Kad pēc pusstundas, uzposis kajītes, Dotrijs atgriezās starpklājā, lai aizsūtītu Kveiku pēc pudeles alus, viņš redzēja, ka Ā Mojs paņēmis savas gultas drānas un pārvācies brīvajā lāviņā pie labā borta. Nu viņš bija vienā pusē ar Dotriju un Maiklu, bet Kveikam vienam pašam palika visa starpklāja otra puse. Dotrijs kļuva ziņkārīgs.
— Kāda muša tam ķīnietim iekodusi? — viņš uzbilda Kveikam. — Viņš negrib gulēt pie vienas sienas ar tevi. Kāpēc? Velns parāvis! Kāpēc? Tas vecais man vēl aizdos dusmas.
— Varbūt ķīnietis domā, ka mans viņu «kai-kai», — Kveiks pajokoja, ko darīja gaužām reti.
— Labi, labi, — stjuarts atteica, — tūliņ redzēsim. Tu pārnes manas mantas uz savu gultu un savas uz manējo.
Kad viņi bija guļvietas pārkārtojuši tā, ka Kveika, Maikla un Ā Moja lāvas palika labajā pusē, bet Dotrijs viens pats aizņēma kreiso bortu, viņš devās strādāt. Nākamajā reizē atgriezies, viņš ieraudzīja, ka Ā Mojs atkal pārcēlies pie kreisā borta, bet tagad aizņēmis pašu tālāko lāviņu.
«Gandrīz vai jādomā, ka esmu vecajam blēdim iepaticies,» Dotrijs savā nodabā pavīpsnāja.
Tomēr viņš neprata uzminēt, kādēļ A Mojs allaž pārvietojas tā, lai nebūtu jāguļ pie viena borta ar Kveiku.
— Manim paticīs pārvākties, — sīkais, vecais vīriņš paskaidroja uz Dotrija tiešo jautājumu, pavērdamies stjuartā ar izbiedētu lūdzēja skatienu, — manim vienmēr paticīs pārvākties un pārvākties. Vai jūs sapratīs?
Dotrijs, nekā nesaprazdams, papurināja galvu, jo ķīnieša slīpās acis nenodeva satraukumu un bailes, ar kā
dām viņš slepus vēroja Kveika kreisās rokas savilktos pirkstus un ādas tumšo sabiezējumu uz pieres, kur jau sāka iezīmēties trīs īsas, vertikālas grumbiņas, piešķirot viņam lauvas izskatu — lauvas pieri, kā to mēdz dēvēt speciālisti, runājot par šo briesmīgās slimības pazīmi.
Vēlāk stjuarts bieži vien, izdzēris no savas dienas devas piecas kvartas, pablēņoties gribēdams, apmainījās guļvietām ar Kveiku. Un ikreiz pārvācās arī Ā Mojs, taču Dotrijs neievēroja, ka pavārs nekad nelikās gulēt uz lāviņas, kur bija gulējis Kveiks. Viņš neievēroja arī, ka pēc tam, kad Kveiks bija izgulējies visās sešās lāviņās, AMojs uztaisīja no brezenta gabala guļamtīklu, pakāra to pie griestiem un kopš tā laika netraucēts šūpojās gaisā.
Dotrijs vairs par to nedomāja, uzskatīdams ķīnieša ērmoto izturēšanos par neizprotamu dīvainību. Vienu gan viņš ievēroja, proti, Kveikam netika atļauts iet kambīzē. Un bez tam viņš novēroja vēl vienu savdabību, ko raksturoja šādiem vārdiem: — Tik tīrīgu ķīnīzeri savu mūžu neesmu redzējis. Kambize spīd, starpklājs spīd. Katru brīvu brītiņu viņš plaucē virtuves traukus ar verdošu ūdeni, ja vien nav aizņemts, mazgājoties pats vai beržot un vārot drēbes un gultas veļu. Dievs sodi, viņš taču patiesi ik nedēļu bāž segas baļļā!
