11. NODAĻA
Reiz, kad «Mērijas Tērneres» ceļojums vēl nebija galā, Degs Dotrijs, sēdēdams lielajā tilpnē starp saldūdens muciņām un no sirds izsmējies, pār'kristīja šoneri par «Muļķu kuģi». Taču tas notika dažas nedēļas vēlāk. Līdz tam laikam viņš tik cītīgi pildīja savus uzdevumus, ka pat kapteinis Dons neatrada nenieka, ko viņam pārmest.
Sevišķi uzmanīgi viņš centās aprūpēt Veco Jūrnieku, kuru bija sācis dziļi cienīt, bija pat iemīlējis. Vecais stipri atšķīrās no pārējiem kajīšu iemītniekiem. Tie bija mantkārīgi; visa dzīve viņiem nozīmēja vienīgi dzīšanos pēc dolāriem. Dotrijs, pats būdams plaša vēriena cilvēks, apbrīnoja Veco Jūrnieku, kurš acīmredzot nebija nekad bijis sīkumains un arī tagad visu laiku uzstāja, ka manta, kuru viņi brauca meklēt, jāsadala visiem.
— Jūsu tiesa nezudīs, stjuart, kaut man tā būtu jāatdod no paša daļas, — viņš bieži vien apgalvoja Dotrijam, kad tas viņam bija izrādījis kādu īpašu laipnību. — Mantas tur ir kaudžu kaudzēm, un man nav ne radu, ne tuvinieku un ko dzīvot atlicis tik maz, ka mantas man nevajag, kur nu vēl tādu daudzumu.
Un tā Muļķu kuģis burāja uz priekšu; visi, kas uz tā atradās, par to vien domāja kā vilt un piemuļķot citam citu, sākot ar vientiesīgo, labsirdīgo somu stūrmani, kam gaidāmā guvuma nojausmā trīsēja nāsis, kad viņš ar paštaisītu atslēgu ik dienu izzaga no kapteiņa aizslēgtās atvilktnes informāciju par kuģa kursu, un beidzot ar pavāru Ā Moju, kurš nelaida Kveiku sev tuvumā un ne reizes ne ar pušplēstu vārdu neieminējās citiem, kādas briesmas viņiem draud no pastāvīgas saskarsmes ar drausmīgās slimības pārnēsātāju.
Pats Kveiks par savu slimību nedz domāja, nedz raizējās. Viņš zināja, ka cilvēki dažkārt sasirgst ar šo kaiti. Sāpes viņš necieta, un viņa sprogainajā galvā pat nemo- dās doma, ka viņa kungs par slimību nekā nezina. Šā paša iemesla dēļ viņam neradās aizdomas, kādēļ Ā Mojs no viņa vairās. Arī citu raižu Kveikam nebija. Viņa dievs, kuru viņš turēja augstāku par visiem jūras un džungļu dieviem, allaž bija tuvs un sasniedzams, un tādēļ visur, kur viņš atradās kopā ar savu dievu stjuartu, bija paradīze.
Gluži to pašu izjuta Maikls. Tāpat kā Kveiks mīlēja un dievināja sešu kvartu vīru, viņu mīlēja un dievināja arī Maikls. Pieredzēt ik dienu, ik stundu Dega Dotrija atzinību un laipnību Maiklam nozīmēja dzīvot pastāvīgā svētlaimē. Lielie kungi Dons, Nikišanta un Griinšovs kalpoja elku dievam, kura vārds ir Zelts. Kveika un Maikla dievs bija dzīvs, tā balsi ik brīdi varēja dzirdēt, tā rokas bija draudzīgas un siltas, un ik pieskārienā varēja sajust tā sirds dzīvīgos pukstus.
Maikls nezināja lielākā prieka kā stundām sēdēt kopā ar stjuartu un izdziedat viņam līdzi visas dziesmas un meldijas, ko stjuarts dziedāja vai dudināja. Tā kā Maikls bija vairāk apdāvināts par Džeriju un piedevām vēl tika muzikāli skolots, viņš iemācījās dziedāt daudz labāk, nekā Villai Kennanei jebkad izdevās iemācīt Džeriju.
