Visi saspringa. Valis trāpīja «Mērijai Tērnerei» tieši aiz fokmasta vantīm. Vienā mirkli norisinājās tik daudz notikumu, ka cilvēka acs tos nespēja uztvert. Viens matrozis, veblīnē ieķēries, lidoja no masta ar galvu uz leju, taču otrs viņu noķēra aiz kajas un izglāba īstajā brīdī, kad šoneris sadrebēdams un brīkšķēdams pacēlās ar kreiso bortu gaisā un sazvēlās uz labajiem sāniem tā, ka ūdens pāršļāca klāju. Maikls, kas tupēja uz kajītes gludā jumta, noripoja gar labās puses bortu un, ar nagiem ieķēries dēļos un nikni rūkdams, pazuda lūkā. Šai mirklī norāvās fokmasta vantis un masts kā piedzēries saguma pret labo bortu.
— Dieva vārds, — noteica Vecais Jūrnieks, — tas nu gan bija trieciens!
— Mister Džekson, — kapteinis norīkoja stūrmani,
— parbaudiet ūdens līmeni sūkņu akā!
Stūrmanis paklausīja, nenolaizdams bažīgu skatienu no vaļa, kas apgriezies aizpeldēja uz rītiem.
— Nu, dabūjāt, ko gribējāt, — Grimšovs, pret Nišikantu pagriezies, nošņācās.
Nišikanta, sviedrus slaucīdams, pamāja un nomurdēja:
— Jā, nu jūtos apmierināts. Dabūju, ko gribēju. Nebiju domājis, ka tādam valim tik daudz spēka. Nekad vairs tā nedarīšu.
— Varbūt jums nekad arī vairs nebūs iespējas tā darīt, — kapteinis nogrieza kā ar nazi. — Vēl neesam tikuši galā ar šo. Tas, kas uzbruka «Eseksai», esot gājis kuģim virsū vairākas reizes, un nav pamata domāt, ka vaļu iedaba pēdējos gados butu sevišķi mainījusies.
— Sūkņi sausi kā cukurs, ser, — misters Džeksons paziņoja pārbaudes rezultātus.
— Viņa griežas atpakaļ! — iesaucās Dotrijs.
Aizpeldējis pusjūdzi, valis apgriezās un strauji peldēja
atpakaļ.
— Prom no fokmasta! — kapteinis Dons uzkliedza matrozim, kurš nupat ar visu jūrnieka maisu bija izlīdis no priekšējās lūkas un nemanīja, ka fokmasts draudīgi šūpojas.
— Sakravājies, lai laistos lapās, — Dotrijs pačukstēja Vecajam Jūrniekam, — kā žurka, kas bēg no grimstoša kuģa.
— Mēs visi esam žurkas, — vecais atbildēja. — To es iepazinu, kad pats biju žurka citu žurku vidū tur nabag- majā.
Pa to laiku cilvēku uztraukums un bailes bija pārņēmušas arī Maiklu. Viņš uzlēca atpakaļ uz kajītes jumta, lai labāk varētu redzēt; kamēr cilvēki atkal meklēja, pie kā pieķerties, ja nāks jauns trieciens, viņš nikni rūca uz valieni, kad redzēja to pie paša kuģa gatavojamies jaunam uzbrukumam.
Trieciens ķēra «Mēriju Tērneri» pakaļgalā aiz bezān- masta vantīm. Kad kuģis pasviedās uz labajiem sāniem un Maikls kaunpilnā kārtā novēlās uz klāja, skaidri varēja dzirdēt lūstošu dēļu brīkšķēšanu. Henriku Jertsenu, kas no visa spēka turējās pie stūres, rata spējais pagrieziens aizlidināja pa gaisu ar visu stūri. Viņš uztriecās virsū kapteinim Donam, kurš nebija spējis noturēties pie reliņa. Abi vīri labu brīdi palika bez elpas guļam uz klāja. Nišikanta lādēdamies spiedās pie kajītes sienas; ķerdamies pie reliņa un mēģinādams noturēties, viņš bija norāvis pirkstiem nagus.
