— Jāteic, tas jums izdevies, ser. Es tak arī noticēju apraktajai mantai.
— Un man jāteic, stjuart, ka priecājos to dzirdēt. Ja varu piemānīt tādu vīru kā jūs, tad saprotu, ka viltības man vēl pietiek. Nav grūti apvest ap stūri tādus, kas domā tikai par naudu. Bet jūs esat citāds, jūs nedzīvojat vienās domās par naudu. Esmu vērojis, kā jūs izturaties pret savu suni. Vērojis, kā apejaties ar savu melno puiku. Esmu vērojis jūs dzeram alu. Un tādēļ, ka jūsu sirds nav pieķērusies zemē apslēptajam zeltam, grūtāk jūs apmanit. Vieglāk par vieglu ir piemuļķot cilvēkus, kas par mantu dreb un trīc. Tie ir lēti iegūstami. Pasoliet viņiem iespēju ar vienu dolāru nopelnīt simtu, un viņi metīsies tai virsū ka izsalkušas līdakas uz ēsmu. Bet, ja pasolīsiet par vienu dolāru tūkstoš vai desmittūkstoš dolāru peļņas, viņi pavisam zaudēs sajēgu. Esmu vecs, ļoti vecs. Un man gribas atlikušo laiciņu līdz nāves stundai padzīvot, nu, kā lai saka, padzīvot pieklājīgi, mierīgi, cienīgi.
— Un jums patīk arī tāli jūras braucieni. Es sāku saprast, ser. Tikko kuģis nonācis ap to vietu, kur vajadzētu atrasties apslēptajai mantai, atgadās negaidīta kļūme, piemēram, izbeidzas dzeramā ūdens krājumi, un tad jāiegriežas kāda ostā, bet pēc tam dārgumu medības jāsāk no jauna.
Vecais Jūrnieks pamāja, un viņa izbalējušās acis iedzirkstījās.
— Tā bija ar «Emmu Luīzi». Izvadāju to pa jūru jūrām astoņpadsmit mēnešus, izlīdzēdamies ar ūdens apsīkumu un citiem negadījumiem. Piedevām viņi, kamēr sa- posāmies ceļam, noturēja mani četrus mēnešus vienā no Ņujorkas labakajām viesnīcām un izmaksāja man bagātīgu, patiesi bagātīgu avansu.
— Pastāstiet tuvāk, ser, mani tas ļoti interesē, — lūdza
Dotrijs, izstāstījis par alu. — Tā ir laba ideja. Derētu kaut ko tamlīdzīgu iegaumēt arī savām vecumdienām, bet dodu godavārdu, ser, ka nekad nejaukšu jums spēli. Neuzsākšu nekā, kamēr jūs būsiet dzīvs, lai cik šī spēlīte vilinoša.
— Vispirmām kārtām jānoskata bagāti vīri, tādi, kam naudas tik daudz, ka zaudējums viņus nespēj satriekt. Tādus arī vieglāk ieinteresēt…
— Tāpēc ka tādi ir mantrausīgi, — stjuarts viņu pārtrauca, — jo vairāk naudas viņi sarausuši, jo vairāk vēl kāro.
— Gluži pareizi, — Vecais Jūrnieks turpināja, — vismaz viņi nekā nezaudē. Tādi jūras braucieni lieliski uzlabo viņu veselību. Galu galā es viņiem nenodaru nekā ļauna, tieši otrādi — daru tikai labu un piedevām palīdzu stiprināt veselību.