Maikls prata izgaudot, pareizāk gan būtu jāsaka — izdziedāt (jo viņa gaudas bija klusas un melodiskas) savas balss robežās visas melodijas, ko stjuarts nodziedāja viņam priekšā. Viens pats viņš bez kļūdīšanās varēja nodziedāt tādas vienkāršas dziesmiņas kā «Mājas, mīļās mājas», «Dievs, svētī karali» un «Dusi, bērniņ, dusi». Pat tad, kad stjuarts, atkāpies gabaliņu nostāk, uzdeva toni, Maikls viens pats, purnu gaisā izslējis, dziedāja «Šenan- doa» un «Aizved mani uz Rio».
Kveiks lāgiem paslepeni, kad stjuarta nebija tuvumā, izvilka dienasgaismā savas mutes bungas — un Maikls, primitīvā instrumenta valdzināts, dziedāja tam līdzi Karaļa Viljama salas barbariskos ritmus. Un drīz Maiklam gadījās vēl viens maestro, par kuru viņš bija sajūsmināts. Šo maestro sauca par Kokiju. Ar šo vārdu viņš stādījās Maiklam priekšā, kad abi pirmoreiz sastapās.
— Kokijs, — viņš drosmīgi uzsauca, nesadrebinājis ne spalviņu un nepavisam negrasīdamies bēgt, kad Maikls metās viņam virsū, lai nokostu. Cilvēka balss, dieva balss no mazā, spoži baltā putneļa rīkles piespieda Maiklu ap- tupties un ar acīm un drebošām nāsīm meklēt cilvēku, kas nupat bija runājis. Bet cilvēka nebija … bija tikai mazs kakadu, kas, galviņu uz Maikla pusi nekautrīgi piešķiebis, atkārtoja: — Kokijs.
Maiklam jau pašā agrā bērnībā Merindžā bija stingri jo stingri iemācīts, ka vistas nav aizskaramas. Mistera Hagina un pārējo balto dievu vistas bija radījumi, kam suņi ne tikai nedrīkstēja uzbrukt, bet kas turklāt vēl bija jāaizstāv. Taču šis radījums, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija nevis vista, bet džungļu iemītnieks, tātad katra suņa likumīgs medījums, pēkšņi uzrunā viņu dieva balsī.
— Vācies prom! — sīkaliņš pavēlēja tik bargi, tik cilvēciskā balsī, ka Maikls atkal iztrūkās un pārlaida skatienu starpklājam, meklējot dievu, kas būtu varējis to teikt. — Vācies prom, ka neapgriežu tev sprandu! — sīkais spalvainītis no jauna pavēlēja.
Pēc tam sekoja vesela tirāde ķīniešu valodā, un balss bija tik līdzīga Ā Moja balsij, ka Maikls vēlreiz, pēdējo lāgu, pārlaida skatienu starpklājam, meklēdams runātāju.
To redzot, Kokijs sāka tik neprātīgi ķērkt un smieties, ka Maikls, ausis saslējis un galvu piešķiebis, saklausīja smieklos visas cilvēku balsis, ko bija dzirdējis uz klāja.
Un Kokijs, kas nesvēra vairāk par dažām uncēm, nesvēra pat pusmārciņas, ar spalvu riekšavu apaugusi sīka kaulu aptverīte, kuras iekšienē gan pukstēja tikpat liela un drosmīga sirds kā jebkuram uz «Mērijas Tērneres» klāja, gandrīz tai pašā mirklī kļuva ne tikai par Maikla draugu un biedru, bet arī par pavēlnieku. Mazais, drosmīgais kamoliņš Kokijs uzreiz iekaroja Maikla cieņu. Un Maikls, kas ar vienas ķepas belzienu būtu varējis pārlauzt Kokija trauslo kakliņu un uz visiem laikiem izdzēst viņa acu mirdzumu, jau no pirmā iepazīšanās brīža izturējās pret mazo ārkārtīgi saudzīgi. Viņš atļāva Kokijam neskaitāmas vaļības, kādas nemūžam nebūtu atļāvis Kveikam.