Es jums pateikšu vēl ko, — vecais turpināja, kad jau šķita savu sakāmo beidzis, pārtraukdams Dotrija trešo mēģinājumu izvilināt no viņa patiesību par stāvokli uz šonera un Vecā Jūrnieka lomu šai situācijā. — Pulkstenis tūliņ būs pieci, un es makten labprāt pirms pusdienām iebaudītu vienu no jūsu gardajiem kokteiļiem.
Pēc šīs sarunas Dotrijs kļuva pret veco vēl aizdomīgāks. Taču, dienām ritot, viņā pamazām, bet aizvien stingrāk nostiprinājās pārliecība, ka Čārlzs Stovs Grīn- līfs ir prātu izdzīvojis večuks, kas patiesi tic pasaciņai par apslēptiem dārgumiem kādā dienvidjūru salā.
Reiz, spodrinādams trapa misiņa margas kajītes tuvumā, Dotrijs neviļus dzirdēja veco stāstām Grimšovam un ebrejam, kā viņš ticis pie drausmīgās rētas un pazaudējis kreisās rokas pirkstus. Abi gudrinieki bija ar pāris liekām glāzēm veco apdzirdījuši, cerēdami tā viņam atraisīt mēli un kaut ko no viņa izvilināt.
— Tas notika laivā, — stjuarts ārpusē dzirdēja iečerk- stamies veča balsi. — Vienpadsmitajā dienā tas notika — izcēlās dumpis. Mēs laivas pakaļgalā cīnījāmies pret viņiem kā viens vīrs. Tas bija pilnīgs neprāts. Bijām pa- vārguši badā, bet vēl trakāk mūs mocīja slāpes. Un ūdens dēļ arī viss sākās. Raugi, mēs bijām pasākuši laizīt rasu no airiem, soliem, laivas iekšējā apšuvuma. Un katram piederēja zināma teritorija virsmu, uz kurām krājās rasa. Piemēram, stūres rats un puse labā borta pakaļējā sēdekļa apšuvuma bija otrā virsnieka tiesa. Mēs visi bijām pietiekami godprātīgi, lai nepieskartos viņa īpašumam. Trešais virsnieks bija pavisam jauniņš, tikko astoņpadsmit, drosmīgs 1111 jauks zēns. Viņš dalījās ar otro virsnieku valgmē uz pakaļējā sēdekļa. Viņi novilka robež- svītru, un, lai cik skopa rasa naktī uzkrita, nedz vienam, nedz otram nekad nebūtu nācis prātā grēkot pret šo robežu. Abi bija pārāk godīgi.
Matroži tādi nebija. Viņi savā starpā nīdās par katru rasas pilienu, iepriekšējā naktī viens par šādu zādzību bija nodurts. Bet tajā naktī, kad es negulēju un gaidīju, lai uz man piederošajām virsmām sakrājas mazliet vairāk rasas, izdzirdu kādu laizām mitrumu no kreisā borta apšuvuma, kas no pakaļējā sēdekļa līdz pat laivas galam piederēja man. Pamodos no murgaina sapņa, kurā biju skatījis dzidrus avotus un palojošas upes, un sāku ieklausīties, bīdamies, ka paslepenais dzērējs var ielauzties manā tiesā.
Viņš nāca arvien tuvāk mana īpašuma robežai, un es dzirdēju viņu kārībā stenam un kunkstam, kad viņš laizīja miklo koku. Izklausījās, it kā naktī ganos palaists dzīvnieks, zāli plūcot, nāktu aizvien tuvāk.
Man rokā bija pagadījies dullis, gribēju arī uz tā uzkrāt mazliet valgmes. Nezināju, kas tur zogas tuvāk, bet, kad viņš kunkstēdams un sēkdams jau bija pāri robežai un laizīja manus dārgos rasas pilienus, es belzu. Dullis trāpīja viņam tieši pa degunu — zaglis, izrādījās, bija bocmanis. Un ar to pašu sākās dumpis. Bocmaņa nazis uzšķērda man seju un nošķēla pirkstus. Trešais virsnieks, astoņpadsmitgadīgais puisis, cīnījās kopā ar mani un izglāba mani, un, pirms es zaudēju samaņu, mēs vēl paguvām par abiem pārvelt bocmaņa līķi pār laivas malu jūrā.
Kāju švīkstoņa un krēslu stumdīšana kajītē atgrieza Dotriju īstenībā un mudināja no jauna ķerties pie pulēšanas, ko klausoties bija uz brīdi aizmirsis. Berzdams misiņa margas, viņš savā nodabā klusi noteica:
— Tas vecais ir pārcietis pamatīgu ellīti. Bet tā jau uz jūras gadās.
— Nē, — Vecais Jūrnieks turpināja pīkstīgā falsetā, atbildēdams uz kādu jautājumu, —• nē, es nezaudēju samaņu no ievainojuma. Tas notika no piepūles cīniņā. Biju pārāk novārdzis. Nē, laikam biju tā izkaltis, ka brūces nemaz daudz neasiņoja. Visapbrīnojamākais bija tas, cik ātri ievainojumi dzija. Otrais virsnieks nākamajā dienā mani sašūstīja ar adatu, ko pats sameistaroja no ziloņkaula zobu bakstāmā, bet diegus šūšanai izvilka no no- skranduša buraudekla gabala.
— Atļaujiet vaicāt, mister Grīnlīf, — vai toreiz jums bija gredzeni arī uz tiem pirkstiem, ko nazis nošķēla? — Dotrijs dzirdēja Simonu Nišikantu jautājam.
— Jā, viens ārkārtīgi skaists. Vēlāk es to atradu laivas dibenā un uzdāvināju sandalkoka tirgonim, kurš mani izglāba. Gredzenam bija liela briljanta acs. Barbadosā tiku par to gredzenu vienam angļu jūrniekam samaksājis simt astoņdesmit gineju. Viņš to, protams, bija zadzis, jo īstenībā gredzens maksāja daudz vairāk. Sandalkoka tirgonis ne tikai izglāba man dzīvību. Viņš piedevām iztērēja simt mārciņu, lai apgādātu mani ar visu vajadzīgo un nopirktu man biļeti no Ceturtdienas salas uz Šanhaju.
— Man visu laiku acīs rēgojas viņa gredzeni, — Dotrijs tovakar dzirdēja Simonu Nišikantu sakām Grimšo- vam, kad abi stāvēja tumsā pie pūpes. — Mūsu dienās tādus ar uguni nesameklēsi. Tie ir īsti senlaicīgi. Tie nav parastie vīriešu gredzeni. Vecos laikos tos būtu dēvējuši par lielkungu gredzeniem. Tādus patiešām valkāja lielkungi, es gribu sacīt — ļoti diži un ievērojami kungi. Es labprāt piedzīvotu to dienu, kad man kāds atnestu šitādus ieķīlāt. Tie maksā bargu naudu.
— Es tikai gribēju tev pateikt vienu, Killeniboj, mūsu ceļojums vēl nebūs galā, kad es jau nožēlošu, ka esmu līdzis uz ciešu mēnešalgu, nevis uz līdzdalību atrastajos dārgumos, — Degs Dotrijs tovakar pirms gulētiešanas atzinās Maiklam, kamēr Kveiks vilka viņam nost zābakus, bet viņš pats tukšoja sesto alus pudeli. — Tici man, Killenij, vecais džentlmenis zina, ko runā, un savā laikā ir bijis velna pulveris. Par baltu velti cilvēks neļaus nošķelt rokai pirkstus un uzšķērst ģīmi un nedižosies ar gredzeniem, kas augļotājam sadzen pilnu muti ar siekalām.