— Pareizi sacīts, pilnīgi pareizi, — Vecais Jūrnieks, atzinīgi ar galvu pamādams, noteica. — Vai jūs, stjuart, nesameklētu kādu buraudekla gabalu vai segu, kaut ko mīkstāku un platāku šīs tauvas vietā? Tā makten griežas miesā tieši tur, kur man trūkst trīs ribu.
Dotrijs ielika Maiklu vecajam vīram rokās.
— Paturiet viņu, ser, — stjuarts sacīja. — Un, ja tas augļotājs kaut soli pasper uz Killeniboja pusi, piespļaujiet viņam acis, kodiet, dariet, ko gribat! Es tūliņ būšu atpakaļ, ser, pirms viņš jums pagūs nodarit pāri un pirms valis dos nākamo triecienu. Un lai Killenibojs rej un rēc, cik vien viņam tīk! Viens viņa matiņš ir vairāk vērts nekā vesels bars smerdeļu un augļotāju.
Dotrijs aizdrāzās uz kajīti, atgriezās ar spilvenu un trim palagiem un, izveidojis no spilvena muguras balstu, bet palagus sasiedams kopā ar stingriem jūrnieka mezgliem, novietoja veco vīru ērti un droši un paņēma Maiklu atpakaļ pie sevis.
— Sūce, ser! — sauca stūrmanis. — Odens sacēlies sešas, nē, septiņas collas, ser!
Matroži visi reizē aizdrāzās pāri nolūzušajam fokmas- tam uz kajīti sakravāt savu mantību.
— Atraisiet labā borta laivu, mister Džekson, — kapteinis pavēlēja, noraudzīdamies putu vērpetē, ko bija sacēlusi valiene, peldot projām, lai sagatavotos jaunam uzbrukumam, — bet nelaidiet vēl ūdenī! Turiet to fallēs gatavu, kamēr puiši sakravājas, tad iekraujiet laivā pārtiku un ūdeni!
Laivu atraisīja un nostiprināja fallēs, bet tūliņ arī matroži tvērās pie visa, kas gadījās tuvumā, jo valiene atkal bija klāt. Šoreiz tā iebelza «Mērijai Tērnerei» pa kreiso bortu pašā vidū — un no kuģa pakaļgala varēja redzēt šonera sānus visā garumā ieliecamies un atsprāgstam atpakaļ, it kā tie būtu no finiera. Labais sāns, kuģim no trieciena sasveroties, nogrima zem ūdens, un, kad tas uznira, ūdens pāršļācās pār klāju, līdz ceļiem samērcēdams pie laivas stāvošos matrožus, bet pēc tam aizplūda pa kreisā sāna ūdenslūkām.
— Palaist failes! — nokomandēja kapteinis Dons no kuģa pakaļgala. — Celiet augšā! Pār malu! Pieturēt! Ātri!
Laiva nu bija pāri bortam, ar malu balstoties pret «Mērijas Tērneres» reliņu.
— Desmit collas, ser, ūdens ceļas strauji, — ziņoja stūrmanis, izmērījis līmeni.
— Eju pēc instrumentiem, — paziņoja kapteinis Dons ceļā uz kajīti. Jau pa pusei pazudis lūkā, viņš apstājās un, ņirdzīgi pagriezies uz Nišikantas pusi, piebilda: —Un pēc sava vienīgā hronometra.
— Pusotras pēdas, un joprojām ceļas, — stūrmanis nokliedza viņam nopakaļ.
— Mums arī derētu sakravāties, — Grimšovs, sekodams kapteinim, uzbilda Nišikantam.
— Stjuart! — Nišikanta uzsauca. — Ejiet lejā un salieciet vienkop manas gultas drēbes! Par pārējo parūpēšos pats.
— Jūs, mister Nišikanta, varat vākties pie velna un visi citi arī, — Dotrijs mierīgi atteica un tūliņ godbijīgi un laipni pievērsās Vecajam Jūrniekam. — Lūdzu, paturiet Killeniju, ser! Es sakravāšu jūsu mantas. Vai ir kaut kas tāds, ko jūs īpaši gribētu paglābt, ser?
