Taču viņa zobošanos pārtrauca vaļa nākamais uzbrukums — belziens pa šonera pakaļgalu sagāza stūres būdu un izsita no ierindas stūres ierīci.
— Cik augstu sakāpis ūdens? — kapteinis Dons jautāja stūrmanim.
— Trīs pēdas, ser, es tikko izmērīju, — stūrmanis atbildēja. — Man šķiet, ser, vajadzētu daļēji piekraut laivu. Tūliņ pēc nākamā trieciena to varēs nolaist ūdenī, sakraut pēdējās mantas, tad sakāpsim paši un laidīsim prom.
Kapteinis Dons piekrītoši pamāja.
— Jārīkojas ātri, — viņš sacīja. — Visiem sagatavoties! Jūs, stjuart, Ieciet pāri pirmais, es jums pasniegšu hronometru.
Nišikanta kareivīgi izslēja resno, smago augumu, piegāja pie kapteiņa un, krekla krūtežu pavēris, parādīja revolveri.
— Laiva nespēs visus uzņemt, — viņš teica, — un stjuarts ir viens no tiem, kas tajā nekāps. Sapratāt? Paturiet to prātā! Stjuarts ir viens no tiem, ko laivā neuzņems.
Kapteinis Dons dzedrām acīm vērās uz ieroci, bet šai mirklī viņam apziņā uzplaiksnīja atmiņas par skaistajiem īres namiem Sanfrancisko.
Viņš paraustīja plecus.
— Laiva tikpat būs pārslogota ar visu šo drazu. Labi, rīkojieties pēc sava prāta, tikai neaizmirstiet, ka es esmu vienīgais mācītais jūrnieks, un, ja jūs vispār vēl kādreiz gribat ieraudzīt savas ķīlu bodes, tad iegaumējiet, ka ar mani jāapietas ļoti maigi un uzmanīgi. Stjuart!
Dotrijs piegāja pie kapteiņa.
— Laivā jums nebūs vietas… jums un vēl dažiem. Man ļoti žēl.
— Slavēts dievs! — atsaucās Dotrijs. — Es traki baidījos, ka jūs uzstāsiet, lai braucu jums līdzi, ser. Kveik, paņem manas mantas un iekrauj otra borta laivā!
Kamēr Kveiks izpildīja pavēli, stūrmanis pēdējoreiz izmērīja līmeni un paziņoja, ka tas pacēlies līdz trīsarpus pēdām, un matroži sāka kraut vieglākās mantas labā borta laivā.
Izstīdzējis, stiegrains skandināvu matrozis ar nošļauk- tiem pleciem, sešarpus pēdu augumā, kārns kā sklanda, ar gaišzilām acīm un, protams, gaišu ādu un matiem, piesteidzās Kveikam palīgā.
— Šurp, Garo Džon! — pavēlēja stūrmanis, -r- Tava laiva ir šeit. Tev jāpalīdz te!
Garais puisis mulsi pasmaidīja un stomīdamies atteica:
— Es labāk tur, kur pavars.
— Lai tikai iet, būs laivā par vienu mazāk, — Nišikanta izšķīra strīdu. — Vai vēl kāds grib pāriet?
— Katrā ziņā! — Degs Dotrijs nekautrēdamies ņirgājās. — Man domāt, viss, kas vēl atlicis no mana alus, tiks iekrauts mūsu laivā … ja jums nav iebildumu.
— Par diviem centiem … — Nišikanta nikni nošņācās.
— Par diviem miljardiem centu arī jūs neuzdrošinātos ar mani sastrīdēties, rīkļu rāvējs gatavais, — atcirta Dotrijs. — Vienu otru jūs, iespējams, varat iebiedēt, tikai ne mani. Par diviem miljardiem centu arī jūs šai brīdī neuzsāktu strīdu ar mani. Garais Džon! Nes šurp veselo alus kasti, aizsākto arī un krauj mūsu laivā! Nu, Nišikanta, sakiet kādu vārdiņu, ja pietiek dūšas!
