgumu meklēšanu nav nekādas daļas. Man tā pasaka nav nekas jauns. Dienvidjūras mudž no apslēptas mantas meklētājiem… — Dotrijs bezmaz bija gatavs zvērēt, ka šai mirklī redzējis Vecā Jūrnieka sapņu miglas aizvilktajās acīs iegailējamies izbīli. — Un man jāteic, ser, — viņš turpināja, kaut gan nebūtu to sacījis, ja nebūtu gandrīz vai pārliecināts par vecā vīra iztrūkšanos, — ka dienvidjūru salās tiešām apslēptas mantas netrūkst. Kīlinga Kokossalas miljoni, piemēram, miljonu miljoniem mārciņu sterliņu gaidīt gaida laimīgo, kam zināms pareizais kurss.
Šoreiz Dotrijs noteikti būtu varējis apzvērēt, ka pamanījis atvieglojumu Vecā Jūrnieka skatienā, kam atkal aizvilkās priekšā sapņa plīvurs.
— Mani neinteresē aprakta manta, ser, — Dotrijs piebilda, — mani interesē vienīgi alus. Jūs varat medīt mantu, cik ilgi vien gribat, un man vienalga, cik ilgi kuģosim, ja vien es katru dienu varu atraut vaļā savas sešas pudeles. Bet par vienu es pirms līguma parakstīšanas gribu jūs brīdināt, ser: ja alus apsīks, es sākšu interesēties par jūsu darīšanām. Mans princips ir godīga spēle.
— Jūs tātad gribat, lai piedevām pie visa mēs maksājam par jūsu alu? — noprasīja Simons Nišikanta.
Tā bija tik laba vēsts, ka Dotrijs lāgā nenoticēja pats savām ausīm. Sis tātad bija īstais brīdis izmantot savā labā ebreja vēlēšanos salabt ar fermeri, kurš gaidīja pa telegrāfu naudas pārvedumu.
— Protams, ser, tas ietilpst mūsu norunā. Cikos jūs vēlētos redzēt mani ierodamies kuģniecības kantorī parakstīt līgumu?
— Mucās un lādēs, mucās un lādēs milzu bagātība — tikai vienas ass dziļumā smiltīs ierakta, — purpināja Vecais Jūrnieks.
— Jūs visi esat drusku jukuši. — Dotrijs iesmējās. — Bet man gar to nav nekādas daļas, kamēr jūs mani apgādājat ar alu un katra mēneša pirmajā datumā izmaksājat to, kas man pienākas ar galīgo aprēķinu Sanfrancisko. Kamēr jūs ievērosiet savas saistības, esmu gatavs braukt jums līdzi kaut vai uz elli un noskatīties, kā jūs svīzdami raušat ārā no smiltīm mucas un lādes. Es nevēlos nekā cita, kā kuģot kopā ar jums, ja jūs esat mierā kuģot kopā ar mani.
Simons Nišikanta pārlaida skatienu pārējiem. Grimšovs un kapteinis Dons pamāja.
— Ierodieties rit pulksten trijos pēc pusdienas kuģniecības kantorī, — sacīja ebrejs. — Kad stāsieties darbā?
— Kad kuģis iziet jūrā? — Dotrijs atjautāja.
— Aizparīt rītausmā.
— Tad ieradīšos un stāšos darbā rītvakar, ser.
Iedams ārā no matrožu kajītes, viņš vēl dzirdēja Veco Jūrnieku šļupstam: — … astoņpadsmit dienu laivā, astoņpadsmit dienu elles versmē.
10. NODAĻA
Maikls atstāja «Makembo» tādā pašā veidā, kā bija ieradies, — pa iluminatoru. Tāpat kā toreiz, tas notika tumsā, un atkal viņu saņēma Kveika rokas. Pasākums bija riskants, un visu vajadzēja darīt ļoti ātri, jo vakars vēl tikko sāka tumst. Apsējis trosi Kveikam zem padusēm un apmetis troses otru galu ap vadzi, Dotrijs nolaida savu spitālīgo kalpu laivā, kas gaidīja pie borta.
Iedams lejup, viņš sastapa kapteini Dunkanu, kurš juta vajadzību viņam atgādināt:
— Tikai nekādus pigorus ar Killeniboju, stjuarti Mums viņš jāved atpakaļ uz Tulagi.
— Protams, ser, — stjuarts atsaucās, — esmu viņu droši ieslodzījis savā kajītē. Gribat viņu redzēt, ser?
Piedāvājums skanēja tik aizkustinoši godīgi, ka kapteinī modās aizdomas un viņam iešāvās prātā — varbūt suņu zaglis Killeniboju jau sen nogādājis krastā un kaut kur noslēpis.
— Kāpēc ne, es labprāt ar viņu sasveicinātos, — kapteinis Dunkans atteica.
Viņš bija gaužām pārsteigts, kad, ieejot stjuarta kajītē, ieraudzīja Maiklu, kas staipīdamies cēlās augšā no grīdas, kur, kamolā saritinājies, bija saldi gulējis. Taču kapteinis aiz pārsteiguma būtu kļuvis mēms, ja cauri durvīm, ko, ārā iedams, aizvēra, būtu redzējis, kas notiek kajītē. Dotrijs sāka dot ārā pa iluminatoru savas mantas citu pēc citas. Viņš izdeva visu, pat bruņurupuču bruņas, fotogrāfijas un kalendāru, kas karājās pie sienas. Maikls, kam tika piekodināts izturēties klusu, izceļoja pa iluminatoru pats pēdējais. Kajītē palika tikai tukša jūrnieka lāde un divi tukši koferi, kas bija pārāk lieli, lai tos izstumtu pa iluminatoru.