Tā bija īsta atklājumu diena. Kapteinis Dons pieķēra stūrmani, kad tas ar paštaisīto atslēgu patlaban gribēja izzagt no viņa atvilktnes piezīmes par kuģa stāvokli. Izcēlās īsa sadursme, bet vairak arī nekas nenotika, jo soms bija pārāk varens augumā, lai ar viņu ielaistos kautiņā, kapteinis Dons viņu tikai nokaunināja un par atbildi saņēma: «Jā, ser», «Nē, ser», «Atvainojiet, ser».
Iespējams, ka visnozīmīgākais bija Dega Dotrija atklājums, kaut arī tai brīdī viņš to neapzinājās. Tas atgadījās, kad «Mērija Tērnere» jau bija mainījusi kursu un Vecais Jūrnieks Dotrijam slepeni pavēstījis, ka kuģis dodas uz Taiohae Marķīza salu grupā, un Dotrijs priecīgs nolēma noskūties. Taču par vienu viņam nebija mierīgs prāts. Viņš nebija īsti pārliecināts, ka tādā nomaļā salā varēs dabūt labu alu.
Saziepējis seju putās gluži baltu, viņš jau grasījās vilkt bārdas nazi gar vaigu, kad ievēroja tumšu ādas plankumu uz pieres tieši starp uzacīm. Beidzis skūties, viņš pataustīja tumšo plankumu, brīnīdamies, kādēļ saulē iedegusi tieši šī vieta. Taču pieskārienu viņš nejuta. Tumšā āda bija nejūtīga.
Brīnums gan! Dotrijs nodomāja, noslaucīja seju un tūliņ aizmirsa plankumu.
Viņš nenojauta tā drausmo nozīmi, tāpat kā nenojauta, ka A Moja slīpās acis to sen jau bija pamanījušas un diendienā vēroja ar pieaugošām šausmām.
Dienvidrītu pasātvēju dzīta, «Mērija Tērnere» sāka ceļojumu uz Marķīza salām. Kuģa priekšgalā visi bija laimīgi. Matroži, kas saņēma mēnešalgu, nopriecājās, uzzinājuši, ka kuģis dodas uz tropu salu piepildīt saldūdens muciņas. Trīs apslēptās mantas mednieki bija īgnā omā, un Nišikanta klaji ņirgājas par kapteini Donu, apšaubot, vai šis maz pratīšot atrast ceļu uz Marķīza salām. Starp- klājā arī visi bija laimīgi — Degs Dotrijs tādēļ, ka pelnīja mēnešalgu un zināja, ka arī turpmāk dabūs kārtējo alus devu; Kveiks tādēļ, ka vienmēr bija laimīgs, ja laimīgs bija viņa saimnieks; un Ā Mojs tādēļ, ka cerēja uz drīzu izdevību dezertēt no šonera un abiem spitālīgajiem, ar kuriem bija spiests dzīvot tik tuvos kaimiņos.
Maikls dalījās starpklāja iemītnieku priekā un kopā ar stjuartu centīgi iestudēja piekto dziesmu — «Pie rokas ņem un vadi». Dziedot Maikls pēc kaut kā ilgojās, lai arī pats neapzinājās, pēc kā. Ilgojās viņš pēc zudušā bara — pirmatnējās pasaules bara no tiem laikiem, kad suns vēl nebija atnācis pie cilvēku ugunskura, kad cilvēks vēl nemaz neprata sakurt ugunskuru, kad cilvēks vēl nebija cilvēks.
Maikls bija piedzimis nesen un nodzīvojis pasaulē tikai divus gadus, tātad pats nekā par zaudēto baru zināt nevarēja. Viņu no tā šķīra tūkstošiem paaudžu; un tomēr viņa esības dzīlēs, katrā muskuļu cīpslā, katrā nervā bija saglabājušās neizdzēšamas atmiņas par tiem laikiem, kad taltāli senči joņoja barā un, kļūdami spēcīgāki paši, darīja stipru visu baru. Miegā šīs atmiņas par baru kādreiz pacēlās līdz Maikla zemapziņai. Sie sapņi bija reāli tikai tik ilgi, kamēr viņš gulēja, nomodā viņš tos gandrīz pilnīgi aizmirsa. Kad viņš bija aizmidzis vai dziedāja kopā ar stjuartu, modās ilgas pēc zaudētā bara un vēlēšanās meklēt sen aizmirstās takas atpakaļ pie tā.
Nomodā Maiklam bija cits īsts bars. Tajā ietilpa stjuarts, Kveiks, Kokijs un Skrepss, un viņš turējās ar to kopā, tāpat kā viņa pirmsenči kopā ar savu baru bija skrējuši medībās. Starpklājs bija šā bara midzenis, bet ārpus tā atradās visa pārējā pasaule — «Mērija Tērnere», kas nemitīgi šūpojās, zvalstījās un grozījās pa mainīgo jūru.
Tomēr starpklājs un tā iemītnieki Maiklam nozīmēja vairāk par baru. Viņam tās bija debesis, kur mita viņa dievs. Cilvēki senlaikos mēdza dievu izdomāt, iemiesot to akmenī, māla veidojumā vai ugunī un iemitināt kokos, kalnos vai aiz zvaigznēm. Sencilvēki bija novērojuši, ka cilvēks nomirst un līdz ar to pazūd ciltij, dzimtai, vai kā nu viņi dēvēja savu saimi, kas īstenībā bija viņu bars. Bet cilvēks nevēlējās pazust savam baram. Tā viņš iztēlē izdomāja jaunu baru, kurš nekad nezudīs un ar kuru viņš varēs kopā skriet mūžīgi mūžam. Bīdamies tumsas, kurā viņš redzēja aizgājējus pazūdam, pirmcil- vēks aiz tumsas uzcēla gaišāku valstību, laimīgākus medību laukus, līksmākus, varenākus mājokļus un dažādās valodās nosauca tos par «debesīm».
Tāpat kā dažiem viszemāk attīstītajiem pirmcilvēkiem, arī Maiklam nekad neienāca prātā veidot dievu pašam pēc savas ēnas un līdzības. Viņš neprata pielūgt ēnas. Viņš pielūdza īstu, dzīvu, neapšaubāmu dievu — ne četrkājainu, pinkainu veidolu, bet dievu ar miesu un asinīm, divkājainu, ar spalvu neapaugušu, staltu dievu stjuarta izskatā.
15. NODAĻA
Ja otrā dienā pēc tam, kad «Mērija Tērnere» bija uzņēmusi kursu uz Marķīza salām, nebūtu pierimuši pa- sātu vēji, ja kapteinis Dons, pusdienas ēdot, atkal nebūtu gremzies, ka viņam jāiztiek ar vienu pašu hronometru, ja Simons Nišikanta nebūtu par to apskaities un
izgājis ar savu šauteni uz klāja skatīties, vai neatradīs kādu dzelmju iemītnieku, ko nogalināt, un ja šis iemītnieks būtu bijis bonita, delfīns, tuncis vai kaut kas tamlīdzīgs, nevis milzīga, astoņdesmit pēdu gara valiene ar zīdāmu mazuli, ja kaut viena vienīga locekja būtu pietrūcis šai notikumu ķēdē, «Mērija Tērnere» neapšaubāmi būtu sasniegusi Marķīza salas, piepildījusi ūdens muče- les un atgriezusies, lai turpinātu apslēptās mantas meklēšanu; un Maikla, Dotrija, Kveika un Kokija ceļi būtu pašķīrušies pavisam uz citu pusi, un droši vien viņu liktenis nebūtu izvērsies tik drausmīgs.