— Es dzeru uz jūsu veselību, stjuart! Jūs saprotat. Un ļoti pareizi to pateicāt. Es gāju ielauzties atpakaļ dzīves namā. Mans lauznis bija divos nāves moku gados iekrātā niecīgā naudas summiņa. Padomajiet vien! Summa, kuru tajās dienās, kad mana sudraba karote vēl nebija izkususi, es kāda brīža untumā būtu nospēlējis kārtīs. Bet tagad es kā kramplauzis atgriezos dzīvē. Aizbraucu uz Bostonu. Jūs protat gleznaini izteikties, stjuart, uz jūsu veselību!
Atkal viņi saskandināja pudeli ar glāzi — un abi vīri dzēra, raudzīdamies viens otram acīs, un abi zināja, ka raugās godīgās, saprotošās acīs.
— Taču mans lauznis bija vārs, stjuart. Neuzdrošinājos tam uzspiesties no visa spēka. Apmetos mazā, bet pieklājīgā viesnīcā bez pansijas. Liekas, minēju jau, ka tas bija_ Bostonā. Ai, cik saudzīgi es apgājos ar savu lauzni! Ēdu tikai tik, cik nepieciešams, lai neizlaistu garu. Bet es izmaksāju vīnu citiem — smalku vīnu, lai radītu turīga cilvēka iespaidu un piespiestu viņus ticēt maniem stāstiem; iereibis (šķietami iereibis, stjuart) sāku veca vīra pļāpas par «Modro», par laivu, par daudzajiem orientācijas punktiem, kam nav nosaukuma, par smiltīs aprakto bagātību. Vienas ass dziļumā smiltīs; tas izklausījās romantiski; tas bija psiholoģiski pareizs gājiens; tas smaržoja pēc sāļās jūras, rosināja domas par pārdrošiem pirātu kuģojumiem spāņu jūrās.
Jūs būsiet ievērojis zelta tīrradni, stjuart, ko valkāju pie pulksteņķēdes? Toreiz es vēl nevarēju to iegādāties, toties runāju par zeltu, par Kalifornijas zeltu, par neizsmeļamām tīrradņu bagātībām, par milzumu zelta no četrdesmit devītā un piecdesmitā gada izrakuma. Tā bija romantika. Tas bija uzskatāmi. Vēlāk, pēc pirmā ceļojuma, mani finansiālie apstākļi ļāva man iegādāties tīrradni. Tā bija ēsma, pie kuras cilvēki kodās kā izsalkušas zivis. Arī šie gredzeni bija ēsma. Tagad tādus vairs neredz. Kad tiku pie naudas, iegādājos arī tos. Piemēram, šis pats tīrradnis. Es stāstu. Runājot par milzīgajām bagātībām, ko aprakām smiltīs, es it kā neviļus parotaļājos ar to. Un tad pēkšņi zelta gabals pamodina manī jaunas atmiņas. Sāku stāstīt par laivu, par mūsu slāpēm un badu, par trešo virsnieku, jauno zēnu, kura liegos vaigus vēl nav skāris bārdas naža asmens, stāstu, ka viņš zelta tīrradni izmantoja par gremdiņu, kad ķērām zivis.
Bet atgriezīsimies Bostonā! Ko tikai, izlikdamies piedzēris, nesamelsu saviem jaunajiem draugiem — vīreļiem, ko nicināju, nožēlojamiem stulbeņiem, ko tikai viņiem nemelsu! Bet valodas gāja plašumā, līdz kādu dienu uzradās jauns cilvēks, avīzes reportieris, un gribēja mani izprašņāt par aprakto mantu un «Modro». Es kļuvu īgns un nikns. Neuztraucieties, stjuart, neuztraucieties! Mana sirds līksmoja, kad noraidīju jauno reportieri, skaidri zinādams, ka viņš no maniem drauģeļiem jau izvilinājis stāstu visos sīkumos.
Un nākamā rīta avīzē mana leģenda ar treknu virsrakstu aizņēma pilnas divas slejas. Nu man sāka nākt apmeklētāji. Es visus smalki nopētīju. Daudz nāca tādu, kas gan gribēja mantu rakt, bet paši bija pliki. No tiem es kratījos vaļā, centos izvairīties un pacietīgi gaidīju, sa- knapinādams ēdiena tiesu vēl vairāk, jo mans kapitāls diltin dila.
