— Teiksim, par simt dolāriem, — kapteinis atbildēja.
— Lieliski. Es to nejautāju aiz ziņkārības. Izdevumus par hronometriem mēs būtu dalījuši uz trim galviņām. Bet tagad es maksāju viens pats. Pasakiet matrožiem, ka es, Simons Nišikanta, maksāju simt zelta dolāru tam, kurš pirmais ieraudzīs zemi mistera Grīnlīfa uzdotajos platuma un garuma grādos.
Taču matrožiem, kas barā aplipa ap mastiem, bija lemts piedzīvot vilšanos, jo tikai divas dienas viņiem iznāca vērot okeāna plašumus, cerot uz bagātīgo atalgojumu. Jāteic, ka tas nebija Dega Dotrija nopelns vien, kaut gan arī ar viņa nodomu un rīcību būtu pilnīgi pieticis, lai matroži pārtrauktu tālākos vērojumus.
Reiz, nokāpis lejā tilpnē zem kuģa pakaļgala kajītes, viņš iedomājās pārbaudīt, cik kastu vēl atlicis ar viņa vajadzībām iepirkto alu. Viņš pārskaitīja kastes, negribēja ticēt pats savām acīm, uzrāva vēl dažus sērkociņus un veltīgi pārmeklēja visu tilpni, cerēdams ieraudzīt kādā kaktā paslēptus papildu krājumus.
Apsēdies zem kajītes lūkas, viņš tā nodēdēja pārdomās veselu stundu. Skaidrs — vainīgs ebrejs, viņš_ nosprieda, ebrejs, kas bija piekritis divu hronometru iegādei «Mērijas Tērneres» vajadzībām, bet liedzies pirkt trešo, ebrejs, kas bija piekritis norunai par Dotrija apgādi ar sešām pudelēm dienā. Stjuarts vēlreiz pārskaitīja kastes, lai būtu drošs, ka nav maldījies. Vairāk par trim viņš nesaskaitīja. Un, tā kā katrā kastē bija divi duči pudeļu, bet viņa dienas deva — sešas pudeles, viņš saprata, ka raugās acīs nepieviļamai īstenībai — krājumu pietiek vairs tikai divpadsmit dienam. Un divpadsmit dienas ir gaužām īss laika sprīdis no šā nepārredzamā jūras klaja līdz tuvākajai ostai, kur var iepirkt alu.
Izlēmis, kas darāms, stjuarts laiku lieki netērēja. Pulkstenis rādīja bez ceturkšņa divpadsmit, kad viņš izlīda no tilpnes, aizvēra lūku un steidzās klāt galdu. Viņš pusdienu laikā apkalpoja ēdējus un tikai ar pūlēm novaldījās, neuzmaucis Simonām Nišikantam galvā terīni ar šķelto zirņu viru. Viņu atturēja vienīgi doma par to, ko bija nolēmis šo pašu pēcpusdienu izdarīt lielajā noliktavā, kur glabājās saldūdens muciņas.
Pulksten trijos, kad Vecais Jūrnieks droši vien snauda savā kajītē, bet kapteinis Dons, Grimšovs un puse sardzes matrožu bija uzrāpušies mastos, cerēdami no jūras tumšzilās dzelmes izburt Lauvas Galvu, Degs Dotrijs norāpās pa kāpnēm lielajā noliktavā. Tur garās rindās ar šauru eju pa vidu uz sāniem gulēja nospundētas saldūdens muciņas.
No krekla azotes stjuarts izvilka urbja rokturi, sameklēja bikšu kabatā puscollas garu urbīti un piestiprināja to pie roktura. Notupies ceļos, viņš urba caurumu pirmās muciņas galā, līdz no tās sāka tecēt ūdens un krāties netīra peļķē uz tilpnes grīdas. Viņš strādāja ātri, izurbdams caurumus visās muciņās pirmajā rindā, kas veda tilpnes dziļumā, kur bija krietni tumšs. Sasniedzis pirmās rindas galu, viņš uz brīdi pārtrauca nedarbu, klausīdamies, kā ūdens daudzās sīkās urdziņās, liegi burbuļodams, iztek zemē. Bet viņa dzirdīgās ausis uztvēra līdzīgu burbuļošanu no labās puses otrā ejā. Ciešāk ieklausījies, viņš bija ar mieru apzvērēt, ka arī tur dzird urbi griežamies cietajā kokā.
