— Jāteic, stjuart, — Vecais Jūrnieks apcerīgi turpināja, — ka esmu piedzimis ar sudraba karoti mutē, bet tā izkusa, un es kļuvu dzimtā par tādu kā pazudušo dēlu. Taču biju piedzimis arī ar cietu pakausi un lepnumu, kas nekūst. Neba tās muļķīgās katastrofas, bet dažādu citu iemeslu dēļ daudzus gadus pirms un arī pēc tās mana ģimene uzskatīja mani par mirušu, un es… ļāvu tai dzīvot. Tāds ir mans stāsts. Ļāvu savējiem dzīvot mierā. Starp citu, ģimene nebija vainīga. Nekad neesmu par to sūdzējies. Nevienam nekā neteicu. Izkausēju savas sudraba karotes pēdējās paliekas — kokvilnu dienvidjūru salās, kakao plantācijas Tongā, kaučuka un mahagoni birzes Jukatanā. Nu, un beigu beigās nonācu tiktāl, ka pārgulēju Bouerija naktsmītnēs, pārtiku no visāda draņķa Ist- saidas nožēlojamās ēdnīcās un bieži vien pusnaktīs stāvēju rindā pēc brīvmaizes, prātodams, vai nenoģībšu, pirms pienāks mana kārta.
— Un nekad nemeklējāt palīdzību pie savējiem, — Degs Dotrijs aizgrābts nomurmināja, kad vecais uz brīdi apklusa.
Vecais Jūrnieks izslējās, lepni atmeta galvu, tad atkal to nodūra un atkārtoja:
— Nē, nekad nemeklēju palīdzību. Es aizgāju uz nabagmāju vai lauku nespējnieku namu, ka to dēvē. Tur vilku dzīvību. Dzīvoju nožēlojami. Sešus mēnešus nomocījos kā bezpajumtes suns, bet tad man iešāvās prātā doma, kā glābties. Es sāku būvēt «Modro». Liku planku pie plankas, apšuvu to ar vara plātnēm, izraudzījos mastus, katru koku, katru baļķi, pats sakomplektēju komandu līdz pēdējam vīram, noliku katru savā vietā, ar bagātu ebreju palīdzību sapirku visu vajadzīgo un laidos burājumā pa dienvidjūrām — meklēt ass dziļumā aprakto mantu.
Redzat, — viņš paskaidroja, — tas viss notika manā iztēlē, kamēr mitinājos dzīves salauzto cilvēku patversmē.
Vecā Jūrnieka sejā pēkšņi uzplaiksnīja drūms niknums — un labā roka ar dzelžainiem pirkstiem satvēra Dotrija roku.
— Garš un grūts ceļš man bija jānoiet, kamēr tiku laukā no nabagmājas un varēju sākt finansēt sīko, nožēlojami sīko avantūriņu ar «Modro». Vai jūs zināt, ka nabagmājā es divus gadus par pusotra dolāra nedēļā novergoju veļas mazgātavā: strādāju ar veselo roku, ar otru cik spēdams piepalīdzot; šķiroju netīro veļu, locīju palagus un spilvendrānas, līdz likās, ka mana nabaga vecā mugura pārlūzis, un neciešamas sāpes plosīja krūtis un katru collu ķermenī, kam trūka trīs ribu. Jūs vēl esat jauns cilvēks …
Dotrijs iesmējās un pakasīja sirmo matu cekulu.