— Bet rētas — tā dziļā pār visu seju un nocirstie pirksti? Vai to visu jūs neieguvāt laivā, cīnoties ar bocmani, kas jums uzbruka? Ja ne tā, kas tad, pie visiem svētajiem, jūs tik briesmīgi apstrādājis? Acumirkli, ser, atļaujiet vispirms piepildīt jūsu glāzi! — Kad glāze no jauna bija piepildīta, Čārlzs Stovs Grīnlīfs izstāstīja, kā ticis pie rētām:
— Vispirmām kārtām jums, stjuart, jāzina, ka esmu — nu jā, džentlmenis. Manas ģimenes vārdam ir redzama vieta Savienoto Valstu vēsturē, īstenībā vēl senāk — kad Savienoto Valstu vēl nemaz nebija. Biju sekmēs otrais, kad beidzu universitāti, kuru nevēlos nosaukt. Tātad vārds, kurā uzdodos, nav mans īstais vārds. So esmu rūpīgi sastādījis no citu cilvēku vārdiem. Man gadījās neveiksmes. Jaunības dienās es patiesi kalpoju uz kuģa, tikai tas nebija «Modrais», kuru es gluži vienkārši izdomāju, un vecuma galā tas mani baro.
Jūs jautājāt par rētām un nošķeltajiem pirkstiem? Tas gadījās tā. Braucu pulmaņa vagonā, un no rīta, kad vairums pasažieru jau bija uzcēlušies, notika katastrofa. Tā kā vagons bija pārpildīts, biju spiests novietoties augšējā guļvietā. Tas notika nesen. Pirms dažiem gadiem. Es jau toreiz biju vecs vīrs. Mēs braucām no Floridas. Sadursme gadījās augstā estakādē. Vagoni ietriecās cits citā, daži apgāzās un noripoja pa deviņdesmit pēdu augstu nogāzi izžuvuša strauta gultnē. Strauts, kā jau teicu, bija izžuvis, ūdens patvēries tikai vienā desmit pēdu platā un astoņpadsmit collu dzijā bedrē. Visapkārt lieli akmeņi, bet es iekritu tieši bedrē.
Viss norisinājās tā. Es tikko biju apģērbis kreklu, uzvilcis bikses un uzāvis kurpes un grasījos kāpt lejā. Sēdēju uz augšējās guļvietas, kājas malai pāri pārkāris, kad abas lokomotīves sadūrās. Otras puses augšējo un apakšējo guļvietu vagona pavadonis jau bija uzkopis.
Tā nu es sēdēju, kājas lejup nokāris, nezinādams, kur atrodos — kalnos vai līdzenumā, kad notika sadursme. Es kā putns nolidoju no augšējā plaukta, pārlidoju uz vagona otru pusi un pa otras puses logu ar visiem stikliem — galvu pa priekšu — ārā, tur vēlos pa deviņdesmit pēdu augsto krauju lejup, apmezdams vairāk kūleņu, nekā gribas atcerēties, un tad, pateicoties nezin kādam brīnumam, plakaniski iekritu bedrē. Ūdens nebija dziļāks par astoņpadsmit collām. Bet, tā kā es kritu plakaniski, kritiens daļēji zaudēja spēku. Es vienīgais no visa vagona paliku dzīvs. Vagons nogāzās lejā apmēram četrdesmit pēdu tālāk. No tā izvāca tikai līķus. Kad mani izvilka no ūdens bedres, es nepavisam nebiju līķis. Un, kad ķirurgi beidza mani apstrādāt, man trūka četru pirkstu, bija uz- gadījusies rēta un piedevām, kaut jūs to droši vien neuzminētu, man bija izoperētas trīs ribas.
Es nesukstījos. Padomājiet par pārējiem pasažieriem — visi pagalam. Diemžēl braucu ar brīvbiļeti, tādēļ nevarēju pieprasīt dzelzceļa sabiedrībai zaudējumu atlīdzību. Bet te nu es esmu — vienīgais cilvēks, kas jebkad no deviņdesmit pēdu augstuma iekritis astoņpadsmit collu dziļā ūdens peļķē un palicis dzīvs, lai varētu šo notikumu pastāstīt… esiet tik laipns, stjuart, piepildiet vēlreiz manu glāzi!
Degs Dotrijs izpildīja lūgumu un, stāsta satraukts un ieinteresēts, arī pats atrāva vajā vēl vienu kvartu.
— Stāstiet tālāk, ser, stāstiet, — viņš aizsmakušā balsī mudināja, noslaucīdams lūpas. — Kā jūs nokļuvāt pie domas par dārgumu meklēšanu? Es mirstu aiz ziņkāres. Prozit, ser!