Un tad ieradās viņš, mans jaunais, jautrais doktors — filozofijas doktors, un piedevām ļoti bagāts. Viņu ieraugot, mana sirds līksmē salēcās. Bet man bija atlikuši divdesmit astoņi dolāri, un es sapratu — kad tie būs cauri, atliks vienīgi nabagmāja vai nāve. Biju jau izšķīries par nāvi, nolēmis neparko neatgriezties pie viņiem — pie dzīvajiem miroņiem nabagmājā. Bet man nevajadzēja iet atpakaļ, nevajadzēja arī šķirties no dzīves. Jaunā, jautrā doktora asinis iekvēlojās, kad viņš domaja par dienvid- jūrām, un es ar saviem stāstiem iedvesu viņam nāsīs visas puķu aromāta piesātinātā gaisa smaržas, kas vēdīja no tālajām zemēm, uzbūru pasakainas ainas ar pasāta vējiem, musonu debesīm, palmu salām un koraļļu jūrām.
Viņš bija priecīgs un draiskulīgs kā jauns šunelis, bezbailīgs kā lauvēns, viegls un skaists kā leopards, mazliet jucis no izsmalcinātajiem stiķiem un domām, kas nodarbināja viņa gudro galvu. Un nu klausieties, stjuart! Pirms devāmies ceļā ar zvejas šoneri «Glostera», ko doktors bija sagatavojis ekspedīcijai un kas drīzāk līdzinājās jahtai, turklāt ātrumā vēl dažu labu jahtu pārspējot, viņš uzaicināja mani pie sevis, lai izlemtu, ko pašam ņemt līdzi. Mēs ģērbistabā apspriedām viņa garderobi, kad viņš piepeši ieteicās:
«Nezinu, ko teiks mana kundzene, ja aizbraukšu uz tik ilgu laiku. Kā jums liekas? Vai mēs varētu ņemt viņu līdzi?»
Nebiju zinājis, ka viņam ir sieva vai kāda kundzene. Neizprašanā paskatījos uz viņu, neslēpdams izbrīnu.
«Tieši tāpēc, ka jūs man neticat, lūgšu, lai viņa brauc kopā ar mums.» Viņš ērmoti, nikni iesmējās man acīs. «Nāciet ar viņu iepazīties!»
Viņš mani veda taisnā ceļā uz guļamistabu, pieveda pie savas gultas un, atvilcis segu, parādīja viņu guļam, kā viņa jau bija gulējusi tūkstošiem gadu, — slaidas, jaunas ēģiptietes mūmiju.
Un viņa devās kopā ar mums tālajā, veltīgajā ceļojumā uz dienvidjūrām un atpakaļ, un, godavārds, stjuart, es pats iemīļoju šo jauko meiteni.
Vecais Jūrnieks sapņaini vērās savā glāzē, un Degs Dotrijs izmantoja īso klusuma brīdi, lai apvaicātos:
— Bet jaunais doktors — kā viņš uzņēma neizdevušos ekspcdiciju?
Vecā Jūrnieka sejā iemirdzējās prieks.
— Viņš, roku man ap kamiešiem aplicis, nosauca mani par mīļu, vecu blēdi. Ak, stjuart, es jaunekli biju iemīlējis kā savu dēlu! Turēdams roku man ap pleciem, un šajā žestā bija vairāk nekā draudzīga pieklājība vien, to es skaidri nojautu, viņš teica, ka mēs vēl neesot bijuši ne pie Laplatas, kad viņš jau atklājis manu viltu. Smiedamies ne tikai jautri, bet arī mīlīgi, viņš, man vairākkārt uz pleca uzsizdams, sāka iztirzāt dažas kļūdas manā stāstā (pateicoties viņam, es tās vēlāk izkoriģēju, labi izkoriģēju, stjuart) un sacīja, ka ceļojums bijis pārlieku jauks un padarījis viņu uz visu mūžu par manu parādnieku.