— Jūs vēl esat jauns cilvēks, stjuart, — Vecais Jūrnieks satraukts stūrgalvīgi atkārtoja. — Jūs nekad neesat bijis izraidīts no dzīves. Nabagmājā cilvēki ir padzīti no dzīves. Tur neviens neciena — nē, ne tikai vecumu vien, tur vispār neciena cilvēka dzīvību. Kā lai to paskaidroju? Cilvēks tur nav miris. Bet nav arī dzīvs. Tas, kas reiz bija dzīvs, tur lēnām pārvēršas par mironi. Tā izturas pret spitālīgajiem. Vai pret garā vājiem. Es to zinu. Kad jaunībā braucu uz kuģiem, viens no mūsu leitnantiem sajuka prātā. Brīžiem viņš sāka trakot, tad mēs cīnījāmies ar viņu, izgriezām viņam rokas, sasitām viņu asiņainu, sasējam un paši sēdējām klāt un apsargājām, lai viņš nenodarītu ko ļaunu sev, mums vai kuģim. Un tā viņš, vēl dzīvs būdams, mums jau šķita miris. Vai saprotat? Viņš vairs nebija viens no mums, nebija tāds kā mēs visi. Viņš bija kļuvis citāds. Tā ir īstā atšķirība — citāds. Un tāpat nabagmājā: mēs visi — gan vēl dzīvi — bijām citādi. Jūs esat dzirdējis mani tērgājam par pekli laivā. Tā vēl būtu tīri tīkama pavizināšanās salīdzinājumā ar dzīvi nabagmājā. Šausmīgais ēdiens, netīrība, rupjība, sitieni… tā ir lopība, visīstākā loDĪba'
Divus gadus novergoju veļas mazgātavā par pusotra dolāra nedēļā. Un iedomājieties mani, kuram mutē bija izkususi sudraba karote — prāva sudraba karote, stjuart, iedomājieties mani, manus vecos, sāpošos kaulus, manu vēderu, kas vēl nebija aizmirsis jaunībā baudītos gardumus, manas smaganas, kas vēl kņudēja, atceroties dažādas izsmalcinātas delikateses, iedomājieties, stjuart, mani, kam allaž bija viegla, izšķērdīga roka, žņaudzam saujā pusotra dolāra, iedomājieties mani pārvērtušos par īstu skopuli; ne reizes neiztērēju ne penija tabakai, nekad neatļāvos ne mazākā kāruma savam kuņģim, kas dumpojās pret pretīgo, nebaudāmo draņķi, ar ko baro nabagus. Es diedelēju tabaku, lētu, riebīgu tabaku no nabaga nevarīgiem večukiem, kas ar vienu kāju jau bija kapā. Un, kad vienu rītu Semjuels Merivels, mans tuvākais kaimiņš, bija nomiris, es vispirms izčamdīju viņa noskrandušo bikšu kabatas, jo zināju, ka tur glabājas viņa vienīgā manta — puspaciņa tabakas, un tikai tad paziņoju, ka viņš ir nomiris.
Ak, stjuart, es pratu savu pusotra dolāru taupīt! Vai jūs saprotat? Es biju cietumnieks, kas ar sīciņu zāģīti lauž sev ceļu uz brīvību. Un es izlauzos!
Degs Dotrijs pacēla alus pudeli un svinīgi sacīja:
— Uz jūsu veselību, ser!
— Pateicos, ser, jūs mani saprotat! — Vecais Jūrnieks ar cieņu pieņēma tostu, pieskandināja glāzi pie pudeles un, stjuartam acīs skatīdamies, iedzēra. — Man vajadzēja būt iekrājušam simt piecdesmit sešus dolārus, kad aizgāju no nabagmājas, — vecais turpināja. — Bet divas nedēļas biju zaudējis, slimodams ar gripu, un vienu nedēļu sirdzis ar pleirītu, tāpēc atstāju dzīvo miroņu namu ar simt piecdesmit vienu dolāru un piecdesmit centiem kabatā.
— Cik noprotu, ser, — Dotrijs godbijīgā apbrīnā viņu pārtrauca, — sīkais zāģītis jūsu rokās bija pārvērties par lauzni — un ar to jūs gājāt no jauna ielauzties dzīvē.
Čārlza Stova Grīnlīfa grumbainā seja un izbalējušās acis staroja, kad viņš pacēla glāzi.