Kamēr Dotrijs apmeta Vecajam Jūrniekam ap vidu tauvu un piesēja viņu pie bezānmasta vantīm, iedodams rokā tauvas galu, pie kā turēties, kapteinis Dons elsdams aizrāpās līdz reliņam un pieslējās kājās.
— Tas bija par traku, — viņš aizsmacis čukstēja stūrmanim, piespiedis roku pie sāpošajiem sāniem. — Ejiet atkal mērīt līmeni un uzmaniet aku visu laiku!
Izmantojot atelpas brīdi, vairāki matroži steigšus palīda zem draudīgi noliekušās fokmasta stengas, ienira priekšgala kajītē un naski sabāza savu mantību jūrnieku maisos. Kad Ā Mojs ar blīvi piebāztu maisu izrāpās no starpklāja, Dotrijs norīkoja Kveiku sasaiņot arī viņu mantas.
— Lejā ūdens nav, ser, — stūrmanis ziņoja.
— Pārbaudiet sūkņus regulāri, mister Džekson, —- kapteinis pavēlēja; viņš bija cik necik atguvies no sadursmes ar stūresvīru, arī balss skanēja brašāk. — Uzmaniet līmeni visu laiku! Viņa nāk atpakaļ, un šoneris nav tā būvēts, lai izturētu tādu dauzīšanu.
Dotrijs pa to laiku bija satvēris Maiklu padusē, gatavs nakamajā triecienā ar brīvo roku pieķerties pie takelāžas.
Griežoties apkārt, lai peldētu atpakaļ pie šonera, valie- nei misējās — un viņa pašāvās garām «Mērijas Tērneres» pakaļgalam apmēram divdesmit pēdu atstatu. Tomēr ūdens saviļņošanās pasita kuģa pakaļgalu uz augšu un nospieda priekšgalu uz leju, it kā tas kādam godbijīgi paklanītos.
— Ja tas būtu trāpījis… — kapteinis Dons nomurmināja, teikumu nepabeigdams.
— Tad būtu vakars, — Dotrijs pateica viņa vietā. — Valis būtu nocirtis kuģa pakaļgalu pa tīro, ser.
Valiene, šoreiz neaizpeldējusi tālāk par divsimt jardiem, atkal pagriezās un straujajā gaitā no jauna kļūdījās — neapmetot pilnu pusloku ap šoneri, viņa kuģa priekšgalā ietriecās labajā bortā. Valiene ar muguru atsitās pret šonera priekšgalu, šķietami tikai viegli noberzdamās gar klīverbomi, tomēr «Mērija Tērnere» tik smagi iegūla jūrā, ka ūdens pārvēlās pār pakaļgala reliņu. Bet tas vēl nebija viss. Klīverbomis un ūdensštagas pajuka, pajuka arī visas labā borta štagas līdz pat bugspritam, pašu bug- spritu notrieca pa kreisi, un tas saslējās stāvus. Topmasts brīdi vēl pašūpojās augstu gaisā, tad brakšķēdams nogāzās uz klāja, ietriecot ūdenī bugspritu, kas, atlūzis no priekšvadņa, tagad vilkās šonerim līdzi pa ūdeni.
— Apklusiniet suni! — Nišikanta nikni uzbrēca Dotrijam. — Ja ne…
Maikls Dotrijam rokās nikni ņurdēja ne tikai uz va- lieni, bet uz visiem naidīgajiem, ļaunajiem dabas spēkiem, kas bija sacēluši tādu paniku divkājainajos dievos un satricinājuši viņa peldošo pasauli.
— Prātā nenāk, — Dotrijs atcirta, — likšu viņam vēl uzdziedāt. Jūs esat pie visas jezgas vainīgs un, ja kaut ar pirkstu pieskarsieties manam sunim, nepieredzēsiet, kā šitais jūsu saceltais juceklis beigsies, nešķīstais smerdeli.