Kas man atlika? Izstāstīju viņam visu patiesību. Pateicu pat savu īsto vārdu un neslēpu, no kāda kauna esmu to paglābis, pieņemot citu.
Viņš atkal aplika man roku ap kamiešiem, ticiet man, un …
Vecajam Jūrniekam aizrāvās balss un pār vaigiem noritēja asaras.
Degs Dotrijs klusēdams saskandināja ar viņu, un, iedzēris malciņu no glāzes, vecais atguvās.
— Doktors uzaicināja mani pāriet dzīvot pie viņa lielā, vientuļā majā un aizveda mani turp to pašu dienu, kad piestājām Bostonā. Viņš teicās arī nokārtot visu ar saviem advokātiem … viņu varen uzjautrināja tikko prātā iešāvusies doma. «Es jūs adoptēšu,» viņš sacīja. «Adoptēšu jūs un Ištaru.» Par Ištaru sauca meitenīti, mūsu mazo mūmiju.
Es nu biju īsteni atgriezies dzīvē, stjuart, un mani vēl solīja adoptēt. Bet dzīve ir ļauna vīlēja. Astoņpadsmit stundu vēlāk mēs viņu no rīta atradām gultā beigtu ar mazo mūmiju blakus. Sirdstrieka, asinsvada plīsums smadzenēs — nekad es to īsti neuzzināju.
Lūdzos, visādi centos pierunāt radiniekus, lai viņus abus aprok vienā kapā. Bet tie bija salti Jaunanglijas cietsirži — viņa brālēni un tantes, viņi atdāvināja Ištaru muzejam, bet man deva nedēļu laika aizvākties no mājas. Es to atstaju jau pēc stundas, un viņi vēl izkratīja manu niecīgo mantību, pirms ļāva aiziet.
Aizbraucu uz Ņujorku. Sāku to pašu spēli vēlreiz, tikai nu man bija vairāk naudas — un varēju rīkoties plašāk. Tas pats atkārtojās Ņūorleānā un Galvestonā. Pēc tam ierados Kalifornijā. Šis ir mans piektais ceļojums. Nebija viegli ieinteresēt šito trijotni. Iztērēju visu savu nelielo krājumiņu, līdz šie beidzot parakstīja vienošanos. Neganti skopuļi. Avansu man izmaksāt? Doma vien par to spēja viņus satracināt. Bet es pacietīgi gaidīju, sadzīvoju pieklājīgu rēķinu viesnīcā, vispēdīgi pasūtīju savām vajadzībām bagātīgu dzērienu un cigāru krājumu un nosūtīju rēķinu uz šoneri. Kāda brēka tur sacēlās! Visi trīs, dusmās ārdīdamies, bezmaz vai sāka plēst matus — savus un manus… Tā vis nebūšot, viņi kliedza. Un tad es saslimu. Sacīju, ka viņi man sabeiguši nervus un padarījuši mani slimu. Jo trakāk viņi plosījās, jo vārgāks es kļuvu. Līdz beidzot piekāpās. Un es tūliņ sāku atlabt. Un te nu mēs esam. Droši vien drīz stūrēsim uz Marķīza salām piepildīt ūdens mučeles. Pēc tam viņi griezīsies atpakaļ un sāks no jauna.
— Vai jums tā liekas, ser?
— Es atcerēšos vēl dažus svarīgus datus, stjuart, — Vecais Jūrnieks pavīpsnādams noteica. — Nav šaubu, ka viņi griezīsies atpakaļ. Es tādus pazīstu. Viņi taču ir stulbi, sīkmanīgi nejēgas, pēdīgie muļķi.
— Muļķi! Pēdīgie muļķi! Vesels Muļķu kuģis! — Degs Dotrijs iesaucās, atkārtodams vārdus, kas viņam bija iešāvusies prātā, urbjot caurumu pēdējā muciņā un klausoties, kā labais saldūdens burbuļodams aiztek kuģa dibenā, un gardi nosmējās par atklājumu, ka Vecais Jūrnieks izspēlējis tādu pašu trumpi kā viņš.
