Kad Dotrijs brītiņu vēlāk aizslāja pa klāju, vēl pie trapa apstādamies patērgāt ar muitas virsnieku un stūrmaņa palīgu, kapteinim Dunkanam ne sapņos nerādījās, ka savu stjuartu redz pēdējo reizi. Viņš redzēja to nokāpjam pa trapu tukšām rokām un nesteidzīgi aizejam gar piestātni; un nopakaļ viņam netecēja suns.
Desmit minūtes pēc tam, kad Dotrija platā mugura bija izzudusi kapteiņa skatienam, Dotrijs, sēdēdams laivā pie savas mantības un braukdams uz Džeksona līci, bija apskāvis Maiklu un glāstīja to, bet Kveiks klusi dungoja aiz laimes, ka viss, kas viņam dārgs, ir vienuviet, drošības labad vairākkārt iebāzdams roku kabatā, lai pārliecinātos, ka tiešām nav aizmirsis uz kuģa savu mīļo mūzikas instrumentu.
Degs Dotrijs samaksāja par Maiklu un samaksāja neskopodamies. Bīdamies radīt aizdomas, viņš nebija aizgājis uz Bērnsa un Filpa rēderejas kantori pēc algas. Tā viņš zaudēja divdesmit mārciņas, ko bija nopelnījis, tieši tik daudz, cik tonakt Tulagi bija aplēsis ieņemt, pārdodot Maiklu. Viņš nozaga suni, lai to pārdotu. Tagad viņš par to samaksāja cenu, kas viņu sākotnēji bija iekārdinājusi.
Kāds reiz gaužām labi pateicis: zirgs nelieti padara vēl nelietīgāku, bet dara cēlāku to, kas pats ir cēls. Gluži tāpat ir ar suni. Nozogot suni, lai to vēlāk pārdotu, Degs Dotrijs rīkojās zemiski, un cēlonis bija Maikls. Taču samaksāt par suni cenu, ko pavēl nesavtīga mīlestība, cenu, kurai nekāda nauda nav par lielu, ir cildena rīcība, un arī tās cēlonis bija Maikls. Un, kad laiva zem dienvidu zvaigžņu loka slīdēja pa ostas klusajiem ūdeņiem, Degs Dotrijs bija gatavs atdot cīņā dzīvību, lai tikai paturētu suni, kuru īstenībā bija nozadzis tikai tādēļ, ka gribēja to iemainīt pret vairākiem dučiem alus pudeļu.
Tikko atausa gaisma, velkonis izveda «Mēriju Tērneri» no ostas — un Dotrijs, Kveiks un Maikls pēdējo reizi skatīja Sidnejas piekrasti.
— Vēlreiz manām vecajām acīm lemts redzēt šo skaisto ostu, — viņiem līdzās stāvēdams, tērgāja Vecais Jūrnieks; un Dotrijs neviļus ievēroja, kā fermeris un augļotājs sa- ausās un pārmij zīmīgus skatienus. — Tas bija piecdesmit otrajā, tūkstoš astoņi simti piecdesmit otrajā gadā, kad mēs dzerdami un dziedādami, pa visu kuģi līksmodami, gluži tādā pašā dienā kā šī ar «Modro» izbraucām no Sidnejas ostas. Kas par kuģīti, ai, kungi, kungi, kas par gudru un skaistu kuģīti! Un komanda, vieni drošuļi vien, jauni puiši no pirmā līdz pēdējam, visiem vēl tālu līdz
četrdesmit. Kapteinis gan bija pavecs džentlmenis, divdesmit astoņi gadi, bet trešajam virsniekam astoņpadsmit, uz vaigiem liega, samtaina pūka, kurai vēl ne reizes nav pieskāries asmens. Viņš ari nomira laiva. Un kapteinis izdvesa pēdējo nopūtu tai salā, kam nemaz vārda nav, un brūnās meičas raudādamas vēdināja ar palmu vēdekļiem gaisu viņa aizslāpušajām plaušām.
Vairāk Degs Dotrijs nedzirdēja, jo devās lejup, lai ķertos pie saviem jaunajiem pienākumiem. Taču, klādams uz lāviņām tīrus palagus un norīkodams Kveiku, lai uzberž sen nemazgātās grīdas, viņš, galvu pašūpojis, nopurpināja: — Āķīgs vecis, trakoti āķīgs vecis. Ne katrs ir muļķis, kas pēc muļķa izskatās.
«Mērijas Tērneres» skaistie apveidi bija izskaidrojami ar to, ka kuģis bija būvēts roņu medībām; tāpēc uz tā arī bija daudz plašu telpu. Priekšgala kubrikā bija divpadsmit lāviņas, bet telpu apdzīvoja tikai astoņi skandinavu matroži. Piecas kajītes kuģa pakaļgalā aizņēma trīs mantas meklētāji, Vecais Jūrnieks un stūrmanis, liela auguma, maigas dabas parkrievojics soms, kuru visi sauca par misteru Džeksonu, jo neviens no jūrniekiem nespēja izrunāt uzvārdu, ar kādu viņš bija parakstījis līgumu.
Atlika vēl starpklājs, kuru no pakaļgala kajītēm atdalīja bieza koka siena un no kura pa kāpnēm un lūku varēja nokļūt uz klāja. Starp lūku un starpklāju atradās kambīze. Pašā starpklājā, kur telpas bija vairāk nekā kajītēs, bija novietotas sešas ietilpīgas guļamlāvas — katra divtik plata kā priekšgala kajītes lāviņas, turklāt tikai vienstāva, un katrai priekšā aizvilkts aizkars.
— Glauns dzīvoklis, Kveik, vai ne? — Dotrijs uzrunāja savu septiņpadsmitgadīgo brūnādaino papuasu ar izkaltušu un sačokurojušos simtgadīga veča seju, dzīva ģilteņa kājām un vecīga japāņu cīkstoņa resno rumpi. — Nu, Kveik, kā tev patīk?
Kveiks bija tā pārsteigts par plašajām telpām, ka nespēja izteikt ne vārda, tikai izteiksmīgi zibināja acis.
— Jums var būt patīcēs šitā lāviņa? — pavārs, sīka auguma vecs ķīnietis, apjautājās iztapīgā pazemībā, pamādams ar roku uz savu lāvu un gaidīdams, ka baltais cilvēks laipni pieņems viņa piedāvājumu.
Dotrijs papurināja galvu. Viņš jau sen bija atskārtis gudrību, ka ar kuģu pavāriem jādzīvo draudzīgi, jo jūrnieku aprindās zināms, ka pavāri mazākā iemesla dēļ
pēkšņi sāk trakot un apstrādā savus biedrus ar lielajiem miesnieka nažiem un gaļas cepamajiem iesmiem. Turklāt pie pretējās sienas, patālāk no ķinieša guļvietas, bija tikpat laba brīva lāviņa. Guļvietā pie kreisā borta līdzās pavāra lāviņai viņš norīkoja Kveiku. Tā viņam ar Maiklu palika viss labais borts ar trim guļamlāvām. Lāviņu savējai līdzās viņš nosauca par «Killeniboja gultu» un paziņoja to Kveikam un pavāram. Dotrijam radās iespaids, ka pavārs, kurš sevi nosauca par Ā Moju, ar šādu izkārtojumu nav īsti apmierināts; taču viņš to uztvēra vienīgi kā kuriozu — redz, kā ķīnietis uzskata par pazemojumu, ka nu būs jāguļ vienā telpā ar suni.