12 NODAĻA
Tā Muļķu kuģis vagoja jūru, Maikls draiskojās ar Skrepsu, izjuta dziļu cieņu pret Kokiju, ļāva tam ķircināties un pieglaimoties, dziedāja kopā ar stjuartu un dievināja to; Dotrijs ik dienu izdzēra savas sešas kvartas un ik mēneša pirmajā datumā iekasēja algu, un apbrīnoja Čārlzu Stovu Grīnlīfu kā cildenāko cilvēku uz kuģa; Kveiks apkalpoja un mīlēja savu kungu, nebēdādams, ka āda uz pieres, spitālībai progresējot, kļūst arvien biezāka un tumšāka; Ā Mojs vairījās no melnā papuasa kā no mēra, mazgājās vienā gabalā un ik nedēļu vārīja gultas drēbes; kapteinis Dons vadīja kuģi un raizējās par savu īres namu Sanfrancisko; Grimšovs, gaļīgās rokas uz ceļiem atspiedis, plijās virsū augļotājam, lai tas iegulda pasākumā tikpat daudz naudas, cik viņš ieguldījis no saviem kviešu tīrumiem; Simons Nišikanta slaucīja nosvīdušo kaklu piespeķotā zīda mutautā un augām dienām gleznoja akvareļus; stūrmanis neapnikdams ar paštaisīto atslēgu zaga ziņas par platuma un garuma grādiem; un Vecais Jūrnieks remdēja sirdi ar skotu viskiju, smēķēja smaržīgus Havannas cigārus, trīs par dolāru, kuri bija iepirkti uz ekspedīcijas rēķina, un visu laiku buldurēja par pekles karstumu laivā, par nevienam nezināmiem azi- mutiem un dārgumiem, kas vienas ass dziļumā aprakti smiltīs.
Šī okeāna daļa, kur kuģis patlaban šķēla viļņus, Dotrijam likās gluži tāda pati kā jebkura cita; viņš nesaskatīja ne mazākās atšķirības. Nekur nepavīdēja zeme. Ar kuģi centrā apvārsnis iezīmēja nemainīgu un mūžīgu pasaules apli. Vienīgi kompasa adata rādija «Mērijas Tēr- neres» kursu. Saule ik rītu nešaubīgi uzlēca austrumos un tikpat nešaubīgi norietēja rietumos, ko, protams, ar attiecīgām korektūrām deklinācijā un deviācijā apstiprināja kompass; un naktī spīdekļi un zvaigznes nemainīgi turpināja savu gaitu pa debess velvi.
Šajā okeāna daļā matroži dežurēja mastos no rītausmas līdz mijkrēslim, kad «Mērija Tērnere» likās dreifā, lai pārlaistu nakti. Kad pagaja vēl kads laiciņš un, pēc Vecā Jūrnieka vārdiem, mērķis tuvojas, augstāk pārvācās arī visi trīs dēkas akcionāri. Grimšovs apmierinājās ar grotmasta zāliņu. Kapteinis Dons uzrāpās augstāk un jāteniski uzsēdās uz fokmasta rājas. Simons Nišikanta pārtrauca debess un jūras krāsu gleznošanu pansionāta audzēkņu stilā un, divu aiz smiekliem vai plīstošu slaidu matrožu celts, stumts un balstīts, uzsvempās uz bezān- masta šķērszāliņa, ar pūlēm kaut kā novietoja resnās miesas un alkatībā pēc zelta vēroja saulē vizošo jūru, pacēlis pie acīm tālskati, kuru kāds reiz bija ieķīlājis viņa bodē un nebija izpircis.
— Savādi, — purpināja Vecais Jūrnieks, — pavisam savādi. Šī ir tā pati vieta. Kļūdīšanās nav iespējama. Trešajam virsniekam pilnīgi varēja uzticēties. Kaut arī viņam bija tikai astoņpadsmit gadu, kuģi viņš vadīja labāk neka kapteinis. Vai viņš pēc astoņpadsmit dienām neaizvadīja laivu līdz koraļļu salai? Bez kompasa turklāt, un jūs paši saprotat, kāds sekstantā redzams apvārsnis no mazas laivas, kad jūra bango. Viņš nomira, bet vēl mirdams norādīja pareizo kursu, un es sasniedzu koraļļu salu tūliņ otrā dienā pēc tam, kad biju viņa līķi pārvēlis pār laivas malu.