14. NODAĻA
Nākamajā rītā pašā agrumā pirmā maiņa, kuras uzdevums bija atnest uz virtuvi ūdeni tās dienas vajadzībām, atklāja, ka muciņas tukšas. Misters Džeksons bija tā uztraucies, ka tūliņ aizskrēja meklēt kapteini Donu, un nepagāja ne pāris minūšu, kad kapteinis Dons bija uzcēlis no miega Grimšovu un Nišikantu, lai pavēstītu tiem nelaimi.
Brokastis pagāja lielā satraukumā, kurā dalību ņēma arī Vecais Jūrnieks un Dotrijs; visi trīs partneri trakoja un vaimanāja. Kapteinis Dons bija tuvu raudām. Simons Nišikanta izgāza dusmas pār nezināmo ļaundari, lai tas būtu kas būdams, un kala plānus, kā to sodīt, bet Grim- šovs tā sažņaudza milzīgās dūres, it kā būtu jau kādu sagrābis aiz rīkles.
— Man nāk prātā, ka četrdesmit septītajā … pag, nē, četrdesmit sestajā, kā tad, četrdesmit sestajā… — tēr- gāja Vecais Jūrnieks, — ka toreiz mums iznāca tāpat, tikai mazliet ļaunāk. Un laivā mēs bijām sešpadsmit. Stūrējām uz Glisteras rifu. Tādu vārdu tas dabūja, kad mūsu labais kuģītis vienu nakti to atklāja un tā krastā sašķīda. Admiralitātes kartēs tas rifs ir atzīmēts. Kapteinis Dons apliecinās …
Neviens cits viņā neklausījās, tikai Degs Dotrijs, kas cēla galdā karstus pīrāgus un sajūsmināts vēroja veco.
Bet Simons Nišikanta, pēkšņi atskārtis, ka večuks atkal sācis buldurēt, nikni uzbļāva:
— Palieciet reiz klusu! Aizverieties! Nelabi metas, klausoties mūžīgajā «man nāk prātā» …
Vecais Jūrnieks pārsteigts palūkojās uz viņu — vai patiesi stāstā būtu kaut kas samisējies?
— Nē, nē, ticiet man, — viņš turpināja. — Laikam jau mana vecā mēle būs paslīdējusi aplam. Tas nebija «Modrais», tas bija «Glisters». Vai tad es būtu samelsis, ka «Modrais»? Tas bija «Glisters». Maza, skaista briga, patiešām skaista, ar vara dibenu, tīri kā tāds delfīns, īsta viļņu šķēlēja, vēja rijēja. Viegla kā vilciņš. Godavārds, kungi, abām maiņām bija ko rauties, kad tā gāja pilnā gaitā. Es biju kravas uzraugs. Mēs izbraucām no Ņujorkas un uzņēmām kursu acīmredzot uz ziemeļrietumu piekrasti. Vedām aizzieģelētas pavēles …
— Dieva dēļ, rimstieties, jel rimstieties! Jūs mani padarīsiet traku ar savām blēņām! — Nišikanta iekliedzās patiesā izmisumā. — Esiet jel cilvēks, vecais! Kāda man daļa gar jūsu «Glisteru» un aizzieģelētajām pavēlēm!
— Jā, aizzieģelētas pavēles! — Vecais Jūrnieks starodams atsaucās. — Tie ir vārdi ar burvju spēku — aizzieģelētas pavēles! — Viņš tīksmē paklakšķināja mēli. — Tajos laikos, mani kungi, kuģi vēl brauca jūrā ar aizzieģelētām pavēlēm. Kaut arī biju kravas uzraugs un ar trūcīgu ieguldījumu piedalījos pasākumā, un man bija paredzama niecīga daļiņa guvumā, es tomēr komandēju kapteini. Jo pie manis, nevis pie viņa glabājās pavēles. Zvēru, ka pats nezināju, kas tajās rakstīts. Tikai tad, kad bijām apbraukuši apkārt Keipstifam un atradāmies Klusajā okeānā, es atlauzu zieģeli un uzzināju, ka mums jātiek uz Van Dīmena zemi. Tajos laikos to sauca par Van Dīmena zemi…