Pēc mirkļa, rūpīgi noslēpis savus darbarīkus, viņš uzlika roku uz pleca cilvēkam, kuru tumsā gan nepazina, bet kurš, ceļos nometies, sirdīgi urba caurumu muciņai pierē. Vainīgais pat nemēģināja bēgt, un, uzrāvis sērkociņu, stjuarts ieraudzīja pret sevi pavērstu Vecā Jūrnieka seju.
— Nu tu brīnums! — pārsteigtais stjuarts klusi nomurmināja. — Kāda joda pēc jūs tecināt ūdeni ārā?
Viņš juta vecā vīra augumu nervozi notrīcam, un sirds viņam tūdaļ atmaiga žēlumā.
— Labi, labi, — viņš čukstēja, — no manis jums nav ko baidīties. Cik mučeles esat izurbis?
— Visu šo rindu, — skanēja klusa atbilde. — Jūs taču mani nenodosiet… tiem citiem?
— Nenodošu? — Dotrijs klusi pasmējās. — Es jums neslēpšu, ka esam spēlējuši vienu spēlīti, kaut gan nesaprotu, kādēļ jums tas jādara. Es nupat beidzu urbt caurumus visā savā rindā. Ieteiktu jums, ser, klusītēm manīties prom, kamēr vēl nekas nedraud. Visi sarāpu- šies mastos, un jūs neviens neievēros. Es palikšu te un pabeigšu darbu, iztecināšu muciņas ar tādu aprēķinu, lai ūdens pietiek tikai divpadsmit dienām.
— Man gribētos ar jums parunāties… visu izskaidrot, — čukstēja Vecais Jūrnieks.
— Labi, ser, un es atzīšos, ka mirstu aiz ziņkāres to uzzināt. Būšu jūsu kajītē, teiksim, pēc minūtēm desmit, un tur varēsim izrunāties, cik vien sirds vēlas. Lai kāda būtu jūsu spēlīte, esmu ar jums. Tādēļ, ka arī mana vienīgā vēlēšanās ir drīzāk nokļūt kādā ostā, un vēl tādēļ, ka jūs man patīkat un es jūs dziļi cienu. Bet nu pasteidzieties! Pēc desmit minūtēm būšu pie jums.
— Jūs man arī ļoti patīkat, stjuart, — vecais vīrs drebošā balsī atzinās.
— Jūs man gaužām patīkat, ser… sasodīti labāk nekā tās rijīgās haizivis tur augšā. Bet par to parunāsim vēlāk! Tagad ejiet prom no šejienes, lai es varu notecināt atlikušo ūdeni.
Pēc stundas ceturkšņa, kamēr rijīgās haizivis vēl tupēja mastos, Čārlzs Stovs Grīnlīfs sēdēja kajītē, sīkiem malciņiem sūca viskiju, bet Degs Dotrijs stāvēja galda otrā pusē viņam pretim un dzēra alu tieši no pudeles.
— Jūs varbūt neesat to iedomājies, — teica Vecais Jūrnieks, — bet es jau ceturto reizi ceļoju pēc apraktās mantas.
— Jūs gribat sacīt… — Dotrijs ieminējās.
— Tieši to. Nekādas apslēptas mantas nav. Tās nekad nav bijis, tāpat kā nekad nav bijis Lauvas Galvas, brauciena laivā un daudzo pieturpunktu, kuriem nav nosaukuma.
Dotrijs apjucis ielaida pirkstus sirmajā matu cekulā un atzinās: