Bet sagadījās tā, ka visi ķēdes locekļi ierindojās savās vietās. Pilnīgā bezvējā šoneris šūpojas rāmajā, gludajā jūrā, rēves un rāja brakšķēja, sacenšoties ar lielo buru dobjo, pērkonīgo plandoņu, kad Simons Nišikanta iešāva mazajam valēnam. Neticamā, gandrīz brīnumainā kārta lode mazuli ievainoja nāvīgi. Tas bija gandrīz tikpat neticami kā ar skroti nošaut ziloni. Mazulis nebija uz vietas pagalam. Tas tikai pārtrauca draiskulīgo rotaļu un brīdi palika raustīdamies guļam ūdens virspusē. Māte piesteidzās pie maza, tikko tam bija trāpījusi lode, un cilvēki uz klaja, atrazdamies vaļiem pavisam tuvu, skaidri varēja redzēt viņas satraukumu un bailes. Ar milzīgo plecu viņa centās mazuli balstīt, tad appeldēja pāris līkumu tam apkārt, pūlēdamās to sargāt un tam palīdzēt.
Visi «Mērijas Tērneres» ļaudis stāvēja pie reliņa un vēroja milzeni, kurš nebija daudz īsāks par kuģi.
— Ja nu viņa, ser, sadomā izdarīt ar mums to pašu, ko toreiz valis izdarīja ar «Eseksu»? — Degs Dotrijs ieminējās Vecajam Jūrniekam.
— Mēs nekā cita nebūtu pelnījuši, — vecais atbildēja, — tā ir neattaisnojama, bezjēdzīga nežēlība.
Maikls, saprazdams, ka aiz borta norisinās satraucoši notikumi, bet nespēdams pāri reliņam nekā saredzēt, uzlēca uz kajītes jumta un, ieraudzījis briesmoni, sāka nikni riet. Visu skatieni it kā pēc komandas izbīlī pievērsās viņam, un stjuarts čukstus pavēlēja sunim apklust.
— Šī bija pēdējā reize, — Grimšovs dusmās aizslāpušā balsī klusu draudēja Nišikantam. — Ja vēl kaut reizi šajā braucienā jūs šausiet valim, es apgriezīšu jūsu nešķīsto sprandu. Varat man ticēt. Runāju nopietni. Es jums acis izspiedīšu.
Ebrejs sāji pasmīkņāja un sāka činkstēt:
— Nekas ļauns nenotiks. Es neticu, ka «Eseksu» nogremdēja valis.
Mātes skubināts, mirstošais mazulis krampjaini pūlējās peldēt, taču velti — viņš tikai griezās uz vietas un vēlās no vieniem sāniem uz otriem.
Mezdama lokus ap mazuli, māte ar plecu nejauši piegrūdās «Mērijas Tērneres» kreisā sāna zemūdens daļai, un «Mērija Tērnere» strauji sazvēlās uz labajiem sāniem, bet tās pakaļgals izcēlās vairāk nekā jardu no ūdens. Bet ar šo nejaušo, vieglo pieskārienu sadursme nebeidzās. Tik negaidot atsitusies ar plecu, valiene, saskarsmes nobiedēta, deva spēcīgu cirtienu ar asti. Belziens ķēra reliņu tieši pie fokmasta vantīm, izsitot robu, un dēļi pašķīda, it kā tas būtu nevis kuģa borts, bet cigāru kaste.
Tas bija viss, un šonera ļaudis klusēdami izbailēs raudzījās uz jūras briesmoni, kas plosījās sāpēs par savu mirstošo mazuli.
Nākamajā stundā, kamēr attālums starp šoneri un abiem vaļiem kļuva arvien lielāks, mazulis vēl vairākkārt velti mēģināja papeldēt. Tad tas sāka krampjaini raustīties un ar asti izmisīgi kult ūdeni.
— Tā ir agonija, — klusu noteica Vecais Jūrnieks.
— Velns parāvis, pagalam ir, — piecas minūtes vēlāk stāvokli komentēja kapteinis Dons. — Kas to varētu iedomāties? Ar šautenes lodi! Kaut dievs mums uz pusstundu piešķirtu brīzi, lai tiekam projām no šīs bīstamās sabiedrības!
— Par matu no nāves, — piebilda Grimšovs.
Kapteinis Dons pašūpoja galvu, bažīgi palūkodamies
uz šļauganajām burām un pārlaizdams skatienu jūrai, cerot, ka tālumā varbūt parādīsies viļņu krēpes. Bet jūra vizmoja stiklaini gluda — kā vienmēr pilnīgā bezvējā, ieapaļais izcilnis pret apvārsni izskatījās kā dzīvsudrabs.
— Viss būs labi, — Grimšovs mierināja, — redziet, nu viņa peld projām!
— Protams, būs labi, nekā briesmīga jau ari nebija,— Nišikanta bravūrīgi atsaucās, slaucīdams nosvīdušo seju un kaklu un kopā ar pārējiem noraudzīdamies pakaļ aizpeldošajam valim. — Esat gan jūs varoņi, ieraudzījāt prāvāku zivi, un dūša papēžos!
— Es gan tā kā manīju, ka jums arī ģīmis nebija tik
dzeltens kā citkārt, — Grimšovs ņirdzīgi atcirta, — laikam žults bija aizplūdusi uz sirdi.
Kapteinis Dons dziļi nopūtās. Viņš bija priecīgs, ka briesmas pagājušas secen, un nemaz neiejaucās ķīviņā.
— Jūs esat gļēvulis, — Grimšovs nerimās, — gļēvulis caurcaurēm. — Viņš pamāja ar galvu uz Veco Jūrnieku.
— Paskatieties uz īstu vīru! Ne mazākās gļēvulibas. Viņš pat aci nepamirkšķināja un droši vien mūžā pieredzējis daudz vairāk briesmu nekā jūs. Ja man vajadzētu pēc kuģa bojāejas palikt uz vientuļas salas vai nu kopā ar vinu, vai ar jums, es tūkstoškārt labāk izvēlētos viņu. Ja'…
Viņu partrauca matrožu šausmu kliedziens.
— Žēlīgais dievs! — kapteinis Dons ievaidējās.
Lielā valiene bija apgriezušies un peldēja tieši uz kuģi.
Viņa peldēja tik strauji, ka purns šķēla ūdeni ar tādu pašu ātrumu kā drednauts vai okeāna tvaikonis.
— Turas katrs, ko mak! — kapteinis Dons ierēcās.
Visi sagatavojās drausmīgajam triecienam. Matrozis
Henriks Jertsens, pie stūres stavēdams, iepleta kājas, pieliecās un, sasprindzinājis plecu un roku muskuļus, no visa spēka ieķērās stūres spieķos. Daži matroži aizbēga no kuģa vidus uz pakaļgalu, citi sarāpās mastos. Dotrijs, ar vienu roku turēdamies pie reliņa, ar otru apskāva ap vidu Veco Jūrnieku.