Pirmā laiva, cilvēku, pārtikas produktu un mantu pārpildīta, spēcīgu airu vēzienu nesta, strauji attālinājās no briesmu vietas, tas ir, «Mērijas Tērneres», bet nebija tikusi vēl ne simt jardu uz priekšu, kad valiene, netrāpījusi šonerim, pilnā gaitā apgriezās un, ūdeni sakuldama, traucās projām, bezmaz uztriecoties virsū laivai. Valis aizpeldēja garām tik tuvu, ka airētāji tajā pusē ievilka irkļus. Saceltie viļņi uzšļāca pāri pārlieku piekrautās laivas malai. Nišikanta, kas, revolveri vēl joprojām rokā turēdams, stāvēja laivas pakaļgalā, ērtajā vietā, kuru pats bija izraudzījies, laivai šūpojoties, sagrīļojās. Instinktīvi1 , krampjaini cenzdamies noturēt līdzsvaru, viņš izlaida no rokas revolveri, kas iekrita jūrā.
— Ha-ha! — Dotrijs uzgavilēja. — Cik nu maksā Nišikanta? Tagad viņš jums rokā. Tagad viņš pieder jums. Ar visu lielo miesu. Noderēs? Domāju gan. Ja pienāks brīdis ēst citam citu nost, sāciet ar viņu! Viņš, protams, ir smerdelis un pēc smerdeja arī garšos, bet cik reižu kārtīgs vīrs nav bijis spiests ēst smerdeli, lai paglābtos grūtā brīdī! Drošības labad gan noturiet viņu pirms tam visu nakti sālsūdenī!
Grimšovs, kura vieta laivas pakaļgalā nebija no labākajām, aptvēra situāciju tikpat ātri kā Dotrijs un, aši piecēlies, ar veiklu kustību sagrāba resno augļotāju aiz sprandas un, gaisā pacēlis, sparīgi trieca pret laivas dibenu.
— Ha-ha! — pāri simt jardu attālumam noskanēja Dotrija smiekli.
Grimšovs nesteigdamies apsēdās labākajā vietā.
— Vai negribat nākt pie mums? — viņš uzsauca Dotrijam.
— Nē, pateicos, ser, — Dotrijs atkliedza. — Mūsu ir pārāk daudz, mums būs labāk pašiem savā laivā.
Daži smēla āra ūdeni, citi iegūla airos, un pirmā laiva trakā steigā traucās projām, bet Dotrijs kopā ar A Moju nokāpa noliktavā zem kajītes un savāca atlikušo proviantu.
Kamēr viņi bija lejā, valiene uzgrūdās šonerim kreisajā pusē ap vidusdaļu un deva tādu triecienu ar milzīgo asti, ka aizrāva līdzi skanšu apšuvi. Kad kuģis rāmajā jūrā sazvēlās, bezānmasts ar troksni iegāzās ūdenī.
— Nu, tas tik ir valis! — Dotrijs uzbilda A Mojam, kad viņi, izlīduši no noliktavas, ieraudzīja nule nodarīto postu.
Ā Mojs aizsteidzās vēl pēc papildu krājumiem, kamēr Dotrijs, Kveiks un Garais Džons ar visu auguma svaru uzgūla fallēm, vispirms vienai, tad otrai, un pārcēla kreisā borta laivu pāri kuģa malai.
— Nogaidīsim nākamo triecienu, tad laidīsim laivu ūdenī, iemetīsim tajā visas mantas un sakāpsim paši, — stjuarts sacīja Vecajam Jūrniekam. — Laika mums vēl daudz. Pat piesmēlies ar ūdeni, šoneris negrims straujāk kā pašreiz.
Viņam to sakot, ūdenslūkas bija gandrīz vienā līmenī ar jūru, un šoneris lēnām zvalstījās viļņos.
