Maiklam bija iedzimts, no vispirmā pasaules suņa mantots instinkts aizstāvēt barību. Viņš par to nekad īpaši neprātoja. Automātiski un nepatvaļīgi, gluži tāpat kā pukstēja viņa sirds, gluži tāpat kā viņš elpoja, Maikls aizstāvēja barību, ja bija tai uzlicis ķepu vai iekodies tajā ar zobiem. Vienīgi stjuartam, līdz pēdējai iespējai sasprin- dzis vai savaldījies, viņš ļāva aiztikt barību, kurai pats jau bija pieskāries. Pat Kveiks, kurš pēc stjuarta rīkojuma Maiklu parasti baroja, zināja, ka nepaglābs pirkstus, ja neliks mierā ēdamo, kas jau nodots suņa īpašumā. Bet Kokijs, mazais spalvu kamoliņš, sīkais dzīvības un gaismas zibsnis ar dieva balsi, nekautrīgi un drosmīgi pārkāpa Maikla tabu, viņa barības aizstāvēšanas instinktu.
Aptupies uz Maikla bļodas malas, šis mazais no aiz- mūžu tumsas dzīvības gaismā iznirušais dēkainis, sīciņā dzirkstelīte starp divām tumsībām, izriezis laškrāsas cekulu, paplezdams un atkal saraukdams melnās pērlēm līdzīgās acu zīlītes, izgrūda pavēlošu ķērcienu visu dievu balsī reizē un piespieda Maiklu atkāpties un ļaut putnēnam izlasīt no bļodas visgardākos kumosiņus.
Kokijs prata ar Maiklu apieties, un tas izpaudās simtiem veidos. Mazais putns, kam griba bija cieta kā tērauds, kas prata lielīties un lamāties kā piedzēris klaidonis, bet prata arī pielabināties tikpat glaimīgi, kā to prata pirmā sieviete Ēdenes dārzā un pratīs viņas visu- pēdējā pēctece. Kad Kokijs, uz vienas kājas balansēdams, ar otru Maiklam skaustā ieķēries, pieliecās sunim pie auss un sāka diedelēt, Maikls tikai pieglauda sabozušos spalvu un ar stulbi svētlaimīgu izteiksmi acīs izpildīja katru Ko- kija vēlēšanos un untumu.
Kokijs ļoti drīz sadraudzējās ar Maiklu arī tādēļ, ka A Mojs atteicās no sava putna. Pavārs bija to nopircis Sidnejā no kāda jūrnieka par astoņpadsmit šiliņiem, turklāt vēl veselu stundu kaulējies par cenu. Bet, viendien ieraudzījis Kokiju tupam un tērgājam uz Kveika kreisās rokas kroplajiem pirkstiem, Ā Mojs pēkšņi sajuta pret putnu tādu riebumu, ka pat astoņpadsmit šiliņi zaudēja viņa acīs vērtību, iedomājoties vien, ka vajadzētu vēl kādreiz Kokijam pieskarties.
— Paticīs putns? Gribi putns? — viņš jautāja Kveikam.
— Mainīt, tu mainīt? — Kveiks atjautāja, būdams pilnīgi pārliecināts, ka viņam piedāvā maiņu, un klusībā prātoja, vai tikai vecais pavārs nav iekārojis viņa dārgās mutes bungas.
— Nemainīt, — Ā Mojs atbildēja. — Paticīs putns, tu ņem putns.
— Kā tā — ņem? — Kveiks brīnījās. — Ja man nav nekas, ko es dot tev?
— Nē, nē, nemainīt, — Ā Mojs nepielaidās. — Tev paticīs, tu gribi, viņš tavs, godavārds.