Simons Nišikanta neiedrošinājās vērsties pret stjuartu un vispār lāgā nesaprata, ko iesākt; no nepatīkamās situācijas viņu izglāba kliedziens:
— Nāk atkal virsū!
Katrs pieķērās, kur gadījās, un turējās, līdz valiene atlauza «Mērijai Tērnerei» vēl dažus dēļus. Šoneris sa- zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.
— Laivu nolaist! Sakāpt! Ātrāk!
Kapteiņa Dona pavēles tika naigi izpildītas. Matrožu nolaistā labā borta laiva šūpojās viļņos pie kuģa sāniem, kamēr iekrāva atlikušās mantas un pārtiku.
— Redzu, ka jūs traki steidzaties, ser, atļaujiet palīdzēt, — sacīja Dotrijs, paņemdams no kapteiņa Dona hronometru un nostādamies pie reliņa, lai to pasniegtu, kad kapteinis būs iekāpis laivā.
— Nāciet šurp, Grīnlīf! — Grimšovs uzsauca Vecajam Jūrniekam.
— Nē, sirsnīgi tencinu, ser, — skanēja atbilde, — man šķiet, otrā laivā būs vairāk vietas.
— Pavāru pie mums! — no laivas pakaļgala rēca Nišikanta. — Hei, dzeltenais mērkaķi! Lec iekšā!
Vecais, červeļainais Ā Mojs stāvēja, nespēdams izšķirties. Viņš acīmredzot svārstījās, kaut arī neviens nenojauta, par ko viņš domā, raudzīdamies te uz resnā augļotāja revolveri, te uz spitālīgo Kveiku un Dotriju, salīdzinādams smagi piekrauto laivu ar otru, mazāk piekrauto, un apsvērdams, kuras briesmas lielākas.
— Es iet otrā laivā, — beidzot sacīja A Mojs un sāka vilkt savu jūrnieka maisu pāri klājam.
— Aiziet! — nokomandēja kapteinis Dons.
Skrepss, lielais kucēns, kurš satraukto cilvēku vidū visu laiku bija rotaļājies un plosījies, tagad, ieraudzījis tik daudz «Mērijas Tērneres» ļaužu lejā laivā, pārlēca pār reliņu un ieplestām kājām nokļuva uz mantu kaudzes.
Laiva sazvārojās, un Nišikanta, revolveri rokā turēdams, kliedza:
— Aizvākt! Metiet viņu pāri bortam!
Matroži paklausīja, un pārsteigtais Skrepss pēc īsa lidojuma gaisā atsitās pret «Mērijas Tērneres» klāju. Viņš pats to uzskatīja tikai par parupju joku un sajūsmināts sāka vārtīties, kājas pa gaisu kulstīdams un gaidīdams, kādas izpriecas vēl viņam sagādās. Draudzīgi, aicinoši ierūkdamies, viņš pievēlās pie Maikla, kurš tagad brīvā skraidīja pa klāju, taču par atbildi saņēma skarbu, asu ņurdienu.
— Laikam jau vajadzēs uzņemt arī viņu mūsu pulkā, kā jums šķiet, ser? — Dotrijs ieminējās, atrazdams brīvu mirkli, lai noglaustu lielajam kucēnam galvu, bet tas pateicībā un laimē pārlaida mēli viņam pār roku.
Neviens pirmšķirīgs kuģa stjuarts nevar pastāvēt bez laba organizatora un izrīkotāja spējām. Degs Dotrijs bija pirmšķirīgs kuģa stjuarts. Novietojis Veco Jūrnieku drošā kaktiņā, norīkojis Garo Džonu, lai sagatavo nolaišanai ūdenī otru laivu, viņš aizsūtīja Kveiku piepildīt traukus no atlikušā ūdens krājuma, bet A Moju pievākt visu, kas vēl atrodams pārtikas noliktavā.