— Hei! — viņš, pēkšņi kaut ko atcerējies, uzkliedza kapteinim Donam otrā laivā, kas jau bija aizpeldējusi krietni tālu. — Kāds ir kurss uz Marķīza salām? Uz kuru pusi jāgriež? Un cik tālu tās atrodas?
— Ziemeļi, ziemeļaustrumi, ceturtdaļu uz austrumiem! — tikko dzirdami skanēja atbilde. — Kurss uz Nukahivu! Apmēram divsimt jūdžu! Turieties dienvidrītu pasātā, gan jau tiksiet!
— Paldies, ser! — stjuarts atkliedza, tad aizskrēja uz kuģa pakaļgalu, atlauza kompasa būdu, paņēma kompasu un aizstiepa to uz laivu.
Tā kā valiene nemetās jaunā uzbrukumā, viņi nodomāja, ka tā kaujas lauku atstājusi. Un, kamēr viņi gaidīja, vērojot to peldam apmēram astotdaļjūdzes attālumā, «Mērija Tērnere» neglābjami grima aizvien dziļāk.
— Laikam vajadzēs izmantot izdevīgo brīdi, — Dotrijs patlaban sacīja Garajam Džonam, kad viņu sarunā iejaucās trešais.
— Kokijs! Kokijs! — atskanēja žēla balstiņa no starp- klāja. — Velns lai parauj! — sekoja nākamā replika niknā, pagalam aizkaitinātā balsī. — Velns lai parauj! Velns lai parauj!
— Protams, ka neļausim, lai parauj! — iesaucās Dotrijs, metās skriešus pāri klājam, pārrāpās pār nolauztā grotmasta stengu un kaudzē sakritušajām štagām, kas aizsprostoja ceļu, un atrada mazo, balto dzīvības kamoliņu tupam uz guļamlāvas malas; spalvas bozdams un sārto cekulu uzslējis, tas godīgā cilvēku valodā lādējās par untumaino pasauli, nepastavīgajiem kuģiem un jūrniekiem.
Kakadu uzmetās uz Dotrija pastieptā rādītājpirksta, veikli uzrāpās pa krekla piedurkni līdz plecam, ieķērās ar asajiem nadziņiem cauri krekla audumam ādā, pielieca galviņu stjuartam pie auss un pateicībā un atvieglojumā devās pazīstams:
— Kokijs. Kokijs.
— Ak tu, velna bērns! — Dotrijs mīlīgi nopurpināja.
— Slavēts dievs! — Kokijs atsaucās, tik labi atdarinādams Dotrija paša balsi, ka tas satrūkās.
— Velna bērns! — Dotrijs vēlreiz noteica, paberzdams vaigu un ausi gar Kokija cekuloto galviņu. — Un daži vēl domā, ka vienīgās nozīmīgās būtnes pasaulē esot cilvēki.
Valiene joprojām kavējās, un, kad ūdens uz klāja palikušajiem jau skalojās ap kājām, Dotrijs lika nolaist laivu ūdenī. Ā Mojs varītēm centās pirmais ielēkt laivā. Dotrijs maldījās, nospriezdams, ka mazā ķīnieša steiga izskaidrojama ar bailēm palikt uz grimstošā kuģa. A Mojs steidzās vienīgi tādēļ, lai apsēstos iespējami tālāk no Kveika un stjuarta.
Atstūmušies no kuģa, viņi uz ātru roku savāca pārtikas krājumus un mantas laivas pakaļgalā un sasēdās: Ā Mojs pie priekšējā aira, pie nākamajiem airiem Garais Džons un Kveiks, bet Dotrijs (kuram uz pleca joprojām tupēja Kokijs) pie pakaļējā irkļa. Laivas pakaļgalā, uz mantu kaudzes uzmeties, Maikls ar ilgu pilnu skatienu vēroja grimstošo «Mēriju Tērneri» un nikni uzrūca Skrep- sam, kurš savā muļķībā gribēja sākt plosīties. Vecais Jūrnieks nostājās pie stūres un, kad visi bija sasēduši, deva pavēli, lai sāk airēt.