— Tikpat jūs neizprotat galveno principu, — Grimšovs viņam uzbrēca. — Es jau toreiz sacīju: ja pieņemam kapteini Donu par līdzdalībnieku, tad vienīgi tādēļ, ka mums nepieciešams cilvēks, kas prot vadīt kuģi, jo ne jūs, ne es no navigācijas nejēdzam nenieka. Jūs sacījāt: «Jā, protams,» — bet, tikko sākās runa par trīs hronometru pirkšanu, ņēmāties tēlot, ka navigācijā neesat mazāk pieredzējis par viņu. Jūs nobijāties no izdevumiem. Vairāk par to jūsu galvā nekam nav vietas. Jūs to vien darāt kā staigājat, meklēdams, kur varētu pa vecam nopirkt lāpstu par sešdesmit astoņiem centiem, lai izraktu dārgumus par desmit miljoniem dolāru.
Degs Dotrijs gribot negribot lāgiem dabūja noklausīties šīs sarunas, kas drīzāk atgādināja lamāšanos nekā apspriedi. Simonām Nišikantam tās parasti beidzās ar to, ko jūrnieki dēvē par «jūras nīgrumu». Viņš stundām ne ar vienu nesarunājās, nevienam neatbildēja, ja viņu uzrunāja. Veltīgi izmēģinājies ar gleznošanu, viņš pēkšņi neganti apskaitās, saplēsa neizdevušos akvareļus, sabradāja tos ar kājām, tad paņēma savu lielkalibra šauteni, apsēdās šonera priekšgalā un mēģināja nošaut kādu no bara atpalikušu tunci, baltkrūti vai delfīnu. Likās, viņam sagādā milzu baudu ielaist lodi kādas lielas, krāsās mirguļojošas zivs ķermenī, uz mūžiem pārtraucot tās līksmo deju viļņos, un noskatīties, kā tā, uz sāniem apvēlusies, lēnām nogrimst jūras dzelmē.
Ja tuvumā parādījās vaļu bars, Nišikanta vai prātu zaudēja aiz kāres sagādāt sāpes kādam no milzīgajiem dzīvniekiem. Viņš sašāva barā varbūt kādus divdesmit milzeņus, un tie, ložu sadzelti, kā pātagas cirtienu saņēmuši kumeļi, palēcās gaisā vai, asti savēzējuši, panira zem ūdens un, kā neprātīgi traukdamies projām, sakūla okeānu baltās putās.
Vecais Jūrnieks skumīgi nogrozīja galvu; un Degs Dotrijs, kuram arī sāpēja sirds par nevainīgo dzīvnieku spīdzināšanu, juta līdzi Vecajam Jūrniekam un bez prasīšanas atnesa viņam vienu no dārgajiem cigāriem — trīs par dolāru —, lai nomierinātu vecā prātus. Grimšovs ņirdzīgi saviebās un nopurpināja:
— Nelietis. Smerdelis. Neviens, kurā vēl palicis kaut kas cilvēcisks, neizgāzīs dusmas pār nevainīgiem radījumiem. Tas ir no tādiem subjektiem, kurš spēj, ja jūs viņam nepatiksiet vai atļausieties pakritizēt viņa zināšanas gramatikā vai aritmētikā, iespert jūsu sunim ar kāju vai… to pat noindēt. Vecajos, labajos laikos mēs Kolusā tādus gluži vienkārši uzvilkām zarā, lai gaiss, ko elpojam, būtu tīrs.
Kapteinis Dons bija pirmais, kas sāka atklāti protestēt.
— Paklausieties, Nišikanta, — viņš teica, dusmās no- bālis, drebošām lūpām. — Tā ir nelietība, ko jūs darāt, un ar nelietību jums tiks atmaksāts. Es zinu, ko runāju. Un neviens jums nav devis tiesības šādā veidā riskēt ar mūsu dzīvību. Vai valis nenogremdēja loču kuģi «Annija Maina» pie pašiem Zelta Vārtiem? Vai man toreiz, kad jaunībā biju otrais matrozis uz brigas «Bērnkāsla», ceļā uz Hakodatu nevajadzēja nostāvēt pie sūkņa pa divi maiņām un sūknēt ārā ūdeni tādēļ, ka valis bija iesitis kuģī caurumu? Un vai trīsmastnieks — vaļu zvejas kuģis «Eseksa» nenogāja dibenā pie Dienvidamerikas rietumu krasta tādēļ vien, ka liela valiene sašķaidīja kuģi sīkās šķembās, un jūrniekiem glābšanas laiviņās vajadzēja irties tūkstoš divsimt jūdžu līdz tuvākajai sauszemei?
Simons Nišikanta, nepagodinādams kapteini ar atbildi, turpināja izgāzt savas dusmas, izšaujot uz pēdējo vali, kas vēl nebija paguvis pazust no viņa redzes loka.
— Es atceros vaļu kuģi «Eseksu», — Vecais Jūrnieks uzbilda Degam Dotrijam. — Kuģi patiesi nogremdēja valiene, kam blakus bija telēns. Tilpnes pieplūda par divām trešdaļām. Kuģis nogāja dibenā nepilnas stundas laikā. Par vienas laivas likteni vēl šobaltdien nekas nav zināms.
— Vai kāda laiva nesasniedza Havaju salas, ser? — Dotrijs goddevīgi un pazemīgi ieminējās. — Vismaz es pirms gadiem trīsdesmit sastapu Honolulu kādu večuku, kas stāstīja, ka esot bijis harpunētājs uz vaļu kuģa, ko valis nogremdējis pie Dienvidamerikas krastiem. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad esmu par to kaut ko dzirdējis, līdz tagad dzirdu jūs to pieminam, ser. Manuprāt, tas būs bijis tas pats kuģis, ser, kā jums šķiet?
— Ja vien vaļi nav rietumu krastā nogremdējuši vel kādu kuģi, — atteica Vecais Jūrnieks. — Par to vienu — par «Eseksu» — ziņas drošas. Tas ir vēsturisks fakts. Jādomā, stjuart, ka cilvēks, kuru jūs esat sastapis, tiešām bijis no «Eseksas».
13. NODAĻA
Kapteinis Dons diendienā pūlējās no rīta līdz vakaram, sekodams saulei tās gaitā pa debess velvi, skaitļodams laika vienādojumus, aprēķinot aberāciju, kas rodas Zemes riņķojumā pa orbitu, lēsdams garuma un platuma grādus, līdz pašam galva sāka griezties.
Simons Nišikanta atklāti ņirgājās par kapteiņa neveiksmi navigācijā un turpināja šaut uz vaļiem, kad bija labā prātā, un šaut uz vaļiem, jūras putniem un visu, ko vien iespējams ievainot, kad viņu māca niknums un vilšanās par to, ka pie apvāršņa neiznirst Lauvas Galva ar Vecā Jūrnieka apsolīto dārgumu salu.
— Pierādīšu jums, ka neesmu skopulis, — Nišikanta paziņoja kādu dienu, kad bija piecas stundas nokvernējis masta galā, vērodams jūru. — Kapteini Don, par cik mēs būtu varējuši Sanfrancisko iegādāties hronometrus, tas ir, protams, labus lietotus hronometrus?