Kapteinis Dons tikai paraustīja plecus un izaicinošu skatienu pavērās armēņu ebreja neuzticības pilnajās acīs.
— Sala tak nevarētu būt nogrimusi, — Vecais Jūrnieks smalkjūtīgi mēģināja pārtraukt neveiklo klusumu. — Tas nebija parasts sēklis vai rifs. Lauvas Galva bija trīs tūkstoši astoņi simti trīsdesmit piecas pēdas augsta. Pats redzēju, kā kapteinis ar trešo virsnieku to triangulēja.
— Esmu visu jūru kā ar susēkli izsukājis, — kapteinis Dons viņu dusmīgi pārtrauca, — un manam susēklim nav tik reti zari, ka caur tiem nepamanīta būtu varējusi izslīdēt četru tūkstošu pēdu augsta virsotne.
— Dīvaini, dīvaini, — Vecais Jūrnieks vēlreiz nomurmināja, daļēji atbildēdams pats savām domām, daļēji vērsdamies pie dārgumu meklētājiem. Tad, pēkšņi atplaukdams, viņš turpināja: — Nu, protams, kapteini Don, mainījusies nosliece. Vai esat ņēmis vērā noslieci par pusgadsimtu? Starpībai jābūt lielai. Cik es, pats navigacijā maz jēgdams, noprotu, tos laikus magnēta adatas nosliece, liekas, nebija tik smalki izpētīta kā tagad.
— Platuma grādi aizvien bijuši platuma grādi — un garuma grādi ir un paliek garuma grādi, — kapteinis atbildēja. — Noslieci un deviāciju izmanto, izvēloties kursu un aprēķinot ceļu.
Simonām Nišikantam tā bija ķīniešu ābece, un viņš tūliņ pārsviedās Vecā Jūrnieka pusē.
Taču Vecais Jūrnieks bija godavīrs. Piekrizdams ebreja domām, viņš negribēja nonievāt arī kapteiņa teikto.
— 2ēl, — viņš sacīja kapteinim Donam, — ka jums ir tikai viens hronometrs. Varbūt vainīgs tieši hronometrs. Kā gan jūs varējāt doties ceļā ar vienu pašu hronometru?
— Es biju ar mieru iegādāties divus, — ebrejs lūkoja aizstāvēties, — jūs taču atceraties, Grimšov?
Kviešu audzētājs negribīgi pamāja, bet kapteinis atcirta:
— Divus, bet ne trīs.
— Ja divi ir labāk nekā viens, kā jūs pats teicāt un Grimšovs var apliecināt, kāds tad labums no trim? Tikai liekas izdošanas.
— Bet, ja jums ir divi hronometri, kā jūs pateiksiet, kurš no tiem rāda aplam? — noprasīja kapteinis Dons.
— Nekā nesaprotu, — atteica augļotājs, skeptiski paraustīdams plecus. — Ja jau jūs nevarat noteikt, kurš no diviem rāda aplam, tad noteikt to ar diviem dučiem hronometru būs vēl grūtāk. Ar diviem ir drošība vismaz par piecdesmit procentiem, ka viens no tiem rāda nepareizi.
— Bet jūs nesaprotat…
— Saprotu tikai to, ka gudrā runāšana par navigāciju ir tīrā ģeķība. Manā kantorī strādā četrpadsmitgadīgi puišeļi, kas prot rēķināt tā, ka iebāzīs jūs visus maisā. Pajautājiet viņiem — ja divi hronometri nav labāki par vienu, kāpēc tad divi tūkstoši būs labāki? Un viņi jums bez domāšanas atbildēs — ja divi dolāri nav labāki par vienu, tad arī divi tūkstoši nav labāki. Tas taču katram saprotams.