Un tā mazais, drosmīgais spalvu kamoliņš ar varonīga vīra sirdi, cilvēku un paša saukts par Kokiju, dzimis Jaunhebridu arhipelāga Santo salas džungļos, melna, divkājaina cilvēkēdāja sagūstīts un par sešiem tabakas stienīšiem un akmens cirvi pārdots skotu tirgonim, kurš, pirms nomira ar malāriju, to par četriem šiliņiem pārdeva tālāk vergu tirgotājam, pēc tam iemainīts kādam kurinātājam anglim pret vecspāņu manierē darinātu bruņurupuča kaula ķemmi un vēlāk šā paša kurinātāja kārtīs nospēlēts par sešiem šiliņiem, lai vēlāk tiktu atdots par vecu akordeonu, kas bija vismaz divdesmit šiliņu vērts, un vispēdigi par astoņpadsmit šiliņiem skaidrā naudā nonācis pie veca, červeļaina ķīnieša; tā Kokijs, tikpat mirstīgs un nemirstīgs kā jebkura drosmīga dzīvības dzirksts uz mūsu planētas, no viena īpašnieka — Ā Moja, kuģa pavāra, kurš pirms četrdesmit gadiem Makao bija nogalinājis savu jauno, neuzticīgo sievu un tad aizbēdzis uz kuģiem, pārgāja pie Kveika — spitālīgā papuasa, kas bija vergs Degam Dotrijam, bet tas savukārt kalpoja citiem kungiem, kurus pazemīgi uzrunāja: «Jā, ser» un «Nē, ser», un «Pateicos, ser».
Maiklam gadījās vēl viens biedrs, bet Kokijs to par draugu neatzina. Tas bija Skrepss, lempīgs ņūfaundlen- diešu kucēns, kas nepiederēja nevienam, ja nu varbūt pašai «Mērijai Tērnerei», jo ne kuģa priekšgalā, ne pakaļgalā kucēnam nepieteicās īpašnieks, nedz arī kāds atzinās to uz kuģa atnesis. Tā nu viņu nosauca par Skrepsu, un, tā kā viņš nepiederēja nevienam, tad piederēja visiem un piederēja tik lielā mērā, ka misters Džeksons solījās apgriezt A Mojam sprandu, ja tas kucēnu pienācīgi nebarošot, bet Sigurds Halvorsens kuģa priekšgalā reiz gandrīz apgrieza sprandu Henrikam Jertsenam, kad tas bija ar kāju paspēris kucēnu nost no ceļa. Kad Simons Niši- kanla, kas bija gan liels un resns miesās, bet pastāvīgi gleznoja maigus, salkanus, sievišķīgus akvarelīšus, kādu dienu apskaitās, kad šunelis apgāza viņa molbertu, un meta tam ar saliekamo krēslu, viņam uz pleca uzgula Grimšova milzīgā, gaļīgā roka tik cieši, ka apgrieza viņu kā vilciņu, bezmaz nolidināja garšļaukus uz klāja un atstāja saspiestajā plecā zilumus uz vairākām dienām.
Maikls, lai arī pilnīgi pieaudzis suns, bija tik jautras dabas, ka meklēt meklēja izdevību iztrakoties ar Skrepsu. Viņa rotaļāšanās instinkts bija tikpat spēcīgs kā ķermeņa uzbūve, tādēļ viņš pastāvīgi nokausēja Skrepsu tā, ka tas palika nevarīgi guļam uz klāja, elsa, smējās aizslāpušām lūpām un ar piekusušajām priekšķepām vārgi atvairīja Maikla šķietami niknos uzbrukumus. Maikls vienmēr ielaidās cīņā, kaut arī Skrepss bija vismaz trīsreiz lielāks par viņu un ar smagajām ķepām un visu augumu atgādināja mazu zilonēnu, kas iebridis pīpeņu pļavā. Tikko atguvis elpu, Skrepss no jauna bija gatavs plosīties, un arī Maikls bija atguvies, lai stātos tam pretī. Tas viss Maikl am bija lielisks treniņš, stiprinaja viņu gan miesa, gan garā.