Stjuarta prātu nodarbināja citas domas. Daudz laika vajadzēja, lai tuvāk iepazītu piecus vīrus, kas dzīvoja atsevišķajās kajītēs, izdibinātu vispārējo situāciju un noskaidrotu, kāda attieksme pret šo situāciju un citam pret citu ir katram no pieciem. Viņu interesēja arī «Mērijas Tērneres» kurss. Nav pasaulē tāda veca jūras vilka, kurš nekārotu zināt, kurp viņa kuģis dodas un kas būs tuvākā osta.
— Manuprāt, mēs kustam uz priekšu kaut kur ziemeļos no Jaunzēlandes, — Dotrijs pie sevis sprieda, slepeni simtiem reižu ieskatoties kompasa būdā. Bet tas arī bija viss, ko viņam izdevās izzināt par kuģa kursu; visus novērojumus kapteinis Dons izdarīja viens pats un pats tos arī izstrādāja, neuzticēdamies pat stūrmanim; karti un kuģa žurnālu kapteinis Dons vienmēr rūpīgi ieslēdza. Dotrijs zināja, ka kajītē noris dedzīgi strīdi par garuma un platuma grādiem; taču vairāk viņš nekā neizdibināja, jo viņam jau pašā sākumā tika stingri piekodināts, ka šādu apspriežu laikā nedrīkst kajītei ne tuvumā rādīties. Viņam tomēr nepalika apslēpts, ka apspriedes izvērtās
par īstām kaujām, kurās godājamie džentlmeņi Dons, Nišikanta un Grimšovs brēca cits uz citu un, cits citam draudot, cirta dūres galdā, apklusdami vienīgi tajos brīžos, kad pacietīgi un ļoti laipni iztaujāja Veco Jūrnieku.
— Ar kaut ko vecais viņus kaitina un tracina, — stjuarts secināja, bet, lai kā pūlējās, tomēr nespēja uzminēt Vecā Jūrnieka varas noslēpumu.
Čārlzs Stovs Grīnlīfs bija Vecā Jūrnieka vārds. To Dotrijs uzzināja no vecā paša, bet vairāk arī nekā neprata izvilkt — vienīgi nesakarīgu buldurēšanu un gaušanos par svelmi laivā un dārgumiem, kas vienas ass dziļumā aprakti smiltīs.
— Te daži no mums kaut ko spēlē — un citi noskatās un brīnās, — stjuarts kādu dienu teica, atkal izmēģinādams laimi. — Man pašam liekas, ka vēroju augstu spēli. Un, jo ilgāk tajā noskatos, jo vairāk tā mani sajūsmina.
Vecais Jūrnieks pavērās stjuartam tieši acīs ar aizplīvurotu, nekā neredzošu skatienu.
— Uz «Modrā» stjuarti bija jauniņi, tīrie zeņķi, — viņš nomurmināja.
— Jā, ser, — Dotrijs moži atsaucās, — klausoties jūsu vārdos, jādomā, ka «Modrais» ar savu jauno puišu apkalpi bijis pamatīgs kuģis. Ne tāds kā šis grausts, bāztin piebāzts ar večiem. Un tomēr es šaubos, vai jaunie puiši būtu pratuši uzsākt tik gudru un viltīgu spēli, kāda tiek spēlēta šeit. Es skatos un brīnos, cik smalki viss izdomāts, ser.
— Es jums ko pateikšu, — Vecais Jūrnieks uzbilda tik noslēpumaini, ka Dotrijs pieliecās, lai labāk varētu sadzirdēt. — Uz «Modrā» neviens stjuarts neprata sajaukt tik labu dziļumbumbu kā jūs. Mēs tos laikus nekā nezinājām par kokteiļiem, bet mums bija šerijs un rūgtais. Un ļoti labs aperitīvs, brīnišķīgs aperitīvs.