Džeksons piebiedrojās viņiem, un, kamēr visi pieci drudžainā steigā un bailēs vāca kopā un saiņoja labāko un vērtīgāko, «Mērija Tērnere» saņēma jaunu triecienu. No negaidītā trieciena visi smagi atsitās pret kreiso bortu, un Simons Nišikanta savā kajītē, žēlabaini lādēdamies, gaudās, ka pret guļamlāvas malu briesmīgi sadauzījis ribas. Taču viņa gaudas noslāpa lūstoša koka trakajos brīkšķos uz klāja.,
— Šķēpeles, vairāk nekas pāri nepaliks, — kapteinis Dons sacīja, kad troksnis augšā apklusa un viņš pats, hronometru pie krūtīm piespiedis, kāpa pa trapu augšup.
Nodevis hronometru kādam matrozim, viņš atgriezās kajītē, un stjuarts palīdzēja uzstiept augšā viņa lādi, bet viņš pēc tam gāja talkā stjuartam uznest uz klāja Vecā Jūrnieka lādi. Tad viņš kopā ar Dotriju un dažiem enerģiskiem matrožiem nokāpa pārtikas noliktavā — un no rokas rokā augšup sāka ceļot pārtikas krājumi: laša un vēršgaļas konservi, marmelādes burkas un biskvītu kastes, sviests, kondensētais piens, vārdu sakot, visi konservētie, kūpinātie, kaltētie un kondensētie produkti, kādus mūsu dienās ņem līdzi jūras braucienos cilvēku iztikai.
Dotrijs un kapteinis izlīda no noliktavas pēdējie un abi reizē pacēla acis uz augšu, uz tukšo vietu, kur vēl nule pret debesīm bija slējušās grotmasta un bezānmasta sten- gas. Nākamajā mirkli viņu skatieni pievērsās koka gabaliem uz klāja. Bezānmasta stenga bija izdūrusies cauri burai un, iestrēgusi blīvajā audeklā, svērteniski šūpojās gaisā, bet grotmasta stenga gulēja šķērsu pāri sadragātajām starpklāja kāpnēm.
Kamēr valiene, ar postu un iznīcību atriebdama savas sāpes, aizpeldēja jaunam uzbrukumam nepieciešamajā attālumā, visi «Mērijas Tērneres» ļaudis sapulcējās ap labā borta laivu un sagatavoja to nolaišanai ūdenī. Uz klāja bija sakrājies pamatīgs mantu un ūdensmuciņu kalns. Paskatoties uz to un uz cilvēku pulciņu, bija skaidri redzams, ka krava laivai krietni par lielu.
— Matroži katrā ziņā jāņem līdzi, viņi prot airēt, — sacīja Simons Nišikanta.
— Bet vai mēs ņemsim līdzi jūs? — drūmi prātoja Grimšovs. — Jums vajag pārāk daudz vietas, un jūs vispār esat lops.
— Šķiet, ka ņemsiet gan, —atcirta augļotājs, tik strauji atraudams vaļā kreklu, ka aizlidoja četras pogas; kreisajā padusē uz kailas miesas siksnā tik parocīgi karājās četrdesmit ceturtā kalibra automātiskais revolveris, ka tā spalu varēja satvert vienā mirklī. — Domāju gan, ka būšu vēlams pasažieris un vienlaikus varēsim atbrīvoties no nevēlamajiem.
— Ja nu jūs tā gribat, — fermeris ironiski atteica, bet viņa milzīgās rokas neviļus sažņaudzās, it kā spiestu kādam dziesmu ciet. — Starp citu, jūs tiešām būsiet vēlams, kad mums sāks aptrūkt pārtikas, — un arī tad tikai savu lielo miesu dēļ, ne citā nolūkā. Nu, un kurš jums šķiet nevēlams? Varbūt tas melnais? Tam noteikti nav revolvera.